Patiesība jāmeklē detaļās

2009. gada 10. janvāris 00:09

796

Tagad, kad SVF Latvijai atvēl aizņēmumu līdz 5,2 miljardiem latu, daudzi runā par mūsu valsts apkaunojumu tajā ziņā, ka, lūk, Igaunija spējīga mums piedāvāt savu palīdzību.

Vispirms gribu atgādināt, ka Igaunijai tāpat pietiek savu problēmu, jau tiek runāts, ka arī viņiem nāksies lūgt aizdevumu. Ja premjers Ansips latviešiem piedāvā palīdzību, tad šis solis vairāk domāts igauņu tautas pašapziņas celšanai.

Kas ir tie faktori, kas Latvijai sagādājuši nepatikšanas ar maksātspēju? Vispirms tas ir ārējās tirdzniecības iztrūkums, importam pārsniedzot eksportu ik gadu par aptuveni 30 procentiem. Gadu gaitā tas ir milzīgs deficīts, ko vajadzēja ar kaut ko aizlāpīt. Talkā, protams, nāca Eiropas Savienības un ārvalstu tiešās investīcijas.

Bet daudzkārt lielāku atbalstu sniegušas ārvalstu bankas, galvenokārt zviedru, kas ar savu meitas banku starpniecību Latvijas kredītņēmējiem aizdeva nepilnus 20 miljardus latu (ieskaitot mūsu pašvaldību aizņēmumus). Un nu pēkšņi atklājies, ka vecās pārticības zemju bankas naudas vietā mums aizdevušas burbuļus, bet tagad prasa atdot ar procentiem jau reālu naudu.

Tā kā Latvijas visa veida nekustamie īpašumi zaudējuši savu nesamērīgi uzpūsto vērtību, tad ir noticis tas, par ko mēs vaimanājam.

Uz šī fona Igaunija izskatās labāk, bet tas nav politiķu ģenialitātes rezultāts. Šobrīd gribu minēt trīs ļoti svarīgus faktorus, par kuriem reti kurš ieminas, bet kuriem galvenā nozīme mūsu ziemeļu kaimiņu panākumos.

MantojumsPirms nepilniem trīsdesmit gadiem vācu materiālus rakstam "Igauņu variants", daudz studēju lieliskā tautsaimnieka Bronšteina publikācijas un man toreiz radās atbilde uz jautājumu, kāpēc igauņiem veikali pilnāki nekā latviešiem. Pats galvenais iemesls bija tas, ka Igaunija elektroenerģiju pārdeva citām republikām, bet Latvija to pirka.

Mūsdienās šos jautājumus nepārsūdzami regulē tirgus, un Igaunija elektroenerģiju eksportē, bet mēs importējam vidēji līdz 40 procentiem no patēriņa. Pērkam no Igaunijas un Lietuvas, arī no Krievijas. Labākā situācijā līdz šim atradusies arī Lietuva, un es gribētu redzēt, kādu dziesmu leišu brāļuki dziedās pēc gada, kad tiks slēgta atomelektrostacija.

Pašlaik elektrība ir galvenais Igaunijas ekonomikas balsts, un, kaut arī degakmens kūpināšanai reiz pienāks gals, igauņi jau būvē vēja parkus, kas ap 2020. gadu dos 30 procentus no patērētās enerģijas.

Latvieši, pēc dabas būdami kašķīgi, nevienā jautājumā nespēj panākt vienprātību. Jaunas termocentrāles mums nav vajadzīgas, vēja parki arī nav vajadzīgi, pat mazās upju spēkstacijas tiek noliegtas, arī koģenerācijas stacijas, kuras kurinātu ar biomasu, daudziem neliekas labas.

Ikviens Jānis, kuram minimāla teikšana, spriež pēc principa: ja netiek man, tad lai netiek nevienam. Un cik daudzas rūpnīcas mēs esam nopiketējuši? Plaukst tikai "mērkaķu bizness" - nopirkt gatavu ārzemēs un pēc iespējas dārgāk pārdot. Un visam pa starpu nejēdzīga birokrātija.

CilvēkfaktoriIgauņiem paveicies, ka viņi izjūt patiesu radniecību ar somiem. Neatkarības gados tieši somu investīcijas un alus dzērāju tūristu tūkstoši bija ekonomiku veicinošs faktors.

Latvijai vairāk sanācis berzēties ar krietni augstprātīgākiem vikingiem, viņu investīcijas kalpojušas galvenokārt peļņas izvešanai. Somu tautai liktenis bijis nesalīdzināmi sūrāks, ja salīdzina ar zviedru gadsimtiem ilgo miera ostu, tāpēc arī šo tautu attieksme pret neatkarību atguvušajām kaimiņtautām ir atšķirīga.

Daudzkārt jau padomju okupācijas gados spriedām, ka igauņi lielāki nacionālisti, ka ikviens igaunis ar lielu stūrgalvību pretojas Maskavas uzspiestajai "tautu draudzībai". Un mūsu kaimiņiem - gan igauņiem, gan lietuviešiem - paveicās tajā ziņā, ka republiku vadībā izvirzījās komunisti, kuri pirmām kārtām domāja par savu tautu.

Gan lietuvieši, gan igauņi masveidā stājās kompartijā, lai visus iespējamos vadošos amatus ieņemtu savējie.

Atceros, ko man kādreiz stāstīja slavenais kolhoza priekšsēdētājs Vilis Veinbergs. Viņu Jānis Kalnbērziņš iekļāvis delegācijas sastāvā, kas braukusi uz Tallinu. Kad viens no delegācijas dalībniekiem CK sekretāram iejautājies, kāpēc Igaunijā vadošos amatos tik maz krievu, igaunis atbildējis: "Tiem, kas iebrauc, mēs dodam trīs gadus, lai iemācās valodu. Kas to nespēj, mēs to skaitām par sliņķi un amatos nevirzām."

Kad Latvijā Pelše impulsīvajam Hruščovam apsūdzēja Berklavu, mūsu tautas nacionālās intereses tika pasludinātas par ķecerību. Bet Latvijai bija vēl kāda cita īpatnība - Rīgā atradās Baltijas kara apgabala štābs kopā ar armijas izlūkdienestiem un visādām citām palīgstruktūrām.

Igaunijā padomju armijas skaitliskais sastāvs bija nesalīdzināmi mazāks, un izšķirošajā 1991. gadā šā grupējuma priekšgalā atradās ģenerālis Džohars Dudajevs, kurš simpatizēja tautu neatkarības centieniem. Igaunijā pat omoniešu bandu neizdevās izveidot. Raksturīgi, ka tikai Latvijā pastāvēja divas prokuratūras.

Pēc pilnīgas neatkarības atjaunošanas tieši no Latvijas bija visgrūtāk izdabūt ārā padomju armijas paliekas, un pretēji visiem līgumiem beigu beigās Rīgā palika dzīvot ap 20 tūkstošiem militārpersonu, kurām vajadzēja aizbraukt uz "matušku".

Tā kā Latvijā lielo rūpnīcu vadībā bija galvenokārt iebraucēji, tieši viņiem veicās sagrābt materiālās vērtības - jau sākot ar Gorbačova kooperatīvu laikiem. Zīmīgi, ka bijušie čekisti, starp kuriem bija arī Latvijai lojāli cilvēki, ātri vien iekļāvās gan legālā, gan nelegālā biznesā, jau savlaicīgi likvidējuši latviešu dibinātās firmas.

Iekļaudamies mežonīgā kapitālisma stihijā, šie cilvēki nodarbojās gan ar reketu, gan kontrabandu, nereti apšaujot viens otru. Tikmēr latvieši sāka cīnīties savā starpā par mantojuma atgūšanu, sanaidojot brāļus ar māsām.

Nesen Sergejs Dorenko Maskavas televīzijā lielījās, ka viņa draugi Daugavpilī un Rīgā dzīvojot lepni, jo Latvijā visa saimniecība atrodoties krievu (krievvalodīgo) rokās, bet paši latvieši tikai "taisot politiku". Vērtējums, manuprāt, vienpusējs, bet patiess tiktāl, ka Igaunijā un Lietuvā šīs tendences izpaudušās mazāk.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Patiesība jāmeklē detaļās

Kategorijas