Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bilance

Arturs Goba

2008. gada 29. decembris 12:00

1597
Bilance

Gada nogalē cenšamies vērtēt paveikto un nepaveikto, atbildēt uz jautājumu, kāds ir "sausais atlikums". Vairumā gadījumu dominē nepiepildītu cerību izjūtas.

 

Nopietnus panākumus savā politiskajā kontā var ierakstīt Francija, kurai pienācās pildīt ES prezidējošās valsts statusu. Un prezidents Sarkozī ar savu kūsājošo enerģiju panācis divas ļoti svarīgas lietas: ir sasniegta Eirosavienības valstu lielāka vienprātība un savlaicīgi noslāpēts Krievijas - Gruzijas konflikts.

 

Nedaudz atcerēsimies: 8. augustā sākās karadarbība Ziemeļkaukāzā. Pāris dienu vēlāk Maskavā ieradās Sarkozī, lai panāktu karadarbības pārtraukšanu. Konfidenciālā sarunā Putins pateica, ka viņa mērķis ir ieņemt Tbilisi un likt "pakārt aiz olām" Saakašvili.

 

 

Tiktāl bija publicēts arī Latvijas presē. Bet sarunai arī turpinājums. Kad Sarkozī bildis, ka Gruzija ir suverēna valsts un tās prezidents likumīgi ievēlēts, Putins atsaucies uz, viņaprāt, precedentu: "Bet amerikāņi taču nogalināja Sadamu Huseinu!"

 

 

Uz to Sarkozī atbildēja: "Nevajag aizmirst, ar ko tas beidzās prezidentam Bušam." Pēc nervozajiem smiekliem bijis skaidrs, ka Putins kaut ko sapratis. Un piecu dienu karš beidzās, nesasniedzis Kremļa mērķus.

 

Eiropas Savienība balstās uz visu valstu līdztiesību, un šī iemesla dēļ daudzreiz bijis grūti panākt vienprātību. Prezidenta Sarkozī nopelns tas, ka viņš finanšu un saimnieciskās krīzes apstākļos panācis ja ne vienprātību visu 27 valstu starpā, tad vismaz saskaņotību pašā galvenajā jautājumā, proti, krīzes pārvarēšanas centienos.

 

Pašreizējā krīze, kas tikko sākusies, ir globāla. Bankrotē bankas, tiek slēgtas rūpnīcas bagātajās valstīs, un vienlaikus 45 miljoni jaunu badacietēju. Notiek gandrīz vai tektoniskas spēku samēra pārbīdes.

 

 

Pēc Pirmā pasaules kara ASV prezidents Vudro Vilsons publiskoja savus 14 punktus, starptautiskās politikas stūrakmenī liekot tautu pašnoteikšanās tiesības, ko apstiprināja 1941. gada Atlantijas harta, un līdz ar to pasaulē sāka dominēt tā sauktā "The American Century" kārtība.

 

 

Kad sabruka PSRS un beidzās aukstais karš, pasaulslavenais tautsaimnieks Frensiss Fukujama pasludināja vēstures beigas. Bēdīgi tikai tas, ka šo gleznaino metaforu publicisti un politologi centās tulkot burtiski.

 

Maza atkāpe. Kad Kremlis īstenoja agresiju pret Gruziju, visi Krievijas plašsaziņas līdzekļi lamāja Gruziju, jo tāds bija norādījums no augšas. Izņēmums bija radio "Eho Moskvi" un RTVi, kur valdīja brīvdomība.

 

 

Un tad 29. augustā Putins Sočos sapulcināja žurnālistus, kur bargi norāja "galveno vaininieku" Venediktovu. Visiem zināms par Putina atriebīgumu, tāpēc Venediktovs trīs dienas slaucījis sviedrus, uz vairāk kā mēnesi tika liegta piekļuve ēteram liberālajiem komentētājiem, vispirms Albacai un Latiņinai.

 

 

Bet Kremlim, kā zināms, daudz torņu, vienā mirdz sarkana zvaigzne, citos pareizticīgo krusti, un Venediktovam netrūkst personisku aizstāvji, tāpēc viss it kā pieklusa, bet novembra nogalē Jevgeņija Albaca brauca uz ASV, kur intervēja pašu Frensisu Fukujamu - par to viņu apskauda visi pārējie publicisti. Galvenā doma, ko teicis Fukujama, ir tā, ka beidzas Reigana laiku politika un ekonomika, ka pasaules smaguma centrs pārvietojas uz Ķīnu un Indiju (es gan personīgi Indijas spēkus tik augstu nevērtētu).

 

 

Vispirms jāteic, ka ne Briseles ierēdņi, ne Starptautiskā Valūtas fonda eksperti nekad nav izpratuši un neizprot Austrumeiropas situāciju, jo postsociālisma zemēm nav piemērojama veco Eiropas valstu olekts. Bet grūtā brīdī Latvijai nav citas izvēles, kā paklausīgi pieņemt "naudas pūķu" ieteikumus.Ekonomikā ir tāds maģisks skaitlis - 20.

 

 

 Tas liecina, ka ikvienai valstij ir jāspēj saražot tik daudz pārtikas, lai importam atliktu tikai 20%, bet algu pieaugums ik gadu nedrīkst palielināties vairāk par 20%. Turklāt algu pieaugums jāsabalansē ar darba ražīguma pieaugumu.

 

Kalvītis lepojās, ka viņa valdību laikā algas dubultojušās. Un atceramies taču, ka arodbiedrības un mītiņotāji prasīja vēl vairāk. Šos skaitļus varam salīdzināt ar Krieviju, kur algas pieauga uz naftas dolāru bāzes.

 

 

Aptuveni piecu gadu laikā Krievijā algas pieauga par 35%, kamēr darba ražīgums tikai par 21%. Rezultātā veikalos dominēja imports, piemēram, medikamentu sektorā tas ir 85%. Nav grūti saprast, kas šādā situācijā sagaida Krieviju. Kaut mazākā mērā, bet tas pats attiecināms arī uz Latviju, kur "naftas dolāru" lomu pilda ES struktūrfondu nauda.

 

Ir taisnība, ka situāciju var uzlabot mūsu ražojumu eksporta palielinājums. Bet laikā, kad pasaules tirgū krītas pieprasījums, bet daudzas zemes, tostarp Krievija, cenšas sevi pasargāt ar muitas barjerām, eksporta iespējas var izrādīties stipri ierobežotas. Tāpēc daudz lielāka nozīme būtu patēriņa nodrošinājumam ar pašražotām precēm.

 

 

 Banānus un apelsīnus mēs importēsim vienmēr, arī mobilos telefonus paši tik drīz neražosim, bet, piemēram, mēbeles un audumi jāsaražo pašiem. Esam tiktāl novadējušies, ka neprotam kārtīgas ziepes gatavot, tā vietā importējam turku vai ukraiņu brūvējumu. Valdības uzdevums tāpēc ir atbalstīt tos ražotājus, kas gatavi ražot vietējam patēriņam.

 

Krīzes laikā pieaug iedzīvotāju neapmierinātība, un gandrīz vienmēr sekojošajās vēlēšanās valdības partijas zaudē. Vietā nāk populisti, kuri sola to, kas nav izpildāms. Dzirdam padomus valdībā aicināt nozaru speciālistus.

 

 

Varu apgalvot, ka ne pieminētais Rimšēvičs, ne Sudraba nepiekritīs strādāt amatā, kur trīs reizes zemāks atalgojums un kur jāpacieš nepārtraukti zākājumi. Ja Ivars Godmanis ir pieļāvis kādu ļoti rupju kļūdu, tad tā ir PVN nodokļa paaugstināšana presei, jo tagad būs jārēķinās ar visas žurnālistu sadraudzes neapvaldītu naidu. Faktiski tā ir valdības un Saeimas liktenīga pārrēķināšanās.