Tikumi un demogrāfija (II daļa)

2008. gada 6. decembris 09:51

2378

Kopš deviņdesmito gadu vidus esmu vērojis, kā mainās jaunatne. Kamēr vecākā un vidējā paaudze, kam grūti nācās šķirties no padomju laiku stereotipiem, vaimanāja, studenti dzīvoja jau pavisam citās koordinātu sistēmās.

Un jau vidusskolā vairumam audzēkņu bija un ir skaidrs dzīves mērķis un skaidri spēles noteikumi, kur ikviens ir pats savas laimes kalējs. Dominē pārliecība, ka vienīgi zināšanas un valodu prasme ir galvenais kapitāls, kas nodrošina konkurētspēju darba tirgū.

Un nevar neredzēt arī jaunās paaudzes pretējo polu - alkoholiķus, narkomānus, slīmestus bez jelkāda dzīves mērķa, ja par tādu neskaita tieksmi apdullināties, ālēties un postīt citu cilvēku darbu. Parasti personības degradācija parādās jau pamatskolas klasēs, visredzamāk - 5. - 6. klašu līmenī. Nomuļļājuši pamatskolu, tikai nedaudzi spējīgi pēc tam iekļauties darba tirgū.

Cik atceros, visādi atštaukas bijuši vienmēr, bet nekad tik masveidīgi un bezcerīgi. Ja ne vairāk, tad zirgu arklā iejūgt prata ikviens. Pirms pāris gadiem Austrālijā mirušais rakstnieks Arturs Plaudis savās atmiņās par dzimto Skajenes novadu raksta: "Cilvēki bija darbīgi, neviens dīkā nezvilnēja, pat bērniem un vecākiem ļaudīm bija vieglāki darbiņi, bet slinks cilvēks nonāca ļaužu izsmieklā."

Arī tagad vismaz laukos un mazpilsētās ģimenēm pilnas iespējas strādāt savā dārzā vai piepalīdzēt zemnieku saimniecībās, bet ikviens no mums zinās gadījumus, kad pusmūža tēvainis gandrīz nekad mūžā nav strādājis algotu darbu, turpina dzīvot uz mammas pensijas rēķina. Sēž tāds spēkavīrs ēnā, gaida, kad kāds draugs atnāks ar pudelīti, bet mazdārziņā sirmā mammīte viena pati lokās pa gurķu un burkānu dobēm.

Demogrāfiskie sārņiMan neizdevās iegūt jaunāko statistikas krājumu, jo grāmatu tirgotāji divu nedēļu laikā nejaudāja to atvest uz veikalu. Tāpēc izlīdzēšos ar simboliskiem cipariem, kas aptuveni atbilst oficiālajai statistikai.Latviešu pasaulē ir tikai pusotra miljona. Vēsture mums nav bijusi draudzīga, jo aptuveni pirms 170 gadiem pasaulē latviešu un, teiksim, dāņu skaits bija gandrīz vienāds, bet tagad dāņu ir reizes trīs vairāk. Tieši uz šāda fona mums sāpīgs ikviens cilvēku zaudējums.

Ar zaudējumu es domāju arī tos deģenerātus, kuri aiziet no dzīves, neatstājuši pēcnācējus. Pēdējos gados tiek runāts par mazu dzimstību, minēti 20 tūkstoši jaundzimušo gadā, un tas no visu Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Tajā pašā laikā mirušo skaits pusotras reizes lielāks. Bet šos skaitļus varam aplūkot arī no cita aspekta. Diezgan liels ir sieviešu skaits, kuras nemaz neapprecas, jo nespēj atrast normālu vīrieti. Daudzas precas ar ārzemniekiem, un viņas latviešu etnosam ir zudušas.

Savukārt mediķi min faktu, ka katru gadu no smēķēšanas izraisītām slimībām mirst līdz pieci tūkstoši, un tie pārsvarā ir vīrieši. Pieskaitīsim vēl tos tūkstošus, kas mirst no aknu cirozes, kas apsitas vai noslīkst alkohola delīrijā vai narkotiku ietekmē, kas aiziet bojā kautiņos vai noziedzīgo grupējumu savstarpējos rēķinos - kopumā sanāk, ka katru gadu Latvija zaudē ap 15 tūkstošiem cilvēku, kuri mirst pilnīgi bezjēdzīgā veidā.

Tas nozīmē, ka negatīvi demogrāfiskie rādītāji radušies bezjēdzīguma rezultātā. Nīče kādā sakarā runā par sievietēm, kuras neesot piemērotas bērnu radīšanai. Ak, ja tas patiešām būtu atkarīgs tikai no sievietēm, tad laukos mums nebūtu jālikvidē mazskaitlīgās skolas, bet pilsētās nāktos būvēt aizvien jaunus bērnudārzus.

Degradācijas anatomijaNe viens vien profesionāls sliņķis skumst pēc zudušajiem kolhozu laikiem, jo tolaik minimālos 70 rubļus maksāja arī tad, ja cilvēks tikai atrādījās agronomam vai brigadierim. Tagad zemnieki sūdzas, ka nav iespējams atrast strādniekus, kaut katrā pagastā ap veikalu pakšiem slaistās savs pusducis jaunekļu.

Iepriekšējā rakstā minēju skolas vecuma puišeļus, kuru vienīgais dzīves mērķis ir pazagt, lai iegūtu naudu alkoholam vai narkotikām. Sešpadsmit gadu vecumā šādi jaunieši iemanto atkarību, divdesmit gadu vecumā kļūst impotenti, bet vēl pēc pāris gadiem deģenerējas līdz plānprātībai. Un mammītei, kura audzinājusi un lolojusi savu atvasi, vecumdienās atliek vienīgi aiznest puķītes uz kapsētu.

Ne tikai pilsētās, bet arī laukos par lielu nelaimi kļūst narkotiku lietošana. Uzskatu, ka tie kontrabandisti, kuri narkotikas Latvijā ieved un izplata, ir kvalificējami kā slepkavas. Ja viens nenormāliķis otram ar nazīti ņurī pušu rīkli, tad visiem skaidrs, ka tā ir slepkavība. Bet tie, kas apzināti indē cilvēkus ar narkotikām vai tehniskajiem spirtiem, faktiski tie paši slepkavas vien ir, un tādiem pienāktos uz mūžu tupēt mūros drūmajos. Ja cilvēki nepazītu mums zināmās dullumzāles, atkristu arī motivācija zagšanām.

Daži preses izdevumi sašutuši, ka sīkajiem zagļiem turpmāk vairs nenāksies atbildēt krimināllikuma priekšā. Es gluži tā nedomāju, ka administratīvie sodi būtu mazāk efektīgi. Atradīsies ne mazums gramšķu, kuri labprātāk ies pasēdēt tuptūzī, nekā samaksās desmit latu soda naudu. Vēl trakāk - ja tādam liks strādāt sabiedrības labā.

Daudz nopietnāku iztirzājumu paģēr mūsdienu tendence samazināt policistu skaitu. Laikā, kad pieaug bezdarbs, kad zādzības un demolēšanas kļūst ikdienišķas, ir nopietni jādomā par risinājumiem. Pilsētu pašvaldības spēj algot kārtībniekus, deviņdesmito gadu pirmajā pusē kārtību uzturēt palīdzēja zemessardze. Krievijā nupat savas bruņotas družīnas dibina baznīcu draudzes.

Varbūt arī mums vajadzētu atgriezties pie padomju laiku prakses, kad ikvienā darba kolektīvā darbojās brīvprātīgo kārtības sargu vienības vai grupas, tostarp piepalīdzēja kontrolēt ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu.

Atceros, ka Palsmane bija pirmā pašvaldība, kas atteicās no milicijas darbinieka, visus jautājumus uzticot brīvprātīgajiem. Sapratīsim taču, ka viens policists nespēj pārraudzīt septiņus pagastus, lai kādu algu viņam maksātu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tikumi un demogrāfija (II daļa)

Kategorijas