Policista profesija – tas ir dzīvesveids

2008. gada 5. decembris 10:25

4505

Policista profesija – tas ir dzīvesveids

Latvijas policijas 90. gadu jubileja

liek apzināties aroda galvenās vērtības un cilvēcisko faktoru

Pagājis nedaudz vairāk par divām nedēļām pagājis, kopš Latvijas 90. gadadienas svinībām. Šodien jubileju kalendārā atzīmēta vēl viena deviņdesmitgade, - savu dibināšanas gadskārtu svin Latvijas policija.

Lai arī svētku brīžos parasti cenšas nepieminēt nepatīkamus notikumus vai pārdomas, tomēr nav noslēpums, ka policijas darbiniekiem šajā laikā ir pretrunīgas izjūtas. Krīze valstī un štatu samazināšana ir realitāte, ar kuru jārēķinās. Tomēr jubilejas priekšvakarā notikušajā sarunā ar Valkas rajona policijas pārvaldes priekšnieci Annu Justi, mēs šīs problēmas neiztirzājām.

Anna Juste ir policijas darbiniece ar 37 gadu darba pieredzi. Pēdējie divi pavadīti priekšnieces postenī. Tieši tāpēc radās pārliecība, ka viņai noteikti jāzina, kāda ir policista darba ikdiena un kas ir tas vilinājums, kas jauniešiem liek izvēlēties likumsarga ceļu?

Tā nav filma. Dzīve ir dzīve"Nekas jau nav mainījies. Problēmas ir līdzīgas. Cietušie ir cietušie, bet apsūdzētie ir apsūdzētie. Cilvēki zaga un zog, kavās un kaujas," salīdzina policiste. Situācijas ir dažādas, un policistam ir jābūt likumsargam, kas izmeklē noziegumus un noskaidro vainīgos. Kurā brīdī rodas sabiedriskā doma, ka policija neko nedara?

"Cilvēki dažkārt neizprot to darbu, kas jāpaveic, un domā, ka policists sēž un neko nedara. Bet lai visu pareizi fiksētu un noformulētu, lai lieta nokļūtu līdz tiesai, ir jāpieveic dokumentu kalni. Daudzi uzskata, ka viss notiek kā filmās vai grāmatās. Bet dzīve ir dzīve. Tas nav kino," secina A.Juste. Dažkārt, kad likums pēc likuma tiek pārlasīts un pierakstīts, neviļus nākas atskārst, ka ar apkārtējiem jau sāc sazināties izmantojot likumu tekstus vai terminus.

Jābūt iekšējai mērauklaiPar sabiedrisko domu runājot, tā rodama kaut kur vidū starp vainīgajiem, vienalga kādā pārkāpumā - administratīvajā vai kriminālajā, un cietušajiem. Cietušais ne vienmēr izklāsta visu, ko viņš zina par to, kas ar viņu ir noticis, un gaida, lai policists viņu saprot no pusvārda.

Savukārt vainīgais ir neapmierināts, ka viņam neļāva iet, kur viņš grib, aizturēja un aizveda uz policiju. Tā nostāsti iet no mutes mutē, no kaimiņa pie kaimiņa. Daudzi "varoņu" stāsti nav balstīti uz patiesību, bet draugs draugam parasti notic. Tā veidojas sabiedriskā doma. Ar to nav iespējams cīnīties, jo katram cilvēkam jābūt iekšējai mērauklai, kas ir labi, kas - slikti.

Tomēr liek iemīlēt šo profesijuNākas secināt, ka policisti savā profesijā vairāk vai mazāk ir diskomfortā. "Ir grūti," atzīst A. Juste. Daudzi policisti, lai relaksētos, nodarbojas ar sportu. Citiem vaļasprieks ir medības. Tomēr ne jau pēc katras smagas dienas ir iespējams pilnībā relaksēties. Tas nav kā nolikt dokumentus, piecelties, iet mājās un visu aizmirst. Domas joprojām neliek mieru. Kā ar to sadzīvot?

"Tieši tāpat kā skolotāja vai mediķa, arī policista profesija ir dzīvesveids, un ar to nākas samierināties arī ģimenei," secina A. Juste. Ar psiholoģisko spriedzi ir jārēķinās.Bet kas tomēr liek iemīlēt šo profesiju? "Tas ir dzīvesveids," brīdi padomājusi, viņa vēlreiz uzsver. Līdz šim vēl tā nav bijis, ka vēlētos pateikt: "Viss! Aizeju!" Pienākums liek turpināt iesākto.

Rosina apgūt policista profesijuNav noslēpums, ka daudzās ģimenēs bērni turpina vecāku profesiju. Arī Anna Juste savulaik dēlu mudinājusi apgūt jurista zinības, uz ko saņēmusi striktu - "Paldies!" Izrādās vēl milicijas laikos nācies atvasi jau no divu gadu vecuma ņemt līdzi uz darbu. Tā nu mazais redzējis milicijas ikdienas darba specifiku un vērojis, kā mamma veic arī smagu noziegumu izmeklēšanu.

Tā ir ikdiena, ar kuru jārēķinās arī mūsdienu jauniešiem, ja viņi izlems apgūt policista profesiju. To policijas priekšniece atgādinājusi arī vidusskolēniem, kuri interesējušies par policistu darbu. Pārlieku jūtīgiem, kuri, ieraugot asinis, ģībst, vispirms jāapdomā, vai šī būs īstais arods. Savukārt tos, kuriem ir iekšējā pārliecība, ka ar visu spēs tikt galā, viņa rosina apgūt policista profesiju.

Vecākie kolēģi novērojuši, ka pēc skolas beigšanas pirmie pieci gadi jaunajiem policistiem paiet apgūstot profesijas praktiskās iemaņas. Tas ir laiks, kad prakses trūkumu kompensē entuziasms.

Kopumā ir labi darbiniekiVaicāta par savas karjeras pēdējiem diviem gadiem, vai sievietei nav grūti komandēt visu rajona policijas pārvaldi, Anna Juste pasmaida un atzīst, ka komandēt nemaz tik bieži nesanākot.

Viņa uzskata, ka vairāk var panākt ar mierīgām un ģimeniskām attiecībām arī darba kolektīvā. Protams, ir arī emocijas, bet ne tādā mērā, ka jāpaceļ balss. "Ja kāds pelnījis, tiek arī pateikts stingrāks vārds, bet kopumā mums ir labi darbinieki," padotos vērtē priekšniece.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Policista profesija – tas ir dzīvesveids

Kategorijas