Mēs bijām vienoti un visi mīlējām Emīla un Volfganga Dārziņu mūziku

2008. gada 29. novembris 09:27

2497

Mēs bijām vienoti un visi mīlējām Emīla un Volfganga Dārziņu mūziku

Nezūd kā pirmā mīlestībaNedaudz ilgāk par gadu Valkā un Valgā regulāri ieradās Latvijā pazīstamais vokālists Ingus Pētersons, lai Andra Niklaviča skaņu ierakstu studijā Valgas mūzikas skolā kopā ar Ziemeļlatvijas kameransambli ierakstītu disku "Satikšanās".

"Esmu sapratis, ka mūziķiem ir nozīmīgi būt kopā ar vienotu domu un vienotu mīlestību uz Dārziņu mūziku," nešaubās I. Pētersons. Neraugoties uz to, ka Emīlam Dārziņam ir daudz dziesmu ar nolemtības noskaņām, tomēr mūziķi izvēlējās tās gaišākās dziesmas.

Tā ir viņu satikšanās mažorā. "Emīla Dārziņa mūzika man ir kā pirmā mīlestība... tā nekad nezūd un katra sastapšanās no jauna uzbango ar siltu liesmu. Tā glāsta, aicina un ceļ spārnos," savu attieksmi izsaka solists.

Jautāts par spilgtākajiem Valkā un Valgā pavadītajiem mirkļiem, I. Pētersons atbild, ka viņš šo vietu uztver kā vienotu Eiropas Savienības pilsētu bez acīmredzamas robežas. "Varam brīvi iebraukt abu valstu pilsētā - gluži kā tas bija padomju laikā. Taču ir viena milzīga starpība - tagad esam brīvi.

Iespējams, šīs izjūtas katram ir individuālas, taču man jēdziens brīvība ir ļoti nozīmīgs," smaida solists. Viņam īpašu sajūta radīja apstāklis, ka ieraksti notika Valgas mūzikas skolas studijā, tātad kaimiņvalstī. Dziedātājam nekad agrāk nav bijusi nekāda saistība ar Valku vai Valgu. Viņš ir dzimis Gulbenē, uzaudzis Saulkrastos, sevi uzskata par vidzemnieku un Valku izjūt kā šā novada ziemeļu robežu un asociējis ar pilsētu, kur pirmo reizi pasludināta Latvijas neatkarība.

I. Pētersons domā, ka sadarbība ar Ziemeļlatvijas kameransambli turpināsies, jo pirmais kopdarbības gads ir vainagojies ar tik cerīgu mūzikas albumu. "Protams, vienmēr var labāk un spožāk, taču nozīmīgākais ir tas, ka mums ir izveidojusies lieliska savstarpēja sapratne un, nepārspīlēšu, pat mīlestība. Piecu cilvēku ansamblis ir kolektīvs, un jūtu tajā labu saskaņu, biedrisku plecu un draudzīgu vārdu," gandarīts mūziķis.

Viņš uzskata, ka dziedātāja mūžs vairāk vai mazāk ir individuāls un to ir izdevies salāgot ar kameransambli. Patiesībā ir izveidojusies sešu draugu kopa. I. Pētersons arī agrāk, dziedot Nacionālajā operā, ar viņiem ir bijis pazīstams, un pašreizējā situācija veido interesantu saikni ar pagātni. Turpmākajai sadarbībai jau ir iecere par franču komponista Pulenka dziesmu atskaņošanu un par vairāku pilsētu kopīgu muzikālu projektu.

Jautāts, vai viņam ir kaut kāda saistība ar Eiropas opernamiem, I. Pētersons atbild, ka šobrīd nav. Viņš tikai Latvijā dzīvo jau četrus gadus un līdztekus tiešajiem darbiem kopj savu balsi ar operārijām pie dažādiem pedagogiem un cer atgriezties kādā no Eiropas opernamiem.

Viņam ir bijuši piedāvājumi no visiem Latvijas muzikālajiem šoviem, ieskaitot pašu pirmo un arī pašlaik notiekošajiem koru kariem ar savu kolektīvu, taču filmēšana allaž notiek sestdienās un svētdienās. "Esmu brīvmākslinieks, man koncerti vienmēr ir nedēļas nogalēs, un tā ir mana ikdienas maize, kuru nekādā veidā nevaru upurēt šovam.

Šovu kvalitāti nevaru vērtēt viennozīmīgi. Iespējams, ka dziļākais iemesls manai atturībai ir tas, ka neesmu šovu persona," spriež mākslinieks. Viņš sevi neredz kā šova vadītāju un procesu iekurbulētāju, jo tuvāka ir klusinātāka un dvēseliskāka mūzika. Solists domā, ka visā pasaulē muzikālā kultūra kļūst vienkāršota, bet nezina, vai to nepieciešams regulēt, jo to jau regulē brīvais tirgus. Tās ir sekas no Elvisa Preslija un Bītlu laikiem, kad vieglā mūzika ņēma milzīgu pārsvaru pār klasisko un tādējādi nonivelēja klausītāju gaumi.

"Tas ir kā hamburgeru salīdzināt ar smalku ēdienu ar smalku garšu. Pēdējā pagatavošana prasa autora personību," nešaubās mūziķis. Tādu smalku komponistu kā Vaska, Pērta un citu dižgaru sacerējumus bauda vien gardēži. I. Pētersons nesaprot, kāpēc, piemēram, Latvijas radio popmūzika ir tik milzīgā pārsvarā pār klasisko.

Viņš cer, ka domājoši cilvēki šos procesus agrāk vai vēlāk sāks analizēt un secinās, ko tas mūs māca, kāpēc kā cilvēki kļūstam aizvien primitīvāki. "Mūs nav tik daudz pasaulē, lai kliegtu, reklamētu un izplatītu svešu kultūru. Esam tik maz, ka mūsu pienākums ir popularizēt pašu tradicionālo kultūru un savu valodu," valcēniešiem un visiem baltiešiem vēl pazīstamais vokālists.

I. Pētersons priecājas par jaunajām Jāņa Lūsēna sarakstītajām balādēm ar Kārļa Skalbes un Viļa Plūdoņa dzeju, kuras viņš izpilda kopā ar Kristīni Zadovsku. Pirmais koncerts bija Lāčplēša dienā Jāņa baznīcā Vecrīgā, bet turpmākie visu decembri būs vairākās lielākajās Latvijas pilsētās.

Tagad dzīve kļūst aizvien ātrāka un ātrāka. Tā notiek visā pasaulē. Vērtības novirzās no nācijas un nacionalitātes. "Šajā diskā vēlējāmies akcentēt latvisku mūziku, tikai un vienīgi latvisku. Domāju, ka mums tas ir izdevies, turklāt savienot diskā to, kas dzīvē nav savienojies - tēvu Emīlu Dārziņu ar dēlu Volfgangu," stāsta I. Pētersons.

Volfgangs tā arī nav spējis samierināties ar to, ka tēvs viņu atstājis tik agri. Viņš nekad nav rakstījis solodziesmas, jo komponistam tas šķita kā kaut kas neaizskarams. V. Dārziņš ir radījis ļoti daudz tautasdziesmu apdares, no kurām albumā "Satikšanās" ir astoņas. 1945. gadā Amerikā V. Dārziņš sacīja, ka mēs nekad še nespēsim iedzīvoties, jo te nav vecās kultūras.

I. Pētersons atzīst, ka šo disku nebija viegli ierakstīt. "Orķestri vada diriģents. Mums bija tā īpatnība, ka nediriģēja neviens, tāpēc "dzīvajā" ir tik grūti ierakstīt. Tradicionāli vispirms ieraksta pavadījumu un tad virsū uzdzied solists.

Viņš ir viens un var savā nodabā darboties caurām dienām. Mēs bijām visi kopā, un, ja kāds iespēlē par ātru vai par vēlu, viss jāsāk no gala," tehnoloģiskās lietas atklāj dziedātājs. Viņš atzīst, ka sākumā uz šo ieceri skatījies skeptiski. "Paldies Dievam, mums bija Andris. Viņš to visu uztvēra mierīgi, un mums izdevās, jo bijām vienoti un visi mīlējām šo mūziku," smaida I. Pētersons.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mēs bijām vienoti un visi mīlējām Emīla un Volfganga Dārziņu mūziku

Kategorijas