Tikumi un demogrāfija (I daļa)

2008. gada 28. novembris 13:25

1550

Lai cik aktuāli mums var likties globālās finanšu krīzes radītie sarežģījumi, šoreiz divu rakstu sērijā vēlos pievērsties citām dzīves realitātēm. Šis īstenības aspekts nav patīkams nevienam, un tāpēc vismaz valsts lielo svētku laikā negribējās tam pieskarties.

Trīsdesmito gadu nogalē Kārlis Ulmanis sapņoja par laiku, kad arī Latvijā vairs nebūs zagļu, līdzīgi kā Somijā, zemnieks, aizejot no mājām, durvis neslēgs, bet tikai atstutēs ar slotu. Cik atceros, tolaik zagšanu patiešām nebija daudz un sabiedrībā zagļus nicināja. Sevišķi nicināmi bija zirgu zagļi, mūsdienu autozagļu priekšteči. Arī pēc kara mana mamma, kad gribēja izteikt savu attieksmi pret Kremļa varu, Staļinu sauca par Sibīrijas zirgu zagli.

Padomju varas laikos, kad viss it kā piederēja visiem, zagšana kļuva par ierastu vaļasprieku. Un milicija pat nelietoja zagšanas vārdu, jo tos, kas čiepa savās darbavietās, dēvēja par nesējiem (ņesuni - krievu val.), bet autozagļiem piemēroja mīlīgu apzīmējumu - aizdzinēji (ugonščiki - krievu val.).

Lai kādi būtu zagšanas motīvi mūsdienās, šī parādība degradē sabiedrību kopumā. Bet jebkuras sabiedrības uzdevums bez materiālo vērtību ražošanas ir vēl cits dabas uzlikts virsuzdevums - radīt pilnvērtīgu jauno paaudzi.

Nav patīkami rakstīt par personīgi piedzīvoto, jo sevišķi tad, ja pieredze saistās ar vilšanos cilvēkos. Kopš vasaras man aizrit dārzā Vijciemā, esmu piedzīvojis daudzus zagļu uzlidojumus. Bet šoreiz runāšu par cilvēkiem, kurus labi pazinu un kuri man bija gandrīz vai draugi. Cienījami ļaudis, un, ja nosauktu uzvārdus, daudzi neticētu, ka... Bet visu pēc kārtas.

Sākumā zuda malkas šķūnītī atstāti cirvji un rokas zāģīši. Kad zuda ļoti iezīmīgs skaldāmais cirvis, ar ekstrasensa palīdzību lūdzu informāciju par zagļiem. Mums norādīja virzienu un piebilda: "Tur divi vīri kāpuši pāri." Kad pazuda izkapts, drīz pats pārliecinājos, kura rokās šis rīks nonācis - bija jau pārkrāsojuši kātu ar brūno grīdas krāsu.

Nolēmu neko nesacīt. Bet tad nākamajā pavasarī tika uzlauztas durvis saimniecības ēkai, paņemts ūdenssūknis un vesela kaudze visādu instrumentu, no kuriem man visvairāk žēl ar roku darbināmā asinātāja, tautā saukta par smirģeli, jo tagad vairs nekur tādus netirgo. Arī šajā reizē mums norādīja to pašu virzienu, bet piebilde skanēja: "Galvenais no zagļiem saslims ar (tika nosaukta slimība) un mirs milzīgās mokās."

Toreiz saņēmu apdrošināšanas naudu. Atlika gaidīt, kurš būs pieminētās slimības upuris. Bija grūti noticēt, bet fakts ir tāds, ka abi zagļi atdusas kapsētā. Nevienam nenovēlu tādu likteni, kādu pieredzēja šie ļaudis, kuriem šķita, ka man netaisnīgi pieder tas, ko kārojas viņiem.

Daudzi sacīs, ka tā ir mistika, citi pieminēs Dieva sodu. Varu piekrist, ka Augstāko spēku loma bijusi. Bet visam arī zinātnisks pamatojums. Kas iepazinuši Zigmunda Freida mācību par neirozēm, tie sapratīs manis teikto. Ja vien cilvēks nav galīgs kretīns (šeit lietoju Andra Šķēles patentēto leksiku), tad par savām nelietībām viņš jūt zināmus sirdsapziņas pārmetumus, cilvēks jūtas nelāgi, un tas galu galā izraisa neirozi.

Bet ilgstoša neiroze kļūst par iemeslu daudzām citām slimībām - gan kuņģa vai sirds kaitēm, gan nierakmeņiem vai ļaundabīgiem audzējiem. Citreiz neiroze var beigties ar garīgu saslimšanu maniakālās depresijas līmenī, un tad cilvēks var izlēkt pa septītā stāva logu vai ņemt galu paša izraisītā autoavārijā.

Ja cilvēkam pēc izdarītās nelietības gāžas pār galvu viena traģiska nelaime pēc otras, tad mūža nogalē varbūt arī atnāk novēlota apskaidrība. Bet ar gadiem nāk jauna paaudze, kura nekam netic un uzskata sevi par vienīgajiem pareizajiem. Un aizture, ko parasti cilvēkiem nodrošina kopš agras bērnības ieaudzināti morāles principi, kapitulē izlaidības priekšā.

Ka Vijciemā uzradusies jaunu cilvēku grupa ar pazagšanas tieksmēm, konstatēju jau Lieldienu laikā, kad nelūgti ciemiņi sabojāja durvju slēdzeni un izsita stiklu. Sadzirdējuši kaut kādas balsis, jaunie cilvēki pārbijās un aizbēga. Bet pienāca rudens, kad dārza darbi beigušies, tad pēc kādas ballītes "ciemiņi" ieradās atkārtoti, no akas izvilka ūdenssūkni, ko paņēma kopā ar dārgu šļūteni un kabeli.

Sūkni, protams, var pārdot, lai dabūtu naudu alkoholam. Beigās lielākais no zaglēniem sīkāko zeņķi pacēla uz pleciem, lai tas pa vēdināšanai puspavērto atejas lodziņu iekļūtu telpās. Puikiņš atradis divas vecas alus pudeles, vēl konfektes un šo to citu un pa to pašu atejas lodziņu izspraucies ārā. Pats zaglēns bijis tik ļoti pārbijies, ka bez pamperiem nav juties gana attapīgs, lai atvērtu īsto logu.

Šeit nerakstu par visu, kas man zināms, lai netraucētu darbu policijas izmeklētājai. Apdrošinātāji, protams, šoreiz neko nesola, jo "pārāk maz nozagts". Labi, es arī no savas pensijas atlicināšu un man būs atkal. Toties zaglīšiem nebūs nekā - viss nodzerts un izčurāts.

Tas laikam ir īpašs mūsdienu fenomens, ka zagļi zog nevis tāpēc, ka nav ko ēst, bet gan tāpēc, lai tiktu pie dullumzālēm. Un gadās, ka divpadsmitgadīgs zeņķis, no rīta pamodies, sāk funktierēt, kā lai dabū pudeli grādīgā. Un tieši tāpēc es tagad rakstu šo savu apceri, ka mani uztrauc šāda situācija. Jau astoņdesmitajos gados avīzē "Literatūra un Māksla" publicēju eseju "Demogrāfiskā kvalitāte", tolaik saņēmu vairākas slavinošas atsauksmes. Tagad situācija kļuvusi daudzkārt drūmāka.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tikumi un demogrāfija (I daļa)

Kategorijas