Valkas pensionāru kluba dejotājus pazīst ne tikai vietējie

2008. gada 23. novembris 00:34

1410

Valkas pensionāru kluba dejotājus pazīst ne tikai vietējie

Sākumā bija tikai vaļasprieks

Šomēnes, kad visā valstī, sagaidot Latvijas 90. dzimšanas dienu, tika apbalvoti labākie cilvēki, viņu vidū bija arī valcēnietis Alberts Smilga.

Valkas dome viņu apbalvoja ar Atzinības rakstu par pašaizliedzīgu darbu, vadot pensionāru kluba "Zelta rudens" senioru deju kopu.

A. Smilgas devums pilsētas sabiedriskajā dzīvē bija pamanīts arī agrāk. Ne vienreiz vien esmu dzirdējis paziņas priecājamies, cik aktīvi un darbīgi pilsētā ir pensionāri. Viņi nesēž mājās, bet dejo, dzied un spēlē teātri. Kas attiecas uz dejošanu, tad tas ir tikai A. Smilgas nopelns, kurš kolektīva dalībniecēm pratis iemācīt izjust prieku par ritmisku un graciozu soli.

Pašam kopas vadītājam draudzībā ar deju iznācis tāpat kā pazīstamajā teicienā: "Ja atdosi velnam mazo pirkstiņu, vēlāk paņems visu roku." Velns gan šajā gadījumā ir aizraušanās.

"Sākumā man dejošana bija tikai laika kavēklis, bet, laikam ritot, tā man kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, un tādēļ jūtos gandrīz kā profesionālis, kaut speciālas horeogrāfiskās izglītības man nav," saka A. Smilga.

Jaunībā gan viņš izvēlējies celtnieka profesiju. Ne aicinājuma dēļ, bet tādēļ, ka kaut kur bija jāmācās. "Pēc Valkas pamatskolas beigšanas devos uz Rīgu, lai iestātos mākslas vidusskolā. Tajā netiku, tad devos uz jūrskolu. Tur arī mani neņēma, jo augums esot par mazu. Netiku arī dzelzceļnieku arodskolā. Tad devos uz celtniekiem," atceras A. Smilga.

Pēc skolas beigšanas Albertu nosūtīja strādāt uz Tallinu. No turienes viņu iesauca padomju armijā. Pēc dienesta A. Smilga atgriezās Tallinā, bet tad Taškentā notika zemestrīce un viņam kā celtniekam vajadzēja doties turp. Pēc tam atgriezās mājās Latvijā.

Alberts neklātienē ir mācījies Rīgas Celtniecības tehnikumā, pēc tam iestājies toreizējā Latvijas lauksaimniecības akadēmijā, Celtniecības fakultātē, kuru gan nepabeidza. Vairākus gadus A. Smilga ir strādājis Vācijā restaurācijas darbos.

Līdztekus ikdienas darbam pamazām, soli pa solim viņa dzīvē ienāca deja. "Sākumā tas bija patīkams laika kavēklis. Man patika sarīkojuma dejas, pēc tam, paklausot deju skolotāju, izmēģināju soli arī citās. Pamazām ar dejām aizrāvos un tagad jau trešo gadu braucu uz Latvijas senioru deju apvienības semināriem Rīgā, tādēļ varu sevi uzskatīt par tādu kā deju mākslas neklātienes studentu," stāsta A. Smilga.

Patika pret dejošanu Albertam nekad ballēs nav ļāvusi nosēdēt zāles malā. "Zinu, ka daži kautrējas uzlūgt dāmu un tad, lai iegūtu drosmi, iedzer kādu glāzīti stiprā dzēriena. Man ir gluži otrādi. Ja esmu iedzēris, nevaru sevi piespiest uzlūgt uz deju sievieti. Tas arī nav bijis vajadzīgs. Vienmēr, tikko sāka spēlēt mūzika, droši gāju uzlūgt dāmas. Varbūt tas tādēļ, ka biju iesaistījies deju kolektīvos," spriež deju skolotājs.

Pēdējā laikā viņš lielāku interesi izrāda par sporta un Eiropas dejām. Jūnijā viņš ar savu pastāvīgo deju partneri no senioru kopas Līgu Elstein piedalījās starptautiskajā sporta deju festivālā Pērnavā un iesācēju klasē ieguva otro vietu.

Pensionāru kluba senioru kopai dejām viņš pats izstrādā horeogrāfiju. "Dejas iesākam ar lēnākiem soļiem un tad pamazām kāpinām tempu. Man patīk ar šīm dejotājām strādāt. Ir ļoti labi, ja cilvēki, sanākot kopā, nejūtas vientuļi un nodarbojas ar to, kas patīk. Esam iestudējuši dažādu tautu dejas. Mūsu repertuārā ir bijušas Izraēlas, grieķu, vācu, dāņu un citas ārzemju dejas. Protams, apgūstam arī latviešu dejas," saka A. Smilga.

Kopas vadītājam grūti pateikt, kādas dejas viņam pašam vismīļākās. "No sporta dejām man patīk tango un lēnais valsis, vispār grūti kādu deju izcelt, jo, kā saka, kod kurā pirkstā gribi, visi sāp," atzīst A. Smilga. Viņš uzskata, ka deja nav tikai kustības mūzikas pavadījumā, tā ir arī sava veida filozofija. "Ar ritmu un kustībām jārada šī filozofiskā izjūta.

Deja ir tad izdevusies, ja skatītājiem sāk šķist, ka viņi ir uz skatuves mūsu vidū un iekšā dejā," saka kopas vadītājs. Sporta dejās gan prioritāte ir precizitāte. "To man konsultanti ir uzsvēruši, ka šajās dejās galvenais ir precīzas kustības un liels pedantisms," apliecina A. Smilga.

Veidojot horeogrāfiju, jārēķinās arī ar dejas izpildītājiem. "Mājās pie mūzikas uz papīra uzzīmēju veicamos soļus, bet nereti plānojumu vajag pārstrādāt, jo ne visi senioru kopas dejotāji iecerēto var izpildīt. Daudz man darbā palīdz arī mācību semināros iedotie deju apraksti," atzīst A. Smilga. Deju iestudēšana viņam rada prieku.

"Tas ir tāpat kā kolekcionāriem, vācot pastmarkas, - jo vairāk marku, jo lielāku gandarījumu izjūt to īpašnieks. Ja man ir daudz iestudētu deju, jūtos bagāts. Domāju, ka viss mūsu kolektīvs šajā ziņā nejūtas nabadzīgs," secina A. Smilga.

Viņš atklāj, ka sākumā, veidojot kolektīvu, doma bijusi tikai rast iespēju pensionāriem satikties, parunāties, padejot un tad izklīst. Tomēr pamazām dejošana vairākas pensionāru kluba biedres pārņēmusi savā varā un nu jau ne tikai mūsu rajonā zina, ka Valkā ir senioru deju kopa.

Šogad kolektīvs ir bijis sniegt koncertus daudzās vietās - Vecatē, Aucē, Ērgļos un citur. "Mūs ielūdza daudzās vietās, diemžēl visur nevarējām tikt, jo uz koncertiem braucam ar savām automašīnām. Lai dotos visur, kur esam ielūgti, mums vajadzētu braukt katru mēnesi," saka A. Smilga.

Viņš uzskata, ka izvēlētajai celtnieka profesijai ar dejošanu ir daudz kas kopīgs. "Abās vietās vajag pacietību un precizitāti," atklāt deju skolotājs.

Kolektīva dejotprasmes attīstībā senioru kopas vadītājs nedomā apstāties. "Plānu ir daudz, kaut nu tikai pagūtu visu iecerēto izpildīt. Līdz pavasarim domāju iestudēt vēl kādas astoņas dejas. Visi kolektīvā esam darboties griboši, un ticu, ka ar visu arī tiksim galā," pārliecināts A. Smilga.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Valkas pensionāru kluba dejotājus pazīst ne tikai vietējie

Kategorijas