Gaismas un tumsas šķirtnē

2008. gada 22. novembris 00:23

631

Kaut varam vilkt paralēles ar norisēm dabā, vairāk tomēr jārunā par tām robežšķirtnēm, kas cilvēku sabiedrībā un cilvēku sirdīs. Bija vajadzīgi visai skarbi klikšķi, lai mūsu sabiedrība kopumā saprastu, ka globālā finanšu krīze attiecas arī uz Latvijas īstenību.

Nu jau pat kareivīgie arodbiedrību līderi pieklusuši, jo teorētiskā līdzekļu taupīšana valstī pārgājusi praktiskā līmenī. Un valdības opozīcija gan spējīga paklaigāt, ka nekas nenotiek pareizi, tikai alternatīvu piedāvājumu nav nevienam.

Gribu atgādināt faktu, ko daudzi negribēs pieņemt. Kad valdībai nācās lemt par Parex bankas likteni, vienīgais glābiņš izrādījās Hipotēku banka. Bet varēja būt citādi...

Neilgi pirms Saeimas vēlēšanām divi vīri - Štokenbergs un Liepnieks - bija uzmeistarojuši plānu, kā prihvatizēt vienīgo valstij piederošo banku - Hipotēku banku. Kad slepenais plāns nonāca Ineša Feifera ausīs, viņš meklēja iespēju piekļūt premjeram Kalvītim, un šajā jautājumā palīdzēja toreizējais Tautas partijas priekšsēdis Slakteris.

Tad sekoja Kalvīša dūres sitiens pa galdu, un kopš tā laika viņa un abu minēto darboņu ceļi sāka šķirties. Grūti pat iedomāties, ko tagad spētu glābt Godmaņa valdība, ja vienīgā valstij piederošā banka būtu privatizēta.

Parex banka bija stipra kredītiestāde, abi tās īpašnieki paļāvās uz pieņēmumu, ka dzīve ies tikai augšup. Bet te vērtību sāka zaudēt vērtspapīri, savus noguldījumus sāka izņemt Krievijas un vietējie noguldītāji, vispirms tie, kuru bagātību ieguve bijusi ne visai slavējama.

Tā teikt, Kargina vecie komjaunatnes cīņu biedri. Lai savus noguldījumus nezaudētu tūkstoši mūsu pilsoņu, banku vajadzēja glābt. Viss pārējais ir nianses, par ko strīdēties pārgudrajiem.

Daudzu cilvēku apjukums rodas no ekonomisko procesu neizpratnes. Tas nav gluži tas pats, kas būtu muļķība klasiskajā izpratnē. Kaut arī muļķība ir mūsu ikdienas pavadone. Kārlis Markss laikam būs nojautis, kādu postu var nodarīt viņa utopija par nākotnes sabiedrību, ja pie darīšanas ķersies nejēgas. Citēju veco bārdaini pēc atmiņas: "Muļķība ir dēmonisks spēks, un mani māc bailes, ka tā mums sagādās daudzas nelaimes."

Apjukumā daudzi cilvēki steidz latus mainīt pret "stiprajām" valūtām. Kas tagad pērk dolārus, tie var tikai zaudēt. "Zaļos" vajadzēja pirkt jūlijā, kad dolāra kurss bija pats zemākais, un tagad ar gandarījumu varētu mainīt atpakaļ.

Tā dara valūtu spekulanti. Kāda jēga mainīt latus pret eiro, ja kurss ir faktiski nemainīgs? Var būt izņēmumi, teiksim, ja paredzams pirkt villu Spānijā vai vismaz pasauļoties Kanāriju salās. Bet, ja naudu tērēt paredzēts tepat Latvijā, tad noder tikai lati. Starp citu, nebūtu jēgas latus mainīt pret Krievijas rubļiem, jo rublis pašlaik atrodas dziļa kritiena sākumā.

Nekādā ziņā nevajadzētu vilkt paralēles ar Bankas Baltija krahu, ko savulaik Lavents ar komandu apzināti izlaupīja. Pateicoties mūsu tiesu sistēmas tā laika nejēdzīgumam, Latvijas valsts pēc Strasbūras tiesas sprieduma vēl dabūja Laventam sāpju naudu samaksāt. Gluži kā pasakā: sistais nesisto nes...

Ir mazliet dīvaini vērot, kā mainās cilvēku noskaņojums un attieksme pret savu valsti. Ir jāpiekrīt prezidentam Valdim Zatleram, ka šogad Latvijā, neskatoties uz ekonomiskām grūtībām, cilvēki kļuvuši daudz gaišāki un labestīgāki.

Profesors Jānis Vanags, viens no Tautas frontes kādreizējiem varoņiem, optimisma atdzimšanu saskata jaunatnē, tajā jaunās paaudzes daļā, kura izglītojusies neatkarības gados un kura ar visu būtību iekļāvusies Eiropas vērtību sistēmā.

Taisnības labad gan jāteic, ka arī jaunatne polarizējas, jo arī šī paaudze atsijājusi visai biezu kārtu ar sārņiem, bet par šiem jautājumiem esmu nolēmis rakstīt plašāk citās apcerēs, kad valsts jubilejas svinības būs aiz muguras.

Gribas tomēr bilst dažus vārdus par prezidenta Zatlera nepateikto. Ir taisnība, ka pirms gada emocionālā gaisotne Latvijā bija visai nomācoša, kaut tobrīd nekāda finanšu krīze vēl nebija pat nojaušama.

Tā sauktā lietussargu revolūcija tomēr bija mākslīgi uzkurināta, vienam politiskajam grupējumam cīnoties pret otru, un tautai bija ierādīta klaigājošo statistu loma. Šogad, kad pieaudzis pieprasījums pēc patriotisma jūtu demonstrācijas, priekšplānā izvirzās jaunatne ar savu garīguma uzstādījumu. Mēdz teikt, ka vajadzīgi desmit gadi, lai tautas saimniecībā inovācijas no idejas kļūtu par realitāti.

Atliek vienīgi nožēlot, ka pašreizējā taupības laikā cerīgākās zinātnes nozares nesaņem pilnā mērā vajadzīgo finansējumu. Kaut, no otras puses, šeit redzam arī ieguvumus no iestājas Eiropas Savienībā. Starp citu, arī zemniecībai der apzināties, ka piecos gados mūsu lauki no Briseles saņēmuši nepilnu miljardu.

Ir un būs vaimanātāji, kuri lemti, kā senāk teica, kalpu liktenim. Saprotams, bet ir taču cilvēki, kuri to spēj. Ja kāds nespēj un neprot, tad tas nozīmē, ka viņam zarniņa par tievu. Mums nekad nebūs kā ASV vai Japānā, kur lielie mašīnbūves koncerni apaug ar tūkstošiem sīku uzņēmumu, kuri pilda montāžas cehu pasūtījumus.

Bet mums ir daudzi jauni inženieri un zinātnieki, kuri spēj strādāt mūsdienu tehnoloģiju līmenī, vajadzīgi tikai citi uzņēmīgi un eiropeiski domājoši cilvēki, kuri to visu pārvērš konkurētspējīgā produktā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Gaismas un tumsas šķirtnē

Kategorijas