Izšķiršanās robeža

2008. gada 14. novembris 08:47

1193

Kad sabiedrībai kopumā iet grūti, gaisā sāk virmot sociālisma idejas par vienlīdzību un totalitāru kontroli. Kad dzīve iet kalnup, uzvaru svin kapitālisma un individuālās uzņēmības principi. Valdību iesaiste banku glābšanā, paredzot daļēju nacionalizāciju, it kā ir solis sociālisma virzienā.

Atšķiras tikai motivācija. ASV valdība neko negrasās paturēt uz mūžīgiem laikiem, arī prezidents vai kāds cits valdības ierēdnis sev neko negrasās piesavināties. Cita aina Krievijā, kur bankas aizvien vairāk nonāk valdības īpašumā, bet transformācijas procesā milzu nauda iegulst Putina vadītās varas korporācijas (lasi - mafijas) vīru kontos. Ne velti Putinu viņa padotie sauc par priekšnieku (bosu), kamēr Jeļcinu mēdza dēvēt tikai par šefu (Staļinam iesauka bijusi saimnieks).

Kā savas valdības rīcību vērtē ASV latvieši? Kāds pensionārs man raksta: "Mēs Amerikā neciešam, ja valdība grib maisīties mūsu privātajās darīšanās." Latvijā aizvien dominē 1992. gada prasība, ko mūža nogalē trāpīgā kalambūrā izteica Pēteris Ēteris: "Godman, dod man!"

Amerika spēj mainītiesJaunievēlētais prezidents Baraks Obama savā pirmajā uzrunā tautai uzsvēra, ka Amerika spēj mācīties no kļūdām un mainīties. Un paša Obamas ceļš uz valsts augstāko amatu ir tam liecība - Amerika jau mainās, būdama lielo iespēju zeme.

Jau prezidents Bušs valsts sekretāra amatā iecēla mulatus Pauelu un Raisu, tagad trešais mulats, ko citur pasaulē uzskatītu par iznireli, jo viņa tēvs dzimis un audzis Kenijā, nevis cēlies no kādreizējiem vergiem, - veicis kaut ko tādu, ko vēl pirms desmit gadiem neviens nevarēja pareģot.

Saprotams, ka afroamerikāņu eiforija drīz noplaks, jo daudzus solījumus nebūs iespējams izpildīt. Bet sola jau visi politiķi pirms vēlēšanām. Kad Žirinovskis kandidēja, viņš solīja "katrai sievietei pa vīrietim, un katram vīrietim pa pudelei".

Bet šobrīd svarīgi ir kas cits, proti, Buša astoņu gadu valdīšana noslēdzas ar to, ka amerikāņus burtiski neieredz gandrīz visā pasaulē (tas neattiecas uz Latviju). Ar Obamas stāšanos amatā šāds naids pret stiprāko var krietni mazināties. Gan Eiropā, gan Āzijā, nemaz nerunājot par Āfriku.

Ekonomisku brīnumu rīt uz brokastlaiku nevaram gaidīt, finanšu krīze ir pārāk dziļa, lai stabilizācija notiktu gada vai divu laikā. Īstā pārmaiņa sāksies reizē ar jaunas paradigmas nostiprināšanos sabiedrības vairākumā.

Kāds Maskavas politologs uzskata, ka tikai tagad pa īstam beidzas pēckara periods. Un šeit man gribas atgādināt par kosmisko 60 gadu ciklu, kura sākums pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados un noslēgums tagad - ar globālo depresiju un pirmā tumšādainā prezidenta ievēlēšanu pasaules spēcīgākās valsts priekšgalā.

Krievija pagaidām nemaināsKremlim nepatīkamā publiciste Latiņina atgādina par kādu varas sindromu - kad valstij daudz naudas, vara dara vienu kļūdu aiz otras. Tā darīja Nikolajs Otrais, kad pirms simts gadiem Krievijas kasē ieplūda zelts par eksportēto labību. Tā tas notiek tagad, kad varasvīru prātu apskurbina uzkrātie naftas dolāri. Un Krievija aizvien ir valsts, kura tikpat kā nespēj mainīties, jo ignorē pieļautās kļūdas.

Ka Kremlis tomēr satraucas par ekonomisko situāciju, liecina fakts, ka no cietuma tika izlaists nepatiesi apsūdzētais finanšu ministra vietnieks Starčaks. Valdībai atkal ievajadzējās augstas klases speciālista. Galvenie televīzijas kanāli pat nepiemin vārdu krīze, jo krīze esot tikai citur, bet nav vairs noslēpjams, ka Magņitogorskas kombināta darbs gandrīz apturēts, ka aiz Urāliem smagās industrijas rūpnīcas pāriet uz divu dienu darba nedēļu, jo pasaules tirgū lēta kļūst ne tikai nafta, bet arī metāli, tāpēc niķeli, alumīniju un tēraudu nākas pārdot par pašizmaksu.

Lielie uzņēmumi vairs nevar saņemt ārvalstu banku kredītus, tāpēc valdība izlieto Stabilizācijas fondu, lai piešķirtu kredītus caur pašmāju bankām. Rezultātā lielie koncerni, piemēram, "Gazprom", ņem kredītu rubļos, pārvērš dolāros un atdod parādus lamātajiem Rietumiem. Un tie ir miljardi. Un ilgam laikam pietiks?

Lai kā Medvedevs runā par tiesiskuma nostiprināšanu, Krievijā no tā nekas nemainās. Putina vadītā varas korporācija tautas balsi vispār nedzird. Teiksim, pēc likuma pienākas atbrīvot no cietuma bijušo JUKOS juristi Bahminu, divu bērnu māti, kurai decembrī nāksies cietuma slimnīcā laist pasaulē trešo bērnu. Bahminas vaina ir tā, ka viņa atteicās liecināt pret Hodorkovski. Internetā nu jau simts tūkstoši parakstījušies zem aicinājuma atbrīvot šo sievieti, bet par atbildi cietuma vadība pie viņas vairs nepielaiž pat advokātus.

Šo barbarismu var izprast tikai ar psihoanalīzes palīdzību, jo zināms tāds psihes fenomens kā pāridarītāja naids pret savu upuri, šajā gadījumā var teikt, ka tie, kas kļuva miljardieri, iznīcinot JUKOS, nekad šo savu "vājību" nepiedos ne Hodorkovskim, ne Bahminai.

Zīmīgi, ka nākamajā dienā pēc vēlēšanām ASV Krievijas prezidents Medvedevs teica paranojālu runu Federācijas padomē. Neviena vārda par drūmo ekonomisko stāvokli valstī, tā vietā Amerikas zākāšana un vainošana visās pasaules nelaimēs. Ierosinājumi mainīt konstitūciju, lai prezidentu varētu ievēlēt uz sešu gadu termiņu.

Un solījumi Kaļiņingradas apgabalā izvietot raķetes Iskander, lai it kā aizstāvētos pret NATO draudiem. Kaut speciālistiem zināms, ka tālās darbības stratēģiskās raķetes uz un no ASV izvēlētos lidot pāri Ziemeļpolam, un no Kaļiņingradas tās nebūtu sasniedzamas.

Starp citu, šie "iskanderi" tika lietoti karā pret Gruziju: viena raķete tika tēmēta Baku - Džeihanas naftas vadam, otra eksplodēja Gori centrā, nogalinot humānās palīdzības darbiniekus un holandiešu žurnālistu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Izšķiršanās robeža

Kategorijas