Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar jaunu žiguli šķērso Krievijas plašumus

Sandra Pētersone

2008. gada 8. novembris 08:52

1198
Ar jaunu žiguli šķērso Krievijas plašumus

Brāļa naftinieka nopirkto mašīnu

launkalnietis galapunktā nogādā četrās dienās

 

Nogādāt mājās tikko nopirktu, jaunu automašīnu it kā nav nekas sevišķs. Taču ar piebildi, ja vien tā nav jādzen no Sibīrijas līdz Dagestānai Ziemeļkaukāzā.

 

Tik tālu ceļu oktobra nogalē pie stūres mēroja launkalnietis Magarams Radžabalijevs. Viņu Smiltenes pusē ne viens pazīst kā autosporta entuziastu un vairākkārtēja Latvijas čempiona autokrosā Raimonda Tiltiņa sporta auto mehāniķi.

 

 

 Doties līdzi tālajā ceļā Magarams uzaicināja krustdēlu Jāni Tiltiņu, kuram tobrīd skolā bija brīvlaiks. Jānis mācās Smiltenes ģimnāzijā 10.d klasē. Trešais kompānijā bija mašīnas saimnieks Magarama brālis Sultans.

 

Jauno "VAZ Priora" Sultans nopirka Sibīrijā, kur strādā naftas ieguvē. Lai žiguli nogādātu savās mājās Derbentas pilsētā Dagestānā, viņš aicināja palīgā Latvijā dzīvojošo brāli Magaramu - gana pieredzējušu šoferi.

 

Automašīnu Magarams pārdzina četrās dienās, dienā nobraucot vidēji 1200 kilometrus. "Pieredzējušam šoferim tā nav problēma," domā launkalnietis. Uz Dagestānu apciemot radiniekus ar savu automašīnu viņš brauc viens pats, kaut arī ceļā jāmēro vairāki tūkstoši kilometru.

 

Kad trijotne izbrauca no naftinieku pilsētas Ņagaņas Sibīrijā, tur jau bija iestājusies ziema ar sniegu un aukstumu. Savukārt brauciena galapunktā Dagestānā vēl bija aizkavējies vasarai raksturīgs siltums. Dienā termometra stabiņš uzkāpa līdz plus 15 grādiem.

 

Jānis vēl tagad priecājas par iespēju piedalīties tādā ceļojumā. Viņi šķērsoja lielu daļu no Krievijas plašumiem, brauca pāri Urālu kalniem un šķērsoja stepes Krievijas dienvidos.Visgrūtāk bijis pierast pie laika joslu maiņas. Beigās braucēji pat atmeta ar roku pūliņiem noskaidrot pareizu laiku, pulkstenī neskatījās un brauca, līdz satumst. Tad tuvākajā pilsētā viņi meklēja viesnīcu.

 

Magarams apgāž pieļāvumu, ka Sibīrijā ir slikti ceļi. Tur esot labas, asfaltētas šosejas, pa kurām braukt nav problēmu. Vienīgi ziemā jāizvēlas pareizs braukšanas ātrums, jo ceļu uzturētāji visur ierasties un nokaisīt brauktuvi nepaspēj. Attālums no vienas apdzīvotas vietas līdz nākamajai var sasniegt pat aptuveni 300 kilometru.

 

"Pats grūtākais ir tas, ka neredzi ceļam galu," iespaidos dalās Magarams. "Šosejas ir taisnas, un pa tādām braukt it garlaicīgi. Apkārt meži, purvi. Skaties uz priekšu, un šķiet, ka ceļš tālumā aiziet debesīs."

 

Arī "Ziemeļlatvija" abiem braucējiem pavaicā to pašu, ko, izrādās, iepriekš taujājuši arī mājās sagaidītāji. Vai nebija bail, ka mašīnu kaut kur Krievijas plašumos var apstādināt un nolaupīt? Magaramam Sibīrija, kur viņš bijis arī agrāk, nesaistās ar krimināli bīstamu vidi. "Neko tādu nezinu. Ja arī tādas lietas notiek, tad kāpēc laupīt krievu žiguli, ja baņķieri vai biznesmeņi braukā lepnākās mašīnās? Sodāmības pants ir viens."

Galamērķī Derbentas pilsētā Dagestānā Magarams un Jānis uzkavējās piecas dienas līdz mājupceļam ar vilcienu. Jānim tā bija iespēja iepazīt krusttēva bērnības pilsētu.

 

16 gadus veco pusaudzi visvairāk pārsteigušas attiecības starp paaudzēm. "Ja telpā ienāk vecāks cilvēks, tad jaunajiem jāceļas kājās. Tur jaunie arī nevar strīdēties pretī vecākajiem," ievērojis latvietis.

 

Derbentā dzīvo daudz musulmaņu, un līdz ar to pilsētā dominē viņu tradīcijas, kultūra un reliģija. Vairākas reizes dienā pilsētā skaļi skan aicinājums uz lūgšanu.

 

Dagestāna, kas ir viena no Krievijas Federācijas republikām, robežojas ar Čečeniju, Gruziju, Azerbaidžānu un Kaspijas jūru Austrumos. Jūras krastā atrodas arī Derbenta.Ziemeļkaukāza reģionu jau daudzus gadus plosa militāri konflikti un turienes iedzīvotāji, vismaz vairākums, nedzīvo pārticībā.

 

 

Jānis pēc sarunām ar vietējiem, arī ar čečeniem, secina, - viņi par to ļoti nestreso. "Tur cilvēkiem attieksme pret dzīvi ir daudz savādāka, vienkāršāka. Mēs gudrojam, prātojam uz priekšu, bet viņi dzīvo tā, kā ir. Daudz nedomā, bet vienkārši dara," spriež Jānis.

 

Arī Dagestānas iedzīvotājiem neklājas viegli. Dagestānas valdības oficiālajā mājas lapā internetā lasāms, ka inflācija aizvadītajā gadā republikā sasniegusi 114,5 procentus, bet vidējā ikmēneša alga bija 2,4 reizes mazāka, nekā vidēji Krievijā.

 

Taču senos laikos Derbenta bijusi bagāta pilsēta. Magarams stāsta, ka tā kalpojusi par vārtiem karavānu ceļā no Dienvidiem uz Ziemeļiem un iekasējusi no ceļotājiem muitas nodevas.

 

Jānim Derbenta palikusi atmiņā arī ar vietējo iedzīvotāju viesmīlību. Uz ielas jāsasveicinās ar visiem pretimnācējiem. Sirsnīgi ciemiņus uzņēma Magarama radinieku ģimene un dalījās ar viņiem pajumtē un ēdienā.

 

Jānis no dagestāniešu nacionālajiem ēdieniem tomēr atturējās, jo viņam pie dūšas neiet asas garšvielas, sīpoli un ķiploki. Tāpēc arī lūdzis saimniekiem vārīt kartupeļus vai makaronus un uzcept gaļu. No aitas gaļas šašlika gan ciemiņš nav atteicies.

 

Siltajā dienvidu zemē ir dāsna augļu izvēle. Jānis pagalmā no koka rāva granātābolus, mielojās arī ar hurmu, bet vīģes šķita pārāk saldas.

 

Uz Dagestānu Jānis, iespējams, brauks vēlreiz, jo ielūgts uz drauga kāzām nākamā gada vasarā.