Derīgi atcerēties un salīdzināt

2008. gada 8. novembris 08:40

1870

Aizvien vēl gadās gudreļi, kuri apgalvo, ka visas Latvijas nelaimes saistāmas ar sociālistiskās ekonomikas izputināšanu. Vieni raud pēc agrāko vissavienības rūpnīcu ziedu laikiem, citi sūrojas, ka vairs nav kolhozu lielfermu ar tūkstošiem lopu katrā. Lūk, tad bijusi stabilitāte un darbs itin visiem.

Reorganizācija notika vēl tajā laikā, kad likumus izstrādāja Augstākā padome. Tas pirmkārt. Galvenais faktors tomēr bija tas, ka reizē ar PSRS sabrukumu pēkšņi vairs nebija noieta tirgus mūsu ražojumiem.

Un velti baltkrievi lepojas, ka viņiem pamatos izdevies saglabāt ražošanas bāzi, jo Baltkrievija ietilpa NVS sastāvā, kur nekādu robežu vai muitas barjeru nebija. Astoņdesmitajos gados 40 procenti Latvijas piena produktu nonāca citu republiku veikalos, bet neoficiāli daudz vairāk, ja pieskaita pleskaviešus un novgorodiešus, kuri brauca uz Baltiju iepirkties.

Un ko nozīmē tagad apraudāt kādreizējās rūpnīcas, ja nevienam nebija vajadzīgi ne Jelgavas mikroautobusi, ne "Straumes" kafijas dzirnaviņas, ne VEF ražotās analogās telefona centrāles. Bija uzņēmumi, kas gatavo produkciju krāja noliktavās, līdz strādniekiem algas vairs varēja izmaksāt tikai natūrā - tolaik Rīgas autoostā un citviet klīda cilvēki, kuri no rokas piedāvāja te zeķes, te kabatlakatus, te džemperus.

Varbūt der atcerēties gadu, kad laukos visi centās audzēt cukurbietes - apmaiņā pret cukuru. Der atcerēties, ka Latvijai trūka degvielas pavasara sējas darbu veikšanai un tad Godmanis sūtīja savu vietnieku Dineviču uz, liekas, Amsterdamu, lai par pirmskara ieķīlātajām zelta rezervēm nopirktu vajadzīgo dīzeļdegvielu (tiesa, sliktas kvalitātes). Revolucionāras pārvērtības vienmēr izraisa dzīves līmeņa pazemināšanos.

Šajā apcerē negrasos attaisnot visas pieļautās aplamības. Bija pieredzes trūkums, bija negodīga prihvatizācija vai parasta muļķība. Kādreiz analizēsim zinātniskos darbos, teiksim, to lomu, kāda prihvatizācijā bija agrāko sociālistisko uzņēmumu direktoriem, partorgiem, tāpat bijušajiem komjaunatnes līderiem un čekistiem.

Sākot ar Gorbačova kooperatīvu laiku, kad Latvijā aptrūkās ziepju, jo dažāda ranga priekšnieki bija sadibinājuši kooperatīvus, kas valsts plāna komitejas piešķirtos izejvielu resursus izmantoja iedzīvošanās nolūkos.

Šeit nepretendēju uz zinātnisku analīzi, pat necenšos izmantot oficiālos statistikas rādītājus. Balstos tikai uz personisko atmiņu un saimniecisko procesu kopsakarību redzējumu.

Sešdesmitajos gados piedalījos ilgākā ekskursijā pa Urāliem un Pievolgu. Nakšņojām tukšās kopmītnēs Orenburgas apgabalā. Vakara krēslā pie mums piesēda kāds vietējais vīrs. Parunājām, un pēkšņi mums tika uzdots jautājums: "Cik lieli izslaukumi no govs ir Latvijā?"

Atbildēju, ka privātajās palīgsaimniecībās slauc ap 30 litriem dienā, bet kolhozos mazāk. Sekoja pamatīga dusmu lēkme, vai mēs viņu par stulbeni uzskatot, jo tādi izslaukumi nav iespējami. Kad vīrs nomierinājās, jautāju, cik tad viņi savā brūnzemes stepē izslauc no goteles. Teica, ka tā ap seši septiņi litri dienā.

Un tagad par Latviju toreiz un tagad. Lielfermu agrākajā izpratnē nav, "galvu" skaits pavisam neliels. Bija labi kolhozi, kuri gadā no gotiņas izslauca 3000 un vairāk litru. Par to deva Ļeņina ordeni, virzīja par Augstākās padomes deputātu.

Bet bija arī saimniecības, kur izslaukums knapi sasniedza 1500 litru gadā (bija arī 900 litru slaucēji). Interesanti, kādus ordeņus vajadzētu piešķirt mūsdienu privātajiem lielražotājiem, kuri no govs prot izslaukt 6000 un pat 9000 litru?

Salīdzinājumu varam turpināt. Ja kolhoza laukos kāds spēja ievākt 40 centnerus graudu no hektāra, tad sekoja ordeņu birums. Tagad tepat Plāņu un Trikātas laukos izaug 95 centneri no hektāra. Starp citu, nesen Putins slavēja kādu Stavropoles saimnieku, kurš ieguvis 64 centneru rekordražu.

Mums aizvien ir daudz kritizētāju, paģērētāju, bet maz uzņēmīgu darītāju. Kādu laiku var cilvēks dzīvot, tirgojoties ar humpalām, bet vajadzīga ražošana. Un velti vainot valdību, ka tā nerada darba vietas, jo radīt vajadzētu tiem, kas vaimanā.

Valdībai jārada tikai apstākļi privātajai uzņēmējdarbībai. Bet pietiek kādam pasākt kaut ko vērienīgāku, lai vismaz divdesmit dīkdieņu sāktu uztraukties. Lietojot Imanta Ziedoņa salīdzinājumu, dažuprāt, nevienam nedrīkst galva pacelties pārāk augstu virs krūmiem. Vārdu sakot, visus, kas kļuvuši turīgi, vajag slodzīt cietumā, mantu sadalīt (un nodzert), un tad būs kā pēc 1949. gada - visi kļuva vienlīdz utaini.

Pašlaik radusies situācija, kad graudus un pienu Latvija ražo it kā pārāk daudz, kaut varētu saražot reizes trīs vairāk. Tajā pašā laikā pasaulē ir 900 miljoni trūkumcietēju, kuri pārtiek no siseņiem un humānās palīdzības. Viņi gatavi pirkt visu, ko ražojam, tikai nav ar ko maksāt.

Tā ir pasaules problēma. Latvijas zemniekiem būtu gaišāka perspektīva, ja savulaik nebūtu aplam veikta privatizācija, jo pārstrādes uzņēmumiem vajadzēja nonākt zemkopju kooperatīvu īpašumā. Bet kooperācijas pa īstam nav aizvien, daudzu akciju un paju turētāji savu guvumu sen pārdevuši tiem, kuriem likās izdevīgāk saņemt miljonus par cukurrūpnīcu likvidēšanu.

Cenas veikalos lielā mērā nosaka tirgotāji. Eiropas vecajās valstīs lielveikali pastāv jau gadu desmitiem, ēku celtniecībai ņemtie kredīti sen atmaksāti. Mūsu tirgoņiem jāprot iegūt peļņu, lai maksātu bankām, un tie ir miljardi latu. Nav jau cita avota, kur gūt lieku naudu, kā vienīgi pircējs. Te nerunāju par tiem tirgotājiem, kuri iepērk preces ārzemēs un Latvijā pārdod divreiz dārgāk, tā, protams, ir plēsonība.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Derīgi atcerēties un salīdzināt

Kategorijas