Prātu krīze

2008. gada 14. oktobris 00:14

944

Kad vēroju cilvēku satraukumu par ekonomikas stāvokli, rodas iespaids, ka vairums no mums svēti tic, ka valdība kaut kur slēpj lieku naudu, ko nekādi nevēlas maksāt mediķiem un policistiem.

Bet tas nebūt nav tikai mūsu, latviešu, fenomens, citās zemēs notiek līdzīgi. Cik zināms, pašlaik iedzīvotāju labklājības apdraudējumu visai asi izjūt mūsu kaimiņi igauņi, kurus līdz šim tikām apskauduši. Nesen sarunājos ar pazīstamu igaunieti, kura vada jau 85. mūža gadskārtu. Jautāju, vai pašreizējā situācijā igauņi stipri vaimanā. "Kad viņi nav vaimanājuši! Cilvēkam vajag rosīties, tad nebūs jāvaimanā."

Cita lieta, kā viens otrs redz izeju no grūtās situācijas. Mūsu policistu arodbiedrības līderis iesaka izmaksāt algās to naudu, kas paredzēta Nacionālās bibliotēkas celtniecībai. Jo tā bibliotēka taču nevienam neesot vajadzīga! Laikam taču profesionāļiem kādā šaurā specialitātē ar laiku izveidojas vienvirziena domāšana, un rezultātā visu cilvēku vajadzības tiek pielīdzinātas savam personīgajam gara apvārsnim.

Nesen publicētās Māra Gaiļa pārdomas par ierēdniecības "lieko svaru" un tā nomešanu ir jāvērtē atzinīgi. Ierēdniecība patiešām ne tikai noēd budžeta līdzekļus, bet arī izveido smagnēju birokrātisku sistēmu, kurā aiz papīru kalniem vairs neredzam īsto jēgu valsts aparāta pastāvēšanai.

Jo ikviens ierēdnis jūtas svarīgs tikai tad, ja bez viņa paraksta valstī nekas nevar notikt. Ja katra projekta tapšanai vajadzīgas 30 atļaujas un par daudziem parakstiem vēl jāmaksā, tad vieglāk neuzsākt neko. Man tikai viena piebilde: ierēdniecība kopumā tomēr ir stabilitātes garants valstī, jo ikviens labi atalgots činavnieks ieinteresēts, lai nekas būtisks nemainītos.

Varam meklēt vainu Amerikā vai, kā krievu nacionālisti, "pasaules aizkulisēs", proti, ebreju sazvērestībā, bet pareizāk tomēr būtu padomāt par ļaužu domāšanas savdabību. Lielum lielais vairums cilvēku vēlas ticēt tam, ka pašreizējais stāvoklis būs mūžīgs un nekad nebeigsies.

Šajā gadījumā bija no svara cilvēku pieņēmums, ka nekustamo īpašumu cenas tikai pieaugs un pieaugs, tāpēc nepieciešams pirkt šodien, lai pēc gada pārdotu krietni dārgāk. Es mēdzu paļauties un intuitīvo domāšanu, tāpēc jau pirms gadiem pieciem sešiem izteicu domu, ka nekustamo īpašumu dārdzības burbulis reiz plīsīs un tad grūtības izjutīs tie, kas ņēmuši hipotekāros kredītus. Tā tas noticis, turklāt daudzās zemēs gandrīz vienlaicīgi. Es jūtu pat gandarījumu par to, ka spekulanti, kas cerēja uz Krievijas jaunbagātnieku pirkumiem Rīgā vai Jūrmalā, tagad izjūt bankrota tuvumu.

ASV bankas vadījās pēc tās pašas psiholoģijas, tāpēc deva kredītus pat plikam imigrantam bez lieka centa kabatā, sak, ieķīlātā māja ar gadiem kļūs daudz dārgāka. Bet notika otrādi, un tāpēc valdībai jāsteidzas bankām palīgā ar 700 miljardiem dolāru, kurus vajadzēs aizņemties no naftas karaļiem. Kaut ASV valdības ārējais parāds jau tagad sasniedz 11 miljonus dolāru... Starp citu, Kongresa vilcināšanās ar pozitīvu balsojumu nāca par labu tiem miljardieriem (Sorosam, Bafetam), kuri steidz pirkt akcijas brīdī, kad tās vislētākās.

Krievijā ar banku atbalstīšanu vienkārši, jo visu izšķir viens vai divi cilvēki. Un slava finanšu ministram Kudrinam, kurš kā suns uz siena kaudzes bija sēdējis uz Stabilizācijas fonda līdzekļiem, kuri tagad glāba situāciju, tiesa, 50 miljardi dolāru tika vienīgi trim bankām, no kurām divas pilnībā pieder valstij (Ārējās tirdzniecības banka un "Gazprom" banka), bet viena ir ar jauktu kapitālu (Krājbanka). Visas citas bankas tagad spiestas klauvēt pie šo laimīgo banku durvīm.

Situācija Krievijā visai dramatiska, jo fondu tirgus zaudējumi nav tikai statistika, bet tautas saimniecība patiešām pārdzīvo naudas trūkumu, jo bankas gandrīz pilnībā pārtrauc kreditēšanu. Uzņēmumi cieto algu saviem darbiniekiem gan maksā, bet agrāk pierastos "bonusus" (kas nereti bija otra alga) vairs nespēj nodrošināt. Smagi lauksaimniecībai, smagi rūpniecībai, bet celtniecība daļēji iesaldēta. Ne velti Putins visā vaino Ameriku, jo ārējā ienaidnieka meklēšana ir ierasts Maskavas hobijs.

Ne vienīgais, bet ļoti svarīgs Krievijas zaudējums ir saistīts ar neseno militāro avantūru pret Gruziju. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja nekad pēdējo gadu laikā nebija tik pamatīgi vērsusies pret Kremļa agresiju. Pie mums, protams, atradīsies ne mazums krievvalodīgo pilsoņu un nepilsoņu, kuri aizvien akli tic visam, ko stāsta Maskavas televīzija un raksta Latvijas krievu prese.

Cilvēki tic tāpēc, ka grib ticēt. Un Maskavas televīzijas žurnālisti ar dusmās izvalbītām acīm aizvien apgalvo, ka ļaunie gruzīni Dienvidosetijā nogalinājuši 1600 osetīnu sieviešu un bērnu. Kaut starptautiskās humānās organizācijas jau paguvušas saskaitīt visus nogalinātos osetīnus pēc vārdiem un uzvārdiem, un tādu izrādījies ... 44. Pasaule to zina, tāpēc Maskavas propagandai neviens netic.

Kas īsti ir Dienvidosetija? Tā ir kalnaina teritorija 4000 kvadrātkilometru kopplatībā. Iedomāsimies zemes strēli simts kilometru garumā un 40 kilometru platumā. Cik kilometru gaisa līnijā ir no Kārķiem līdz Variņiem? Piemērs salīdzināšanai.

Osetīnu prezidents Kokoiti galvenais Saakašvili ienaidnieks. Kas ir šis Kokoiti? Jaunībā it kā bijis sportists smagatlēts, vēlāk - liela mēroga kontrabandists, mīl lepoties ar to, ka vienā dienā spēj izdzert četrus litrus vīna. Šis cilvēks tagad Putina un Medvedeva draugs.

Kamēr Maskavas televīzija rāda tikai osetīnu ciešanas, pasaule informēta arī par gruzīnu ciešanām, kādas mierīgiem civiliedzīvotājiem sagādājusi Krievija. Un Eiropa apzinās, ka bez Krievijas naftas tā var dzīvot kaut šodien, bet no gāzes atkarības varēs atbrīvoties divu triju gadu laikā, ja Kremlis turpinās šantāžas politiku. Labi, ka par to sāk domāt arī Latvija.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Prātu krīze

Kategorijas