Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Iedvesmotie par riskiem nedomāja

Aldis Dubļāns

2008. gada 13. oktobris 08:08

2078
Iedvesmotie par riskiem nedomāja

Katrai paaudzei ir savs uzdevums - mana to ir izpildījusi

Valkas rajona Tautas frontes dibināšanas konference notika 1988. gada 5. novembrī. Tas bija sarežģīts laiks - turpmākā ceļa izvēles laiks, neraugoties uz iespējamajiem riskiem. Iedvesmotie ar valstiskās neatkarības ideju par to nedomāja.

 

Valkas novadpētniecības muzejā ir maz materiālu par Tautas frontes pirmsākumiem novadā. Tolaik neviens nedomāja par dokumentēšanu un papīru rakstīšanu. Mainījās arī vadītāji un viņu vietnieki. Šķiet, visvairāk materiālu ir saglabājies Līgai Metuzālei. Pie viņas atrodami Valkas rajona LTF nodaļu saraksti. Muzejs joprojām aicina Valkas rajona iedzīvotājus dāvāt materiālus saistībā ar neatkarības atgūšanas pirmsākumiem.

 

Biju jau piemirsis, ka vadīju rajona laikraksta "Darba Karogs" nodaļu. Man to atgādināja L. Metuzāle. Sākotnēji tajā bija arī tipogrāfijas darbinieki un, cik atceros, visi bez izņēmuma. Redakcijā situācija bija cita - uzskatu sadursmes visu laiku. Darbinieki bija sadalījušies pretēju uzskatu nometnēs. Neitrāļi klusēja. 1988. gada Jāņos manās rokās nonāca grupas "Helsinki '86" izdotais žurnāls "Auseklis".

 

 

Neapdomīgi to glabāju darbā - rakstāmgaldā. Kad biezais žurnāls pazuda, aizdomās turēju nevainīgu cilvēku. Vēlāk uzzināju, ka uz Valsts drošības komiteju to nogādājis cits. Redakcijā tautfrontieši bija pārsvarā. Visvairāk nācās ciest redaktorei Mārītei Dzenei.

 

 

Tā kā laikraksts bija pakļauts komunistu partijas komitejai, tad tā uzskatīja par savu pienākumu strikti noteikt, ko drīkst un ko ne. Tādēļ katrs paziņojums vai publikācija par LTF aktivitātēm bija nodrukājams ar lielām grūtībām, pretestību un risku. Protams, arī partijas komitejā bija tā saucamie demokrātiskie komunisti, taču vadītājus par tādiem noteikti nevarēja dēvēt.

 

Ceturtdien Valkas bibliotēkā pārskatīju 1998. un 1999. gada laikrakstu "Darba Karogs" un "Mūsu Zeme" komplektu. Neko daudz no tā neguvu, jo informācija ir fragmentāra un skopa. Aktīvākie rakstītāji bija Lonija Kurpniece un Jānis Sīmanis. Tiesa, nozīmīgākie LTF saieti un aktivitātes Rīgā tika atspoguļotas. Vēlāk redaktores Silvijas Doršas vadībā strādāt varēja brīvāk, jo komunistu partijas liktenis lielā mērā jau bija izlemts.

 

Daudzi notikumi un emocijas pa šiem gadiem ir aizslīdējušas nebūtībā. Man nebija vajadzīgs klikšķis, lai censtos aizstāvēt cilvēka personīgās brīvības pamatbaušļus. Tāpēc aktivitāšu ķēde veidojās secīgi - Pilsoņu komiteja, LNNK, LTF un LSDSP, kurai, mēs naivie laucinieki, ticējām kā alternatīvai komunistu partijai. Tā joprojām nav mainījusies un ir kašķīgu ļautiņu kopa.

 

Un vēl. Jo īpašā atmiņā man palikusi tipogrāfijas maketētāja Ērika Sjademe. LTF rajona vadība man uzticēja organizēt dibināšanas konferences piezīmju rakstāmpapīra apdrukāšanu. Lai gan pēc tā laika likumiem tas bija milzīgs pārkāpums, tomēr Ērika ar kolēģiem to paveica ar smaidu. Droši varu apgalvot, ka Atmodas laiks bija nozīmīgākais manā līdzšinējā dzīvē.