Likteņa sitieni dara sīkstu

2008. gada 11. oktobris 00:07

2452

Ausma Zeibote par savu dzīvi citiem nežēlojas, kaut pārdzīvojusi gana daudz

Palsmanes pagasta "Kaktiņu" māju pagalmā ciemiņus pirmais draudzīgi sagaida melnais rotveilers Ferdinands. 13 gadus veco "pensionāru" vēl kucēna vecumā mājas saimniecei Ausmai Zeibotei uzdāvināja viņas vīrs Jānis, jau zinot, ka viņam būs jāaiziet.

"Lai būtu sargs, kurš tevi sargā," ar šādu novēlējumu Ausma (62 gadi) saņēma vīra dāvanu.Kad dzīvesbiedrs nomira, viņa palika viena ar pieciem bērniem. Trīs no viņiem vēl bija pusaudži. Pēc trijiem gadiem Ausmai pašai ārsti konstatēja audzēju.

Tagad viņa ieguvusi kādu atziņu par dzīvi, - pēc lieliem zaudējumiem cilvēki kļūst sīksti.

Ne viens Palsmanes pagasta iedzīvotājs apbrīno Ausmas Zeibotes spēku dzīvot, izturēt likteņa pārbaudījumus un nezaudēt dvēseles gaišumu. Paziņas un darba kolēģi nekad nav dzirdējuši Ausmu žēlojamies par dzīvi, kaut gan iemesli būtu.

"Ausma nekad nečīkst, vienmēr ir optimistiska. Uz ikdienišķo "labdien" atbild ar smaidu. Nekad nav uzsvērusi to, cik viņai ir grūti. Kaut vairāk būtu tādu cilvēku," saka darba kolēģe Inita Zaharčuka.

To, cik daudz asaru savulaik izliets, acīmredzot zina tikai pati Ausma. Pēc vīra nāves 1996. gadā pagāja tikai trīs gadi, kad ar vēzi nomira dzīvesbiedra māsa. Tajā pašā gadā ārsti konstatēja ādas audzēju melanomu Ausmai. "Tie bija skumji notikumi, un tad bija jāsaņemas - vai nu dzīvot, vai..." palsmaniete nenobeidz teikumu.

Ārsti pieļāvuši, ka slimības saasinājumu varētu būt veicinājis pārdzīvojums un stress, ko Ausma izjuta pēc vīra nāves. Bija jākārto īpašuma lietas, jārūpējas par bērniem. Viens beidza pamatskolu, otrs - vidusskolu.

"Viss sākās ar dzimumzīmi uz kājas. Pēc vīra nāves tā palika tumšāka, taču nepievērsu uzmanību. Nebija arī laika. Kad dzimumzīme sāka sulot, aizgāju pie ģimenes ārsta, lai iedod kādu smērīti, lai sadzīst. Taču saņēmu nosūtījumu pie onkologa," atceras Ausma.

Sekoja operācija Rīgā, ārstēšanās, pēc laika - vēl viena operācija, jo vēzis jau bija ticis līdz limfmezgliem, un tad - ķīmijterapijas kurss. Ārste devusi labu padomu, - dzīvot tālāk normālu dzīvi, kā visiem cilvēkiem, un nedomāt par pārciesto slimību.

Tā arī palsmaniete dara, sākot no 2002. gada līdz šodienai. Ikdienā viņa strādā savā vienīgajā darbavietā no 1966. gada Palsmanes speciālajā internātpamatskolā par arodapmācības skolotāju un logopēdi.

Brīvajā laikā dejo līnijdejas Palsmanes kultūras namā ("Tur esmu vecākā dejotāja," pati smejas), ja iespējams, ceļo, piemēram, šopavasar - uz Turciju, un kopj savu piemājas dārziņu. Palsmanieši teic, ka ir patīkami iet garām "Kaktiņiem". Zāle pie mājas vienmēr ir nopļauta. Dobēs zied puķes.

"Vajag dzīvot, nesūroties un strādāt. Nevajag čīkstēt par sīkumiem. Jā, man bijušas divas operācijas, taču rokas un kājas kustas," uzsver Ausma.

Viņas lielākais prieks dzīvē ir bērni - dēli Gatis, Guntis un Uģis un meitas Silvija un Rita. Visi jau no bērnības ir radināti pie darba, visiem, izņemot pastarīti Ritu, ir augstākā izglītība, un visi, cik nu katram iespējams, rūpējas par mammu, kaut arī vairākumam ir savas ģimenes. Ausma arī priecājas par savām vedeklām. Visas esot ļoti labas.

Audzinot bērnus, Ausma viņus rosinājusi iegūt augstāko izglītību, jo uzskata to par galveno dzīvē. Pati sākumā izmācījusies par šuvēju - modelētāju Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, bet vēlāk studējusi Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, kur ieguvusi arī logopēdes izglītību.

No bērniem Palsmanes pagastā dzīvo tikai vecākais dēls Gatis ar sievu Aiju un meitām. Visa kuplā Zeibotu saime, ieskaitot Ausmas četras mazmeitas, satiekas Ziemassvētkos "Kaktiņos" - tēva mājas, kā uzsver saimniece.

Balto ķieģeļu divstāvu māju kolhozu laikā uzcēla Ausmas vīrs, bet vēlāk privatizēja uz sievas vārda. "Tā sanāk, ka vīrs to man uzcēla un uzdāvināja," māja viņai ir vēl viena dārga piemiņa par dzīvesbiedru.

Ausma pieļauj, ka dzīves gaišo pusi par spīti visiem likteņa pārbaudījumiem saredz bērnībā saņemtās audzināšanas dēļ. Daudz vērtīgu padomu devusi vecmāmiņa, kad abas kopā pavadīja laiku izsūtījumā Sibīrijā.

Ausmai bija tikai divi gadi, kad viņu un 70 gadus veco omi 1949. gada martā no mājām Saldū aizveda uz tuvāko dzelzceļa staciju un sasēdināja lopu vagonos. Bija sācies politisko represiju laiks. Vecāki todien Rīgā tirgoja cūku, lai varētu nomaksāt lielos nodokļus. Uzzinot par aizvesto bērnu, viņi paši pieteicās doties uz Sibīriju. Vēlāk ģimene satikās Sverdlovskas stacijā.

Ausma izsūtījumā Sibīrijā pavadīja septiņus gadus. Vecmāmiņa viņai tur stāstīja notikumus no Bībeles, ko mazā Ausma klausījās, kā pasakas. Dzirdētais palika zemapziņā, tāpat kā vecmammas padomi, piemēram, nesper sunītim ar kāju; nekad nedari otram pāri.

"No viņas nāca tāda labestība! Kad raudāju, vecmāmiņa teica, - domā ko jautru, lai būtu jāsmejas. Tā bija dzīves psiholoģija. Pēc vīra nāves gāju uz psihologu kursiem un tur dzirdēju tādus pašus padomus, kādus man deva vecmāmiņa, būdama vecs lauku cilvēks ar trīs klašu izglītību," brīnās Ausma.

Ausmai šobrīd ir daudz brīva laika, jo bērni ir lieli un paši prot par sevi parūpēties. Plašajā mājā saimniecei kompāniju sastāda rotveilers Ferdinands, bet brīvajā laikā, cik vien iespējams, viņa ir cilvēkos.

Piemēram, līnijdejas jau trīs gadus Ausma dejo galvenokārt tāpēc, ka patīk būt sabiedrībā, gan arī tāpēc, lai izkustētos.

"Ja notiek kaut kas slikts, cilvēks domā, - kāpēc tieši ar mani? Taču dzīve turpinās. Kā to tālāk dzīvot, atkarīgs no paša," domā Ausma.

Par Ausmu Zeiboti

Dod spēku citiem

Birute Mežale,

Palsmanes sieviešu kluba "Spēkavots" vadītāja

Nekad neesmu dzirdējusi Ausmu gaužamies par dzīvi, kaut gan viņai ir savas problēmas. Viņa ir ļoti gaišs cilvēks un piemērs tam, kādai jābūt kārtīgai latviešu sievietei: labai saimniecei, labai, gudrai sievai un mātei.

Ausma dod spēku gan man, gan mūsu klubiņam "Spēkavots". Atnāk uz visiem mūsu pasākumiem. Labprāt palīdz ar padomu, jo ir ar zelta rokām, pēc profesijas - šuvēja. Ausmai patīk rokdarbi, kulinārija. Mūsu klubiņa recepšu grāmatā ir arī interesanti viņas ieteikumi.

Apbrīnoju, kā Ausma izaudzinājusi piecus jaukus bērnus. Acīmredzot viņā pašā ir ieaudzināts pirmskara Latvijas laika cilvēku rūdījums.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Likteņa sitieni dara sīkstu

Kategorijas