Grūti dzīvot pasaulē

2008. gada 4. oktobris 10:22

1071

Avīzes un televīzija plaši apraksta traģēdiju Somijas koledžā, kur kāds jaunietis nošāva desmit savus vienaudžus. Tā kā par šādām tendencēm mūsdienu sabiedrībā esmu jau vairākkārt rakstījis, tostarp pirms astoņiem gadiem rakstītā apcere izlasāma manā grāmatā "Latvijas mezgli gadsimtu mijā", tad šoreiz neko papildus komentēt nav nepieciešams.

Toties plašsaziņas līdzekļi tikpat kā nepiemin kādu citu slepkavību, kas gaišā dienas laikā 24. septembrī notika Maskavas centrā.

Nogalināts Krievijas Valsts domes deputāts, uzņēmējs, Krievijas varonis Ruslans Jamadajevs, viņš arī čečenu specvienības "Austrumi" komandiera Sulema Jamadajeva brālis. Smagi ievainots kāds ģenerālis, kurš koordinējis Krievijas bruņoto spēku specvienību darbību.

Deviņdesmitajos gados brāļi Jamadajevi vadīja kaujinieku grupējumus, kas nodarbojās ar ķīlnieku sagrābšanu un izpirkuma izspiešanu. Kļuvuši par prezidenta Putina atbalstītājiem, brāļi ieguva īpašas tiesības. Bataljons "Austrumi" nepakļāvās Čečenijas prezidentam Kadirovam, bet pildīja Maskavas uzdevumus.

Kad Krievija nolēma būvēt Libānā tiltus, tad celtniekus apsargāt sūtīja bataljonu "Austrumi" - daļēji tāpēc, lai mazinātu konflikta iespējas attiecībās ar Kadirova klanu. Jamadajevu puiši nereti mēdz parādīties arī Pēterburgā vai Maskavā, lai "ieviestu kārtību" uzņēmēju strīdos.

Dienvidosetijas operācijā Maskava bataljonu "Austrumi" sūtīja kā savu priekšpulku, un čečeni kaujas uzdevumus veica profesionāli, tajā pašā laikā saudzējot gruzīnu civiliedzīvotājus. Kad osetīnu paramilitāristi un krievu kazaki siroja gruzīnu ciematos Gori apkaimē, čečeni daudzkārt centušies pasargāt mierīgos gruzīnus no iebrucēju zvērībām.

Slepkavas, kuri noziegumu veikuši dažus desmitus metru attālumā no Krievijas valdības nama, darbojušies ļoti profesionāli. Versija šāda: kad bruņotais mersedess apstājies pie sarkanā signāla, pie mašīnas piegājuši vīri, kas pieklapējuši pie stikla.

Jamadajevs it kā nolaidis durvju bruņustiklu, un tad arī atskanējuši šāvieni. Komentētājs Ševčenko, kurš labi pazīst kaukāziešu tradīcijas, pieļauj varbūtību, ka galvenais uzbrucēju mērķis bijis ģenerālis, kuru smagi ievainoja.

Ja galvenos secinājumus izdarīs Kremļa politiķi, tad vainoti tiks gruzīni. Ja izmeklēšanu profesionālā līmenī veiks speciālists, arī tad nevarēs galvot, ka tautai tiks teikta patiesība. Un Kremlis klusēs, ja pasūtītājs būs Ramzans Kadirovs.

Kad sabiedrība izjūt lielākas ekonomiskās grūtības, allaž veidojas vaimanu psihozes atmosfēra. Faktiski gan tautas vairākums vaimanājis vienmēr, vismaz es savā mūžā esmu to novērojis. Kara laika notikumi ir ārkārtas situācija, par to nerunāsim.

Daudzi atcerēsies, kā mēs vaimanājām septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad daudziem nauda it kā bija, bet veikali stāvēja tukši. Tajos gados sabiedrību pārņēma cinisms, kad vairums bija gatavi publiski slavēt partijas un valdības gudro politiku, bet virtuvēs par visu notiekošo ņirdza pilnā kaklā.

Daļēji tā ir inerce, bet arī mūsdienās daudzi no mums nespēj atbrīvoties no cinisma, tostarp tas sakāms gan par politiķiem, gan uzņēmējiem, gan tiesībsargiem. Cinisms izpaužas gadījumos, kad sākam noliegt Latvijas vēstures mācīšanas nepieciešamību skolās, kad noliedzam patriotisma jūtas. Cinisms ir tad, kad noliedzam valsts neatkarību kā pašvērtību, kad noliedzam pat savu nacionālo piederību. Kā vārdā, kādu ideālu vārdā? Tikai un vienīgi naudas vārdā.

Vēsture sen pierādījusi, ka nauda nespēj konsolidēt nācijas, nauda spēj tikai sanaidot cilvēkus. Ja naudas sāk trūkt gan bagātajiem (viņu izpratnē), gan nabagajiem, tad sabiedrība dzīvo nervu spriedzē, kad ikviens tic tikai negatīvai informācijai. Ja parādās kāds gaismas stariņš, kāda labā vēsts, tad cilvēki to nedzird un neredz.

Tautas vienot spēj tikai pievilcīga nacionālā ideja, bet, kā jau norādīju, vismaz Latvijā neviens īsti nerūpējas par patriotisko audzināšanu. Izņemot dažus inteliģences pārstāvjus un nelielu kopu jaunatnes, vairums cilvēku, nopūlēdamies ar naudas trūkuma apcerēšanu, patriotismu uzskata par sliktā toņa izpausmi.

Krievija alkst savas nacionālās idejas, kas sašķelto sabiedrību spētu vienot. Neminēšu nacistiskos grupējumus, runāsim par oficiālās varas piedāvājumu. Un te mums jāpiemin, ka Kremlim karš pret Gruziju bija vajadzīgs tieši tāpēc, jo militārisma dvinga mēdz kalpot par nacionālās idejas surogātu. Putina iecere būtu izdevusies, ja vien nerastos blakus apstākļi. Karš pret Gruziju ietekmēja finanšu tirgu Krievijā, un jāpiekrīt tiem Volstrītas analītiķiem, kuri apgalvoja, ka Putinu sodīs tirgus.

Nesen laimējās dzirdēt interviju ar populārā ansambļa DDT solistu Juriju Ševčuku, kurš Maskavas publikai sarīkoja pretkara koncertu ar gruzīnu, osetīnu un ukraiņu mākslinieku piedalīšanos. Runājot par Putina režīmu, Ševčuks atgādināja, ka centieni vienot nāciju, meklējot ārējos ienaidniekus, parasti beidzas ar ienaidnieku meklēšanu pašu zemē. Brīdinājums vietā.

Pamācošs piemērs Latvijai - par naudas varu. Arī Krievijā, kur inflācija 18 procentu un banku kredīti sasniedz 50 procentus, augstas klases speciālisti emigrē. Žurnāla "Economist" Maskavas biroja vadītājs Ostrovskis min faktu par kādu nīkuļojošu rūpnīcu, kurai piedāvā pasūtījumu 46 miljonu dolāru apjomā.

Un rūpnīca nespēj šo pasūtījumu izpildīt, jo valstī nav atrodami ne inženieri, ne citi speciālisti. Tāds pamācošs stāsts tiem, kuri vaimanā, ka Latvijā neattīstās ražošana.

Ak, nav taču tikai mūsu paaudzei grūta dzīve gadījusies! Mans tēvs kādreiz smējās par mazu puišeli, kurš, saimnieka govis ganīdams, dziedājis: "Ir jau grūti, nav jau viegli dzīvot šajā pasaulē."

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Grūti dzīvot pasaulē

Kategorijas