Arturs Goba: Mums neko nevajag

2012. gada 17. decembris 11:23

475

Šoreiz ar vārdu "mums" es nedomāju pilnīgi visus latviešus vai Latvijas iedzīvotājus. Nav nemaz nopietnu pētījumu, lai spriestu par visiem, tāpēc jārēķinās ar to sabiedrības daļu, kas sevišķi aktīva savu viedokļu paušanā.

Un parasti ir tā, ka paši visskaļākie un kategoriskāko viedokļu paudēji lielā mērā ietekmē mazāk aktīvo cilvēku noskaņojumu.

Latvija 22 gadus pēc neatkarības atgūšanas aizvien uzskatāma par nabadzīgu zemi, ja sevi salīdzinām ar vecajām Eiropas valstīm. Ja salīdzina ar bijušajām PSRS republikām, tad Baltijas valstis uzskatāmas par veiksminiecēm, bet šādi salīdzinājumi, saprotams, mums nepatīk.

Neskatoties uz vispārējām vaimanām, neskatoties uz ekonomisko bēgļu tūkstošiem, mums, kas palikuši Latvijā, faktiski laikam neko nevajag. Teiksim, zemi un mežus daudziem vairs nevajag, tāpēc senču mantojumus pārdodam dāņiem, zviedriem un krieviem, kuriem, izrādās, visu to vajag. Kaut bezdarbs mērāms divciparu skaitļos, neko jaunu būvēt mums tomēr nevajag. Minēšu piemērus.

Atrodas turīga firma, kas grib būvēt lielu kombinātu, lai ražotu būvmateriālus no mūsu zemes gandrīz vienīgā derīgā izrakteņa ģipšakmens. Ak, mums to nevajag! Re, tajā vietā taču aug zaļa zālīte, leknas atvases dzen alkšņi, ir cerības, ka tur drīz ieviesīsies latvāņi. Nedrīkst!

Uzrodas apsviedīgi ļaudis, kuri grasās jūrā būvēt vēja parkus, lai ražotu elektrību. To nedrīkstam pieļaut, jo tas bojās ainavu, vēja rotoru ņirboņa biedēs strimalu barus.

Citi uzņēmīgi ļaudis grib būvēt hidrostacijas uz mazajām upītēm. Un visi zaļi domājošie un arī nedomājošie tūdaļ brēc, ka to nedrīkst pieļaut, jo tas nesīs neizmērojamus zaudējumus foreļu makšķerniekiem. Ak, tur kādreiz jau bija ūdensdzirnavu aizsprosti? Bet tas taču bija tajos laikos, kad cilvēki vēl domāja primitīvi!

Dažkārt pat valdības līmenī diskutēts par ogļu termoelektrostacijas būvi. Nevajag, nevajag, būs jāmūrē gari skursteņi, tie kūpēs un baidīs kovārņus.

Laukos, kur vēl darbojas zemkopju saimniecības, ik pa brīdim rodas idejas par biogāzes ražošanu, piesaistot Briseles naudu. Nevajag, nevajag! Vajag audzēt cūkas, kurām mēsli nesmird, tad nevajadzēs gudrot par mēslu pārstrādi. Ak, tur vēl papildus jāaudzē kukurūza? Nevajag, jo rapšu lauki skaistāk zied, un ir kur ķīmiju pielietot.

Arī eiro mums nevajag!Igaunijas prezidents Ilvess mūsu televīzijas skatītājiem gluži pa punktiem uzskaitīja visus ieguvumus pēc pievienošanās eirozonai. Nujā, tas tā pie igaunīšiem, viņiem jau vienmēr viss labāk. Mums tādu eiro nevajag. Un igaunis Tenis, lūk, tāpat vaimanā, ka pēc eiro ieviešanas esot palielinājušās cenas. To gan zinošais igaunis nemin, ka arī kronu laikā cenas mēdza palielināties. Inflācija dažu procentu robežās vispār ir neizbēgama, tas notiek visā pasaulē.

Jo straujāk palielinās algas un pensijas, jo lielāka inflācija. Kad Latvijā algas palielinājās par 30 procentiem gadā, inflācija sasniedza 18 procentus. Lai Latviju uzņemtu eirozonā, mūsu valdība centās mazināt inflāciju ar striktu taupīšanu. Neordinārs solis bija PVN nodokļa pazemināšana. Bet ko iesaka protestētāji? Vajagot pagaidīt, varēšot ieviest eiro gadu vai divus vēlāk. Laikam pārāk maz esam izmantojuši savu smadzeņu resursus, ja neprotam īsti domāt.

Aicinājumi uz pagaidīšanu ir fantastiski tuvredzīgi. Nerunāsim par tām priekšrocībām, kuras pieminējis Ilvess, kas gribēs, tas sapratīs. Bet esam taču četrus gadus taupījuši un knapinājušies tikai tālab, lai izpildītu tā saucamos Māstrihras kritērijus.

Un 2013. gada budžets tāpat ir ieplānots kā taupības budžets, kas skolotājus un mediķus, kultūras iestāžu darbiniekus un policistus turpina vārdzināt uz izdzīvošanas robežas. Jo algu palielināšana neizbēgami novestu pie straujas inflācijas kāpuma, kas Latvijai automātiski slēgtu durvis uz eirozonu.

Aicinājumi atlikt pāreju uz eiro nozīmē iesaldēt tagadējo knapināšanas kursu vēl uz pāris gadiem. Varam taču salīdzināt ar situāciju Igaunijā, kur pēc eiro ieviešanas bija iespējams jūtami kāpināt algas budžeta iestādēs. Tiesa, inflācija nedaudz pārsniedza Briseles ieteikumus, bet tādus piemērus mums rāda arī bagātās ES valstis.

Cilvēkus viegli iebaidīt ar nezināmo. Un mēs arī baidāmies gan no sludinātā pasaules gala, gan no eiro valūtas. Racionālu faktu analīze prasa piepūli, vieglāk izlīdzēties ar ticēšanu. Šo sabiedrības noskaņojumu vēlas izmantot bezatbildīgi politikāņi, kuri pieprasa referendumus utt. Zīmīgi, ka pret eiro sāk iestāties tie politikāņi, kuri vēl nesen skaļi iestājās par eiro. Viņiem svarīgas gaidāmās pašvaldību vēlēšanas. Jo sliktāk Latvijas valstij, jo labāk šiem ļautiņiem.

Kaut ko mums tomēr vajagVispirms mūsu tautas skaļākajai daļai vajadzīgs iegansts brēkšanai. Jaunas rūpnīcas nevajag, jaunas darba vietas nevajag, bet vajadzīgs iegansts protestiem un vaimanām.

Vēl mūsu skaļākajiem tautiešiem vajadzīgs, lai valdība dod pabalstus. Lielas algas, lielas pensijas un pabalstus itin visiem, kuri nestrādā. Vēl labāk būtu, ja maizi, desu un degvīnu dotu par brīvu. Jā, arī elektrību un apkuri vajadzētu par brīvu. Ja valdība to nespēj nodrošināt, tad tāda valdība nekur neder. Un mums nav nekādas daļas, ka grieķi dzīvošanu uz parāda jau izmēģinājuši, nu bauda augļus.

Krievijā populārā žurnāliste Latiņina par līdzīgu situāciju savā zemē lieto Kārļa Marksa ieviesto jēdzienu lumpenproletārieši. Pēc Latiņinas aplēsēm, Krievijā no valsts (Putina) atkarīgo haļavas gaidītāju lumpenu skaits sasniedzis desmit miljonus, kuri Putinu spiesti uzskatīt par savu labdari. Skumji, ka lumpenizācijas procesi vērojami arī Latvijā. Maizi un izpriecas!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturs Goba: Mums neko nevajag

Kategorijas