Gvido Ķepītim mežs ir ne tikai peļņas un pārtikas avots, bet arī dzīves veids

2008. gada 28. septembris 00:51

3556

Gvido Ķepītim mežs ir ne tikai peļņas un pārtikas avots, bet arī dzīves veids

Ja kāds šonedēļ Smiltenē gāja pa Mazo Jauno ielu un privātmājas pagalmā ievēroja saimnieku ar motorzāģi ātri un veikli apstrādājam baļķus, tad redzējis, kā pasaules čempionātam koku gāšanā tobrīd trenējas Gvido Ķepītis (43 gadi).

Uz pasaules čempionātu Vācijā Gvido dosies otrdien, 30. septembrī, Latvijas izlases sastāvā. Pats par to īpaši nepriecājas, jo secen ies starptautiskas medību suņu sacensības Polijā.

Gvido pieder Latvijas dzinēja šķirnes kucīte Rasa (deviņi gadi), kura šajos mačos Polijā jau izcīnījusi bronzas medaļu. Neraugoties uz sirmo purniņu, Rasa ar šķelmīgo smaidu apveltīta ar labu ožu un ir lieliska medniece un pēdu dzinēja.Tagad Gvido nācās izvēlēties starp abiem saviem vaļaspriekiem - medībām un sacensībām koku gāšanā. Lai neiegāztu komandu, viņš upurēja Rasas līdzdalību medību suņu mačos.Šis būs ceturtais pasaules kokgāzēju čempionāts, kurā smiltenietis piedalīsies.

Pieredzi viņš jau ieguvis Skotijā, Itālijā un Igaunijā. Smiltenieša komandas biedri šoreiz būs Jaunjelgavas uzņēmumu "Latsin" pārstāvošie mežizstrādātāji Anatolijs Seļivanovs un Edmunds Krišāns.

Gvido pajoko, ka viņš šogad izlasē iekļauts, kā brīvais aģents, jo nepārstāv konkrētu uzņēmumu. Štatu samazināšanas dēļ smiltenietis vairs nestrādā Smiltenes akciju sabiedrības "8CBR" betona ražošanas iecirknī un tagad domā par jaunu darbu.

Kāpēc pieredzējis augsta līmeņa mežizstrādātājs ar vairāk nekā 15 gadu stāžu nestrādā savā profesijā? "Mežizstrāde ir slidena nozare," skaidro Gvido. "Zemnieks necirtīs savu mežu, ja baļķiem nav cenas. Kokus cērt tikai privātfirmas, kurām ir sava pārstrāde un kuras, ražo, piemēram, brusas vai dēļus. Ja baļķiem vēl ir cena, tad tās nav papīrmalkai. Taču gandrīz viena trešdaļa no nocirstā apjoma ir papīrmalka. Kur lai cilvēks to liek?"

Pasaules čempionātu dalībnieks arī pajoko, ka mežā kokus negāž tā, kā to dara sacensībās, jo tad maizei nenopelnītu. Mežizstrāde ir viena lieta, bet sports - pavisam cita. Sacensībās kokgāzēju rezultāti ir atkarīgi no milimetriem, sekundes desmitdaļām un spējas savaldīt uztraukumu.

Bijušais mežcirtējs arī spriež, ka zāģeru darbu nākotnē vajadzēs mazāk, jo mežizstrādes firmas jau tagad cirtēs palaiž modernus, jaudīgus harvesterus. Gudrā tehnika gandrīz visu izdara cilvēku vietā. Vadītājs kabīnē tikai dod komandas. Ar šo darbu tiek galā arī sievietes. Mežizstrādātājus sūtītu strādāt tikai tur, kur tehnika nevar iebraukt, piemēram, purvainā vai ļoti kalnainā apvidū.

Taču šobrīd Latvijas labākie kokgāzēji, arī Gvido, spēj savas profesionālās iemaņas apliecināt pasaules mērogā, sacenšoties ar kolēģiem no citām valstīm.

Savulaik pasaules čempionātā Skotijā tikai koku gāšanas disciplīnā pieļautās kļūdas atvirzīja Latvijas izlasi kopvērtējumā no trešās uz sesto vietu. Tas ir viens no latviešu labākajiem rezultātiem tik augsta ranga mačos.

Kā būs turpmāk? Gvido šajā ziņā nav optimists, jo Latvijā šajā jomā esot iestājies pagrimums. "Pirms astoņiem gadiem uz trijām vietām valsts izlasē koku gāšanā kandidēja 30 līdz 40 vīrieši. Tagad esam palikuši kādi pieci. Konkurence ir ievērojami samazinājusies. Jaunieši šajā sporta veidā nav ieinteresēti," secina smiltenietis.

Vecie, pieredzējušie meža vīri dara, ko var. Taču pietrūkst regulāru sacensību, lai trenētos un uzturētu sevi formā pirms pasaules čempionāta. Viens no iemesliem, - koku gāšanas sports izmaksā dārgi. Sacensību organizēšanai, piemēram, vajag labus kokmateriālus. Treniņu nolūkā arī uz Gvido mājām tika atvesti dārgi, virpoti apaļkoki teju automašīnas vērtībā.

Šogad Latvijas izlasē iekļautie mežizstrādātāji trenējās nometnē un startēja draudzības sacīkstēs Baltkrievijā un Igaunijā. Pasaules čempionātā Vācijā koku gāšanā sportisti sacentīsies piecās disciplīnās: koka gāšanā, motorzāģa ķēžu maiņā, kombinētajā un precīzajā sagarumošanā un atzarošanā. Šī disciplīna visos čempionātos ir pēdējā, kā šovs skatītājiem, lai viņi redzētu, cik ātri un veikli sportisti prot rīkoties ar motorzāģi.

Gvido prognozē, ka par komandu uzvaru kopvērtējumā atkal cīnīsies kokgāzēju elite - komandas no Skandināvijas valstīm, Vācijas, Austrijas, Šveices, Nīderlandes, Krievijas. "Ja būtu, kas brauc manā vietā, es tomēr atteiktos no līdzdalības. Man ir daudz citu risināmu problēmu. Taču nedrīkstu iegāzt komandu," saka smiltenietis.

Visvairāk viņš nožēlo, ka šī viena hobija dēļ nāksies upurēt citu. Rasa netiks uz sacensībām Polijā, jo tās notiek vienlaicīgi ar pasaules čempionātu koku gāšanā. Tur sunim atkal vajadzētu parādīt savas spējas paklausībā, darbā pa meža cūku aploku un medījuma atrašanā pēc asiņu pēdām.

Secen ies arī kolektīvo medību sezonas atklāšana kopā ar savu kolektīvu - Blomes medniekiem.

Medības Gvido ir pamatīgs vaļasprieks. "Man tā ir atpūta un tai pašā laikā - darbs. Kad medī, tad nepārtraukti ir jādomā līdzi, ko darīt, kad šaut un kad - ne, kā rīkosies suns un kas tālāk notiks. Beigās, kad medījums tiek nodīrāts un sadalīts, ir sanākusi gara darba diena," secina mednieks.

Medībās Gvido uz maiņām ņem līdzi savus trīs suņus - Rasu, viņas meitu un mazo taksi. Katram ir sava specializācija. Rasa dzen pēdas visam medījumam, kāds vien sastopams Latvijas mežos, - staltbriežiem, aļņiem, zaķiem, stirnām, meža cūkām un citiem zvēriem, un arī lien alās, meklējot bebrus. Vienīgais, kas sunim ne visai patīk, ir lapsas.

Medījuma gaļu mājās gatavo gan Gvido, gan arī viņa sieva Antra. Gvido slavē dzīvesbiedri kā kotlešu un karbonāžu meistari.

Mednieks secina, ka mūsdienās nomedīto meža zvēru gaļa izmaksā daudz dārgāk, salīdzinot ar veikalā nopērkamās mājlopu gaļas cenām. "Mēs ejam ar milzu soļiem pakaļ citiem, jo visur pasaulē medības ir ļoti dārgs prieks, un Latvija daudz vairs neatpaliek" secina Gvido.

"Tikai sociālisma laikos mednieks varēja veikalā ignorēt gaļas un desu stendu. Šobrīd, ja parēķina visas izmaksas, kas saistītas ar medībām, tad es varētu mierīgi pirkt gaļu veikalā, jo tās ir lielas. Medniekam jāmaksā par sezonas karti, munīciju un degvielu. Gadās, ka braukājam uz mežu nezin cik reižu un neko nenomedījam, jo zvēri mežā nav piesieti un mednieku negaida. Taču ir arī veiksmes dienas. Tad sieva domā, kur visu medījumu likt. Gaļa tiek radiem, draugiem, un arī suņi netiek apbižoti," smaida Gvido.

Viņam medības tomēr vispirms ir sirdslieta, un ne jau gaļas dēļ smiltenietis to darot. Medības Gvido ir sava veida sports un atpūta, un mežu viņš uzskata ne tikai peļņas un pārtikas avotu, bet arī par dzīves veidu.

Gvido pēdās devies viņa vecākais dēls Mārtiņš (18 gadi), kurš arī kļuvis par pilntiesīgu mednieku.

Par Gvido Ķepīti

Dzimis 1966. gada 28. martā.

Absolvējis Smiltenes vidusskolu un Rīgas 10. profesionāli tehnisko vidusskolu.

Ieguvis autoremontatslēdznieka kvalifikāciju un vieglās un kravas automašīnas vadītāja tiesības.

Ogres kursu bāzē apguvis mežcirtēja arodu.

Trīs reizes piedalījies pasaules čempionātā koku gāšanā Latvijas izlases sastāvā, un tagad to darīs ceturto reizi.

Ģimene - sieva Antra, dēli Mārtiņš (18 gadi) un Pēteris (13 gadi).

Vaļasprieki - medības, koku gāšana.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Gvido Ķepītim mežs ir ne tikai peļņas un pārtikas avots, bet arī dzīves veids

Kategorijas