Tvaiks, kas aizgāja svilpē

2008. gada 29. augusts 15:25

620

Neilgā laikā trīs referendumi, kas beigušies bez rezultāta. Oficiāli iztērēti vairāk nekā seši miljoni latu, bet, pierēķinot netiešos izdevumus un zaudējumus, sanāktu divreiz lielāka summa. It kā Latvijā nauda uz celmiem augtu...

Var jau būt, ka referendumi sabiedrībā līdzējuši "nolaist tvaiku", kaut, no otras puses, paša tvaika radīšana lielā mērā ir atsevišķu politisko spēku uzkurbulēta. Galvenais tomēr tas, ka tautas nobalsošana visos gadījumos rosināta kāda viena vai dažu politisko grupējumu spalvu spodrināšanas interesēs.

Kad dažas avīzes brēkāja, ka politiskā elite ir zagļu bandas, tad Viktors Avotiņš taisnīgi bilda, ka nevēlas balsot par vienu no zagļu bandām. Referendumā par pensijām daudzi nepiedalījās tāpēc, arī es viņu starpā, ka, mūsuprāt, Štokenbergs nav tas kaķītis, kuram jāsteidz talkā asti celt.

Pirmsreferendumu diskusijas liecināja, ka visgrūtākā pozīcijā tiek nostādīti valdības pārstāvji, jo varu pārstāvošiem politiķiem pienākas viedokli argumentēt ar faktiem un loģiskiem spriedumiem, kamēr pretinieku jeb referendumu rosinātāju puse drīkst demonstrēt instinktus.

Ir valstis, kur tautas nobalsošanai ir izkoptas senas tradīcijas, klasisks piemērs ir Šveice. Balsošanai tiek izvirzīti tautai būtiski jautājumi, kurus nespēj izlemt parlaments, un parasti jautājuma formulējumu izstrādā valdošā koalīcija kopā ar opozīciju.

Latvijā pavisam varam nosaukt tikai vienu tādu referendumu, kur bija vajadzīgs visas pilsoņu kopas apstiprinājums - tas bija jautājums par pievienošanos Eiropas Savienībai. Nenotika, bet loģiski pamatots būtu bijis jautājums Abrenes novada likteņu lemšanā. Visi pārējie gadījumi pēc būtības bija lemjami Saeimā vai Satversmes tiesā, ja vien atsevišķi spēki savu politisko mazspēju nebūtu uzgribējuši kompensēt ar "tautas gribas izpausmēm".

Daudzās valstīs referendumi kalpo, lai valdošais grupējums vai vienpersoniskais līderis, apejot konstitūciju, nostiprinātu savu varu. Varam minēt gan Baltkrieviju, gan Kazahstānu. Un tauta parasti dod pilnvaru kārtējam diktatoram, un velti kāds domā, ka tauta nav bijusi gana gudra.

Kurš gan apgalvo, ka vācu tauta sastāv no muļķiem? Bet trīsdesmito gadu otrajā pusē Hitlers trīs reizes tautu aicināja uz referendumiem, kas gala rezultātā sagrāva demokrātijas paliekas, nostiprināja fīrera vienpersonisko varu un pašu vācu tautu ierāva tādā nelaimē, ka visas brūces nav pilnībā sadziedētas līdz pat mūsdienām.

Tas liecina, ka politisko spēku arsenālā ir tādas polittehnoloģijas, kad vairumam sabiedrības tiek atņemts loģiskais saprāts, kad notiek sekošana emocionāliem saukļiem un bieži vien pašiem zemiskākajiem instinktiem.

Ir taisnība, ka daudziem tūkstošiem mūsu zemē dzīve ir ļoti smaga. Bet, kad daži pensionāri ar zīmuli rokā salīdzināja Štokenberga piedāvājumu ar valdības apsolījumiem, tad reālais salīdzinājums sanāca par labu valdībai. Izņemot tikai tos pensionārus, kuru darba stāžs visai niecīgs. Bet cilvēks tā iekārtots, ka negrib ticēt valdības solījumiem, vairāk gribas ticēt valdības kritizētājiem.

Protams, valdībai grūti krīzes brīdī pildīt to, kas solīts trekno gadu laikā, bet šoreiz ir runa par pašiem pēdējā laika solījumiem, kas balstās uz aprēķiniem. Vismaz pašlaik nav aktuāli Einara Repšes vārdi: "Kā var nesolīt?" Godmaņa valdības laiks prasa citu nostāju: "Kā var nepildīt?"

Ar nevajadzīgo referendumu ierosināšanu ir gluži kā ar leduskalniem - ir redzamā un neredzamā daļa. Pie neredzamās daļas varam pieskaitīt patiesos mērķus Lato Lapsas "romānu" tapšanai. Pie šīs kategorijas norisēm varam pieskaitīt vairāku plašsaziņas līdzekļu piekopto "politikas taisīšanu", kad vesela žurnālistu armija pūlas tādu mērķu vārdā, kas nekādā veidā neatbilst nacionālajām interesēm.

Atcerēsimies jandāliņus ap prezidenta Zatlera ievēlēšanu, kas beidzās ar niknās opozīcijas neveiksmi. Šis zaudējums tika kompensēts, kad izdevās gāzt Kalvīša valdību. Varam minēt arī to, ka viena no redzamām Latvijas miljonārēm "savas politikas taisīšanas" dēļ zaudēja amatu.

Ir vēl kāda patiesības šķautne. Daudzi žurnālisti, politologi un sociologi baidās paust viedokli, kas varētu nesaskanēt ar pūļa tā brīža instinktiem. Pietika Raimondam Paulam iebilst pret referendumiem, lai tūdaļ vesels ķērcēju bars būtu gatavs iemīdīt dubļos kādreizējo tautas elku, nopietni runājot, patiesi ģeniālu komponistu un godprātīgu politiķi. Tālab arī vairums komentētāju mēģina it kā pieglaimoties "tautas gaidu viedoklim".

Gribas secināt, ka nav jāvaino referendumu sekmīgai norisei vajadzīgais kvorums. Jāmaina pati ideja par to, kam tiesības ierosināt tautas nobalsošanu un par kādiem valstij būtiskiem jautājumiem tas iespējams.

Ierosme nedrīkstētu nākt ne no avīžu redaktoriem, ne iecerētas partijas iniciatoru grupas. Un arī tiem, kas bankrotējuši kā politiķi, svētīgāk būtu stāvēt pie ratiem un pacensties sevi reabilitēt nākamajās vēlēšanās.

Pavisam nepieņemami kļūst tad, ja vieni tikai sola tautai kūkas - ar skaidru apziņu, ka šos solījumus vajadzēs pildīt citiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tvaiks, kas aizgāja svilpē

Kategorijas