Krievijas – Gruzijas karš

2008. gada 23. augusts 00:50

1722

Militārā konflikta nodēvēšanu par Krievijas - Gruzijas karu ieteic kādreizējais Kremļa padomnieks profesors Ilarionovs, kurš ar faktiem pamato, ka karu izraisīja un sāka tieši Krievija.

r citi komentētāji, kuri atsaucas it kā uz bulgāru gaišreģes Vangas pareģojumu, ka trešais pasaules karš sāksies 2008. gadā pēc četru valstu prezidentu nogalināšanas. Šo pareģojumu it kā zinājis poļu pilots, kurš kategoriski atteicies ar Baltijas, Polijas un Ukrainas valstsvīriem nolaisties Tbilisi lidlaukā, tādējādi izglābdams pasauli no globālas katastrofas.

Man gan šāds Vangas paredzējums nav zināms, un Vangai nereti tiek pierakstīti negodprātīgu ļautiņu izdomājumi. Toties šāds jautājuma skaidrojums tikai liecina, cik nopietns ir šis konflikts.

Latviešiem, kā parasti, nekad nav trūcis gudru cilvēku, kuri visu saprot labāk par ministriem un ģenerāļiem. Lūk, vajadzējis braukt prezidentam Zatleram, tad gan būtu viss citādi. Manuprāt, tieši Godmaņa brauciens uz Tbilisi bija ar daudz dziļāku simbolisko jēgu, jo ikviens gruzīns mūsu premjera sirmajā bārdā varēja ieraudzīt atgādni par mūsu valstu noieto neatkarības ceļu.

Ir Maskavā vaimanātāji, kuri žēlojas, ka Rietumos Krieviju nesaprot, ka Krievija zaudē propagandas karā. Ar to tiek domāts, ka Kremļa runasvīri par maz melojuši. Vēl Gruzijai tiek pārmests, ka tur atslēgti Krievijas valsts TV raidījumi, jo gruzīni nevarot uzzināt "pareizo viedokli". Bet vai Krievijā Gruzijas televīziju kāds var redzēt? Tbilisi raidījumus jau sen neredz Abhāzijā.

Maskava par kara sākumu nosauc 8. augustu, kad it kā gruzīni pēkšņi sākuši apšaudīt Chinvali. Bet kļuvuši zināmi fakti, ka krievu karavīri Dienvidosetijā ieplūdināti jau jūlija beigās, bet osetīnu daļas jau bijušas apgādātas ar smago artilēriju, pārkāpjot agrākās vienošanās. Jau 4. augustā internetā atklātā tekstā krievu militāristi rakstījuši, ka viņi ieradušies Dienvidosetijā, lai karotu pret Gruziju.

Separātistu līderis Kokoiti 7. augustā TV lielījies, ka viņi iznīcinājuši divas gruzīnu bruņumašīnas. Un vēl: ja Maskava bazūnē, ka Krievijas tanki iebruka Gruzijas teritorijā, lai sargātu savus pilsoņus, tad šādu argumentu var lietot arī Tbilisi - bija reāli apdraudēti ne tikai gruzīnu puses miera uzturētāji, bet arī 15 tūkstoši gruzīnu mierīgo iedzīvotāju.

Tagad redzam, ka Krievija negrasās pildīt Sarkozī piedāvāto miera plānu, kur 5. punkts nosaka krievu karaspēka izvešanu no konflikta zonas "līdz pirmskonflikta izejas pozīcijām". Tagad, lūk, gan prezidents Medvedevs, gan ģenerāļi apgalvo, ka vienošanās neparedz "izvešanu", bet tikai "atvilkšanu".

Tas vedina uz domām, ka paredzēts atvilkt līdz Gruzijas un Dienvidosetijas administratīvajai robežai, kas netieši norāda, ka Krievija atzīst tur savu bruņoto spēku klātbūtni pirms 8. augusta. Grūti iedomāties drausmīgāku pašatmaskošanos.

Faktiski ir skaidrs, ka gatavošanās Gruzijas militārai iznīcināšanai vismaz ģenerālštāba līmenī intensīvi notikusi jau kopš šā gada aprīļa. Pasauli Krievija pārsteigusi vispirms ar savu bizantisko nekaunību un impērisma tieksmēm. Ja tagad pat Merkele Gruzijai apsola dalību NATO aliansē, tad tas liecina par Rietumu attieksmes maiņu pret Krieviju.

Un zīmīgi arī tas, cik žigli vienojās ASV ar Poliju pārtvērējraķešu uzstādīšanas jautājumā, turklāt amerikāņi apsolījuši Polijā izvietot pretgaisa aizsardzības bāzi.

Pie reizes jāatzīmē fakts, ka prezidents Medvedevs aizvadīja savas varas simts dienas, kas tagad ieies vēsturē kā jaunā Kremļa saimnieka iezīmēšana ar asinīm. Kāds asprātis gan teicis, ka Medvedevs teicami pilda premjera Putina preses sekretāra lomu.

Kremļa tagadējie saimnieki jau ilgāku laiku plānojuši un īstenojuši provokācijas pret Gruziju, kas bijušās PSRS telpā ir vienīgā demokrātija uz austrumiem no Melnās jūras. Saprātīgākie politiķi arī Krievijā saprot, ka Gruzijas iekļaušana NATO būtu labs vairogs pret islama fundamentālistu draudiem. Tomēr virsroku guvušas citas tendences.

Karš pierādīja, ka 300 amerikāņu un 100 izraēliešu instruktoru vadībā Gruzijas armija nebija īsti sagatavota šādai karadarbībai, jo Vašingtonu interesēja galvenokārt miera uzturētāju gatavošana, no kuriem divi tūkstoši jau atradās Irākā.

Gruzīni faktiski neprata izmantot to bruņojumu, kas atradās viņu rīcībā, šeit domāju prettanku granātmetējus, ar kuriem kalnu apstākļos daudz sekmīgāk varēja iznīcināt krievu bruņutehniku. Un to nevar vērtēt par labu armiju, kas uz ceļa pamet savu tehniku un bēg kur kurais.

Ko grib panākt Krievija pašlaik? Vispirms jūtama vēlme Gruziju nospiest uz ceļiem, mainīt valdību un prezidentu, bet izdevīgā brīdī turpināt valsts sašķelšanu. Tiek sapņots par Kahetijas, Adžārijas un Svanetijas atdalīšanos. Starp citu, situāciju izmantoja arī abhāzu militārie formējumi, padzenot gruzīnus no Kodori ielejas. Tikai retais zinās, ka šajā ielejā nedzīvoja etniskie gruzīni, bet gan svani.

Kāds valdībai tuvs cilvēks nesen pauda Maskavas slepeno mērķi. Nav runas par Abhāzijas vai Dienvidosetijas pievienošanu Krievijai, sapņots tiek par superblīvām ekonomiskām zonām, kur krievu ģenerāļiem apmesties uz dzīvi, kur izvērst neviena nekontrolētu darbību visiem, kam pie rokām pielipuši valsts līdzekļi. Vismaz Abhāzijā šādas iespējas ideālas, jo 47 tūkstoši abhāzu nespēj apgūt teritoriju, ko bija spiesti pamest 230 tūkstoši gruzīnu. Vieta tukša nepaliks, tur drīz vien dominēs krievvalodīgie migranti.

Ir tautas, kuras nekad neievāksies citai tautībai agrāk piederējušos īpašumos. Tā dara horvāti, kuri tur zem sava goda apdzīvot serbu pamesto Krainu. Tā rīkojas gruzīni, kuri pēc Staļina veiktās deportācijas atstāj dabas varā tukšo Meshetiju. Krievi (arī latvieši) gatavi apmesties jebkurā brīvā stūrītī. Krievi to dara sava varenuma apziņā, latvieši tāpēc, ka viņiem vienalga.

Maskava izgudros aizvien jaunus trikus, lai turpinātu pārmācīt gruzīnus. Šāds stāvoklis var turpināties pat līdz 2009. gada janvārim, jo tad Vašingtonā mainīsies prezidenti, un Putinam radīsies vēlme uzlabot attiecības ar jauno ASV administrāciju. Apmēram tā.

Tagad tikai atliek gaidīt, kā uzvedīsies Azerbaidžāna, kuras armija tīko ar spēku atgūt Kalnu Karabahu. Bet šādu mezgla punktu Kaukāza reģionā ir desmitiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Krievijas – Gruzijas karš

Kategorijas