Karošana nav eņģeļu turnīrs

2008. gada 18. augusts 13:26

1082

Notikumu straujā gaita Ziemeļkaukāzā rosina rakstīt „uz karstām pēdām", tāpēc lūgšu redakciju jau iesniegto rakstu par Latvijas iekšpolitiskajām tēmām atlikt uz vēlāku laiku. Ne visi lasītāji iespēj sameklēt atbildes uz daudziem jautājumiem,

jo vairāk tāpēc, ka plašsaziņas līdzekļos dominē informācijas karš un faktu sagrozījumi.

Kad 1991. gadā sabruka „varen plašā" impērija, daudzas etniskās grupas, savu vadoņu mudinātas, pieprasīja neatkarību. Gruzija vispār ir valsts ar raibu etnisko sastāvu, un abhāzi ar osetīniem bija visskaļākie suverenitātes pieprasītāji. Laikā, kad bija vajadzīgas gudri vestas sarunas, ar šizofrēniju sirgstošais Gruzijas prezidents Zvijads Gamsahurdija izvēlējās piespiešanas metodi.

Galu galā dezorganizētā Gruzijas armija nebija spējīga nosargāt pat etnisko gruzīnu intereses, bet pēc Krievijas karavīru iesaistīšanas konfliktā izveidojās divas „starptautiski neatzītas" pundurvalstiņas. Osetīni ir tauta, kurai lemts dzīvot divās valstīs - abās pusēs Kaukāza galvenajai grēdai. Tā savulaik kartē robežas ar pīpes kātu novilka Josifs Staļins.

Un izgadījās, ka Dienvidosetijas autonomajā apgabalā trešā daļa iedzīvotāju bija etniskie gruzīni, kuri pārsvarā dzīvoja kompakti savos ciematos.

Osetīni pieder irāņu valodu grupai, domājams, etnosa pamatu veido atliekas no senajām āriju ciltīm, vēlāk sevī uzņemot arī skitu un sarmatu gēnus. Neesmu atradis jaunākos datus par iedzīvotāju skaitu Dienvidosetijā, bet osetīnu aptuveni varētu būt ap 70 tūkstošiem.

Pēdējo 16 gadu laikā starp Gruzijas centrālo varu un Dienvidosetiju valdījusi spriedze. Ar NVS mandātu teritorijā dislocēti Krievijas un Gruzijas miera uzturētāji. Kamēr gruzīni centās pasargāt savus tautiešus, tikmēr Krievijas pārstāvji krasi nostājās osetīnu separātistu pusē. Krievijas „mirotvorci" jebkurā konfliktā ieņem vienas puses aizstāvju lomu.

Osetīni Gruzijas teritorijā ir ienācēji, teiksim, līdzīgi kā krievu vecticībnieki Latgalē. Vairums mācījušies gruzīnu skolās un integrējušies gruzīnu kultūrā, bet lielajā politikā tautai maza teikšana. Separātistu vadonis Kokoiti un viņa "ministri" pārstāv Maskavas intereses, vairāki „ministri" ir Krievijas militārpersonas.

Maskava vecās PSRS pases piedāvāja nomainīt pret Krievijas Federācijas pilsoņu pasēm, un vairums to arī izmantoja - lai varētu ceļot, lai saņemtu Krievijas pensijas. Bet, kad osetīns ar pilsoņa pasi iebrauc Maskavā, viņš kļūst par Kaukāza izcelsmes zemcilvēku, kuram skinhedi kuru katru brīdi var iedurt ar nazi starp ribām.

Nesen rakstīju, ka Dienvidosetijā notiek mistiski sprādzieni, kurus, spriežot pēc rokraksta, varēja organizēt Krievijas militārie specdienesti. Vienlaikus notika plašas Dienvidkrievijas kara apgabala mācības, kas modelēja iespējamo kara darbību Gruzijā.

Un tūdaļ sākās tā sauktais snaiperu karš, kad dažās dienās tika nošauti vairāk nekā desmit gruzīnu miera uzturētāju, darbojās snaiperi no māju logiem krievu „mirotvorcu" aizsardzībā. Tā bija klaja provokācija, un Saakašvili uz šī viltīgā āķa uzķērās.

30 tūkstoši gruzīnu karavīru pret trim tūkstošiem osetīnu - bija iecerēts zibenskarš, lai naidīgos osetīnus padzītu uz viņu etnisko dzimteni Ziemeļosetiju. Bet Krievijas 58. armijas tanki vēl nebija lāga pat motorus izslēguši...

Maskava labi sagatavojusies informācijas karam, pats Putins, kurš savulaik čečenus žmiedza ķemertiņos, tagad pilnā galvā vaimanā par humāno katastrofu, kas dīvainā kārtā it kā skar tikai osetīnus, proti, Krievijas pilsoņus.

Dezinformācija milzīga, piemēram, Putins runā par „pārgrieztām rīklēm", ko it kā veikuši gruzīni. Izklausās pēc muldēšanas, jo šādas metodes neatbilst gruzīnu mentalitātei - tādas lietas bija raksturīgas Čečenijā.

Aleksandrs Prohanovs jūsmo, ka tagad Krievija atguvusi starptautiskā subjekta svaru, atdzīvinot impērisko filozofiju. Leonīds Mļečins pareizi secina, ka šajā konfliktā Krievija darbojas bez neviena sabiedrotā. Kad amerikāņi bombardēja Belgradu, sabiedrotajos bija visa NATO.

Varam secināt vienu - Krievijai ne tikai Dienvidosetija, bet visa Gruzija ir svarīgs ģeopolitiskais reģions. Amerikāņiem un britiem varbūt rūp tikai Baku-Džeihanas naftas vads, Krievijas intereses ir daudzkārt lielākas. Gruzija ir vesela reģiona atslēgu glabātāja. Iebrukumu Gruzijā izplānoja čekists Putins kopā ar ģenerāļiem, bet ģenerāļiem ģenētiski ieprogrammētas smadzenes vienvirziena domāšanai.

Un ģenerāļi nesaprot to, ka viss Kaukāzs ir liela pulvermuca. Varbūt vienīgi Kadirova Čečenija bauda tādu suverenitāti, par kuru sapņoja Dudajevs, viņi netīko jaukties citu kašķos. Bet sapratīsim vienu patiesību: Krievija nebūt negrasās pildīt ar Sarkozī parakstīto vienošanos. Atrunas Kremļa valdoņi pratīs izgudrot, vainojot gruzīnus vai amerikāņus utt.

Bet konflikta novilcināšana nepatiks Azerbaidžānai, kura grib pārdot savu naftu. Nepatiku var izpaust Turcija. Arī Armēnija nonākusi faktiskā blokādē. Ir vajadzīgs laiciņš, lai galvu celtu pašas Krievijas separātisti.

Rietumu politiķi ir grūti iekustināmi uz domāšanu realitāšu kategorijās, bet arī viņiem nāksies lemt tos jautājumus attiecībās ar Krieviju, kas līdz šim atlikti. Un beidzot - pašā Krievijā nervozi reaģē akciju tirgus, kas savukārt liek uzmanīties ārvalstu investoriem.

Maskavas tuvredzīgākie politiķi cer, ka viņi ar blokādes palīdzību spēs nomērdēt badā un nosaldēt gruzīnu tautu. Un iegaumēsim: nekas nav beidzies, krievu impēristi attapsies tikai pie sasistas siles. Lai kaut vai mazinātu paredzamās sekas, Kremļa avantūra būtu jāaptur pēc iespējas ātrāk, un to var izdarīt tikai koordinēts starptautiskais spiediens. Krievijai vajadzīga barga mācība, lai tās impēristi nekad vairāk nevēlētos karot pret kaimiņu tautām.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Karošana nav eņģeļu turnīrs

Kategorijas