Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tagadne zibenīgi pāriet pagātnē un tas ir nepārtraukts process

Aldis Dubļāns

2008. gada 10. augusts 00:19

1000
Tagadne zibenīgi pāriet pagātnē un tas ir nepārtraukts process

Valkas novadpētniecības muzejā visu augustu skatāma Viļņa Auziņa fotogrāfiju izstāde "Robežpārbaude". Šai izstādei ir sava koncepcija, taču autors atzīst, ka liela nozīme ir arī sasniegtajam dzīves gadu slieksnim. Jo lielāks šis slieksnis kļūst, jo vairāk tas liek domāt, ko lietderīgu savā dzīvē esi paveicis.

 

V. Auziņam ir ļoti garš izstāžu saraksts, taču viņš strikti nodala divas lietas - citu autoru iniciētas un paša izdomātās. Ne vienmēr iniciētās izstādes ir pasūtījuma darbs, taču tās ir citu cilvēku motivētas. Fotogrāfs atzīst, ka viņa paša motivētās izstādes ir gaužām maza daļa no kopējā veikuma. Viņa 60 gadu dzīves robeža ir labs iegansts personālizstādei.

 

V. Auziņš visu laiku visnotaļ aktīvi ir atbalstījis un piedalījies Valkā notiekošās starptautiskās fotobiennāles "Robežlaiks" projekta īstenošanā. Ideja par ekspozīciju "Robežpārbaude" ir radusies pirms pāris gadiem ilgstošas saskarsmes un pārdomu rezultātā ar "Robežlaiku". "Šie jēdzieni darbojas gan tagadnē, gan būs arī nākotnē.

 

 

Tagadne zibenīgi pāriet pagātnē un tas ir nepārtraukts process," skaidro izstādes autors. Viņš ir ļoti piesardzīgs pret terminu "radošs cilvēks", un to pilnā mērā attiecina arī uz sevi. Protams, lielākā daļa cilvēku, kas šajā zonā darbojas, uzskata sevi par radošiem. V. Auziņš no tā cenšas distancēties, jo būtu labāk, ja to teiktu citi, nevis pats par sevi.

 

 

Fotogrāfs ir pārliecināts, ka līdztekus pieteikumiem un ambīcijām jādomā arī par atbildību. Autora iztēles, vēlmes un sapratnes pasaule, kas atspoguļojas attēlos ir papildināta ar atbildību, ka to vēlies kādam stāstīt. Tā arī ir sava veida robežsituācija. Visnotaļ nozīmīgi ir šo sajūtu sevī uzturēt.

 

 

"Tiklīdz to pazaudē, palielinās risks iekrist vienā vai otrā grāvī. Ir nozīmīgi noturēties uz ceļa. Izstādē, kurā ir attēli ar laikmeta vēstījumiem, ir mana motivācija darboties šajā lauciņā," secina autors.

 

V. Auziņš savu veidoto ekspozīciju ir pieskaņojis Valkas muzeja izstāžu zālei, jo tā ir ļoti pateicīga, lai no dažādām kolekcijām, kas patiesībā ir patstāvīgas, varētu sameistarot vienu, kas radītu maksimāli patiesu iespaidu par autora vēlmēm, centieniem un interesēm.

 

 

Lielākā daļa melnbalto fotogrāfiju ir radītas tradicionālajā sudraba emulsijas tehnikā un tās, pareizi izgatavotas un glabātas, nemainīsies gadsimtiem ilgi. Ekspozīcijā ir vairāki darbi, kas izgatavoti tikai vienā eksemplārā, turklāt bez skrāpējumu retušēšanas. Kāda bilde pagājušā gadsimta 80. gados tika uzkopēta, tādu to skatītājs redz šodien. Vilnis smej, ka tām noteikti ir muzejiskais smeķis.

 

Jautāts, kā viņš spēj sabalansēt fotogrāfijas teorētiķa, praktiskās fotogrāfijas un administratīvo darbu, vadot Latvijas Fotogrāfijas muzeju, V. Auziņš atbild, ka labprātīgi uzņemtie pienākumi muzejā ir obligāti darāmais maizes darbs un tas kaut kādā mērā ir saistāms ar fotogrāfijas teorijas attīstību.

 

 

Savukārt lekciju un referātu lasīšanu daudzās pasaules valstīs viņš uzskata par itin radošu un sev tīkamu nodarbi.

 

"Es allaž mēdzu sacīt, ka klavieres ir jāspēlē katru dienu. Man tas neizdodas, taču, ja vēlos runāt par fotogrāfiju kā saziņas līdzekli, tad tas ir jādara sistemātiski, pat tad, ja kāds cits to noteikti spēj izdarīt labāk," nešaubās meistars.

 

 

Viņam netraucē, ka citi spēj vairāk, jo pašam visnozīmīgākais ir tas brīdis, ka ar saviem pirkstiem spēj sajust kameru un vienlaikus to, kad ar pašu kaut kas notiek sekundes simtdaļās, saprast tā jēgu un vēl nospiest aparāta slēdzi. Tas panākams ar ilgstošu un regulāru treniņu.

 

 

Vilnis savu kolekciju "Rekonstrukcija" uzskata ne vairāk un ne mazāk kā par treniņu kompozīcijā. Tam nav lielāku uzstādījumu. Autors atzīst, ka šajā ekspozīcijā ir attieksmi paudošas, nevis procesu dokumentējušu bilžu.

 

15 - 17 gadu vecumā jaunais censonis, kā nu mācēja, studēja moderno arhitektūru un sajūsminājās par Raitu un Korbizjē. Dažus gadus vēlāk kinooperators Valdis Kroģis viņu "saindēja" ar kino kā dokumenta mākslas spēku.

 

 

"Es ieraudzīju vēl kādu formas piešķiršanas iespēju idejām un priekšstatiem. Tā joprojām man šķiet bezgalīga savu iespēju ziņā," uzskata fotogrāfijas speciālists. Cilvēka personības resurss vienmēr ir mazāks nekā šo iespēju lauks. Darbs profesionālajā fotogrāfijā atnesa atziņu, ka statiskais mirklis nereti spēj izteikt vairāk par divsēriju kino epopeju.

 

 

V. Auziņš zina, ka Valkā ar fotogrāfiju ir aizrāvušies daudz jauniešu un šo precesu vērtē visnotaļ pozitīvi. Viņiem tā ir ne tikai ierspēja, bet arī jauns vilinājums. Turklāt Latvijas izglītības sistēmā tagad var iegūt ne tikai fragmentāras zināšanas. Tie jaunie fotogrāfi, kuri mācēs sistematizēt dažādi iegūto pieredzi, būs tikai ieguvēji.

 

Valcēnieši vislabāk zina, kas ir robeža. Tā ir visur - robeža starp vakardienu un šodienu, starp etnogrāfisko un mūsdienīgo, starp krāsu un melnbalto un tā joprojām. U. Ozoliņa domā, ka izstādes apmeklētāji to tā arī izjutīs un sapratīs.

 

 

Mēs visi ejam uz robežām, ar tām dzīvojam, ko var dēvēt arī par mērķi. Viņai vistuvākās ir bildes no cikla "Integrācija". Šis jēdziens ietver sevī tik daudz. Piemēram, integrācija starp administratīvo un radošo aspektu. Valkas administrācija cenšas, lai šajā integrācijā birokrātija nekļūtu par dominanti.

 

 Vilnis AuziņšDzimis 1948. gadāBeidzis Rīgas 1. vidusskolu, Maskavas Kultūras institūtu Mākslas administrācijas un kino - foto režijas specialitātē.Stažējies Dienvidmēnas Universitātē Portlendā, ASV (1995). Lasījis lekcijas augstskolās ASV, Austrijā, Francijā, kā arī Fotofestivāla ietvaros Slovākijā un Rumānijā.Fotogrāfs Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā (1976. - 1985.) un Restaurācijas institūtā (1985 - 1990).Kopš 1990.g. Vilnis Auziņš ir Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītājs. Pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā (1991. -1994.), Latvijas Kultūras akadēmijā (1994. - 2001.), Latvijas Universitātē (2004. - 2007.), Latvijas Kultūras koledžā (2006. - 2007.) un Profesionālā foto skolā (2004. - 2008.).