Vai dievnams būs ieraugāms?

2008. gada 7. jūnijs 08:05

3137

Iebraucēju uzmanību Ērģemē pievērš divi objekti - senās pils un baznīcas drupas. Pilsdrupas vairs ir tikai vēstures liecinieces, bet kā ar baznīcu? Zinot, ka savulaik Ērģemes evaņģēliski luteriskā baznīca bija viens no skaistākajiem dievnamiem Latvijā, man ne vienreiz vien, paskatoties uz tās drupām, ienācis prātā - vai tiešām baznīcu nav iespējams atjaunot?

Tāpat domā arī bijušais ērģemietis pensionārs Vilis Poga, kurš tagad dzīvo Valkā. Viņš ir savācis materiālus un pagasta iedzīvotāju atmiņas par baznīcu un cer, ka sabiedrība ieinteresēsies par celtnes atjaunošanu.

"Vēstures gaitā baznīca ir vairākkārt cietusi. Pēc pirmā pasaules kara tā nodega, bet vēlāk draudze pati to atjaunoja par saviem līdzekļiem, ziedojot 32000 latu. Varbūt tās atjaunošana mūsdienās nav nemaz tik neiespējama," uzskata V. Poga.

V. Pogam Ērģemē joprojām dzīvo brāļa ģimene. Viņš ir apzinājis daudzus vēsturiskus notikumus gan dzimtajā pagastā, gan visā Latvijā. Ietekmējoties no viņa atmiņām, radinieku meita ir uzrakstījusi zinātniski pētniecisku darbu par Kārli Ulmani. Šķiet, neļaut vēsturei zust no nākamās paaudzes atmiņas un censties to atstāt kaut vai tuviniekiem ir V. Pogas dzīves stils.

Viņu neatstāj vienaldzīgu kultūras mantojums no iepriekšējām paaudzēm, jo, pēc Viļa domām, tajā ir mūsu saknes un piemiņa senču darbam. Viņaprāt, Ērģemes luterāņu baznīca ir viens no ievērojamākajiem iepriekšējo paaudžu veikumiem, kas noteikti būtu jāsaglabā.

"Par Ērģemes baznīcu ir rakstīts Anša Gulbja apgādā izdotās "Latviešu konversācijas vārdnīcas" 32. burtnīcā, 1937. gadā izdotajā "Latvijas vēsturē" un vairākos citos izdevumos. Par to, ka šo ēku uzskatīja par vienu skaistākajām baznīcām, apliecina arī izdevuma "Latvijas luterāņu baznīcas" vāku noformējums. Uz pirmā vāka redzams tieši Ērģemes baznīcas attēls," saka V. Poga.

Šogad aprit 440 gadu, kopš baznīca un draudze pirmo reizi pieminēta vēsturniekiem zināmajos rakstos. Tad tā bija celta no koka un saucās svētās Annas baznīca. Ēku nodedzināja 17. gadsimta 60. gados. 1968. gadā būvmeistars Heinrihs Vēde kopā ar palīgu Kristianu Videkenu uzcēla pagaidu baznīcu. To pēc četriem gadiem atkal nodedzināja krievu karaspēks. 1726. gadā Vidzemes ģensuperintendents nosprieda, ka jāceļ jauna baznīca Dievam par godu.

Pēc ģenerālgubernatora Brauna pavēles pirmais pamatakmens baznīcai tika likts 1781. gada jūnijā. Par motivāciju vietas izvēlei var spriest no teikām. Grāmatā "Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas" minēts, ka sākumā neviens īsti nezinājis, kur baznīcu celt. Tad sasējuši kopā divus bullēnus un palaiduši vaļā. Kur no rīta tos atradīšot, tur būvēšot dievnamu. No rīta bullēni mierīgi gulējuši ciemata uzkalnā. Tur tad arī būvēja dievnamu.

1920. gadā baznīca kārtējo reizi nodega un to atjaunoja draudze. Pēdējais dievkalpojums Ērģemes baznīcā notika 1944. gada septembrī. Pēc tam to sagrāva Sarkanās armijas aviācija, bombardējot Ērģemi. Baznīca bija mūra garenbūve ar taisnsstūra altārdaļu un izvirzītu torni ar barokālu smaili. Ēkai bija uzlikts šķindeļu jumts. Altāra retablā bija Frankfurtes gleznotāja Oto Donnera fon Rihtera gleznotā darba "Kristus apskaidrošana" kopija. Dievnamā atradās ērģeļmeistera Herberta Kolbes būvētās ērģeles.

Vairākkārtēja baznīcas atjaunošana neapšaubāmi apliecina, ka cilvēkiem tā bija ļoti vajadzīga. V. Poga ir pierakstījis "Alksnīšu" māju saimnieka Johansona atmiņas. Tajās redzams, ka pat pēc baznīcas sabombardēšanas vietējie iedzīvotāji centušies izglābt no ēkas, ko vien var.

Atmiņu pierakstā minēts, ka nokritušais baznīcas torņa zvans gulējis zemē un krievu karavīri to nolēmuši aizvest. Johansons kopā ar vēl dažiem ērģemiešiem naktī zvanu aizvākuši un noslēpuši "Alksnīšu" šķūnī. Tagad zvans atrodas Valkas novadpētniecības muzejā.

V. Poga apliecina, ka viņam šī baznīca, tāpat kā daudziem ērģemiešiem, ir tuva, jo viņš tajā ir kristīts. "Mans vectēvs tur strādāja par zvaniķi, bet mātes brālis baznīcā vairākkārt uzstājās ar stāstiem par savām jūrnieka gaitām. Tie interesēja daudzus. Mātes brālis daudzus gadus brauca uz tirdzniecības kuģiem zem Latvijas, Anglijas un ASV karoga. Kad 1944. gadā pēdējo reizi biju baznīcā uz dievkalpojumu, manī neizdzēšamu iespaidu radīja ēkas greznā iekšpuse un lielais cilvēku skaits.

Domāju, ka ar tādu dievnamu varētu lepoties jebkura lielpilsēta. Ir pēdējais laiks sākt domāt par baznīcas atjaunošanu. Daudzviet valstī tas ir jau izdarīts. Kopš pēdējās baznīcas nopostīšanas 1944. gadā, šis ir ilgākais laika posms, kad ēku vēl neviens nav sācis atjaunot.

Skaista baznīca kompleksā ar pilsdrupām, bijušās muižas ēkām un atpūtas bāzi "Ezeriņi" varētu Ērģemei vairāk piesaistīt tūristu. Zinu nostāstu, ka baznīcu ar pilsdrupām savienojusi apakšzemes eja. Šo nostāstu vajadzētu noprecizēt, varbūt, ka tāda eja tiešām atklājas. Plaisas ar katru gadu baznīcas mūros kļūst lielākas, tās it kā atgādina, ka laika nav daudz," saka V. Poga.

Pēc viņa domām, šajā darbā derētu iesaistīt Eiropas fondus, kas paredzēti reģionu attīstībai, arī no valsts budžeta varētu censties iegūt līdzekļus, piemēram, kādēļ daļu naudas neatvēlēt no novadu attīstībai piešķirtās summas.

"Daudz ko izšķir arī cilvēku ieinteresētība un viņu dāvātie ziedojumi. Vai mēs nevaram izdarīt tāpat kā draudze 1920. gadā? Ja sāktos ziedojumu kampaņa, arī man atrastos kāda summa, ko ziedot. Protams, ir citi laiki un citas cenas, bet ar labu gribu var daudz ko. Varbūt pēc šīs publikācijas Ērģemes iedzīvotāji varētu paust savu viedokli, vai baznīca ciemā vajadzīga?

Vēlams piedalīties arī Kārķu iedzīvotājiem, jo pagājušā gadsimta sākumā baznīcu apmeklēja daudzi kārķēnieši. Būvfirmas jau nav tikai Latvijā. Cik zinu, arī Zviedrijā vairākas firmas ir gatavas veikt būvdarbus citās valstīs un par pieņemamu samaksu. Domāju, ka ar apņēmību šai iecerei var atrast pozitīvu atrisinājumu," spriež V. Poga.

Ideja ir interesanta. Tas būtu jauki - redzēt tuvākajā apkārtnē no jauna slejamies skaistu dievnamu tā sākotnējā izskatā pirms pēdējās nopostīšanas. Un kā domājat jūs?

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vai dievnams būs ieraugāms?

Kategorijas