Kāda vārna pērta, tāda nepērta

2008. gada 8. jūnijs 00:06

3430

"Kāda vārna pērta, tāda nepērta" - šo tautas gudrību mūsu senči attiecinājuši uz cilvēkiem. Aktualitātes cienošie gan varētu šo sakāmvārdu pārbaudīt pie kauslīgās Zemgales vārnas, kaut, manuprāt, labākas sekmes būtu spārnainās teroristes mērcēšanai ar sekojošu žāvēšanu zem fēna gaisa strūklas.

Tiktāl par vārnām. Attiecībā uz cilvēkiem Reinis Kaudzīte ir teicis, ka žogi un sētas domātas lopiem, jo cilvēkiem vajadzētu pietikt ar likumiem. Diemžēl ir cilvēki, kuriem nelīdz ne žogi, ne bargi likumi. Ja kādu nevar iekārdināt ar mērenu naudu, tad ar ļoti lielu naudu viens otrs gatavs velnam dvēseli pārdot. Piemēram, kā tas noticis Rīgas domē un KNAB kantorī.

Atliek secināt, ja mūsdienās izveidojusies īpaša radība, ko der saukt par lopcilvēku. Uz šādu secinājumu mani rosina mežinieku paustais, ka no sezonas sākuma jau nācies dzēst gandrīz simts mežu ugunsgrēku, kuru izraisīšanā vainojami neapzinīgi cilvēki, piedodiet, lopcilvēki. Nesen gadījās aprunāties ar Uldi Dukuru, kuram vienmēr svaigs skatījums uz notikumiem sabiedrībā.

"Pamēģini atcerēties," man sacīja viedais vīrs, "vai pirmskara Latvijā nācās dzirdēt par mežu ugunsgrēkiem?" Patiešām, vismaz trīsdesmitajos gados par mežu degšanām neviens neko nerunāja un arī tā laika žurnālos neko tādu neesmu atradis. Gan mežu dienests bija citādi organizēts, gan cilvēkiem bija cita izpratne par tikumību. Lopcilvēki, ja arī bija, tad sargājās publiski demonstrēt savus dvēseles trumus un viņu bremzes nokrita tikai pēc 1940. gada notikumiem.

Senajā Grieķijā kāds filozofs gaišā dienas laikā staigāja ar iedegtu lukturi, teica, viņš meklējot Cilvēku. Šo paradoksu kādreiz esot apspēlējis profesors Arvīds Grigulis, pie kura pēc sava talanta atzīšanas grasījies vērsties kāds redaktoru neatzīts dzejnieks. "Lai viņš neaizmirst paņemt līdzi lukturi!" - ironizējis profesors.

Šobrīd aktuālāka šķiet šīs tēmas sašaurināšana, Cilvēka vietā liekot vārdu Politiķis. Ar lukturi vai bez luktura, bet nule puse sabiedrības nopūlas ar visgodīgākā, visgudrākā, viscildenākā Politiķa meklēšanu, jo līdz šim tādus tikpat kā nav laimējies atrast. Ir taisnība Andrim Grūtupam, ka Saeimā partiju sarakstu kārtībā iekļūst daudz viduvējību, jā, arī ne visai godprātīgu ļautiņu.

Tikai nelaime tā, ka reti kurš izcils zinātnieks vai uzņēmējs gribēs iepīties publiskā politikā, kur gan algas pieticīgas (salīdzinājumā ar citām iespējām), gan katram nelgam tiesības tevi apspļaudīt. Un brīžam pat grūti izšķirt, vai apspļaudītājs ir cilvēks, kuram patiesi rūp valsts nākotne vai varbūt mums darīšana ar klīniskiem gadījumiem. Vismaz preses un televīzijas žurnālisti ne visai spēj atšķirt graudus no pelavām.

Teiksim tā. Kādas partijas kongresā vairāki desmiti runātāju, bet televīzija rāda tikai to vienu, kurš Valsts prezidentu nosauc par ampelmani. Pirms gada, kamēr Zatlera kungs bija tikai prezidenta kandidāts, varēja un drīkstēja gan šaubīties, gan satraukties par izvēles pareizumu. Bet pasaules praksē ir pieņemts, ka esošais prezidents simbolizē valsti, tāpēc valsts galvas pazemošana nav pieļaujama. Turklāt šajā konkrētā gadījumā prezidents Zatlers savus pienākumus veic aizvien pārliecinošāk.

Cits piemērs ir arodbiedrību līdera Krīgera sašūmēšanās par to, ka Saeimā netiek atbalstīts Satversmes grozījumu piedāvātais variants. Būs jārīko referendums, jātērē miljoni, kuri būtu derējuši zemnieku atbalstīšanai. Bet kurš tad vainīgs, ka tā sanācis?

Saeima spējīga piedāvāt savus un daudz kvalitatīvākus grozījumus, bet Krīgera "fiksā" ideja radās saistībā ar KNAB priekšnieka Loskutova aizstāvēšanu, par ko daudzi tagad kaunējas atcerēties. Tagad redzams, ka paši cildeno Politiķu meklētāji nav visai cildeni, un tas ir fakts, kas redzams arī bez luktura.

Publiskas personības itin bieži nokļūst mēļotāju runās, un par to liecina dzeltenās preses publikācijas. Nav nekā peļama, ja teātra mākslas cienītāji interesējas par izcilu aktieru personisko dzīvi. Pusauga fanotāji vai ģībst, uzzinot ko jaunu par iemīļotu estrādes mākslinieku.

Arī politiķi, kuri kaut ko dara, ir sabiedrības redzeslokā. Nāk prātā tālie sešdesmitie gadi, kad dzejnieks Harijs Heislers tika zākāts par poēmu "Nepabeigtā dziesma", tolaik viens otrs modrinieks dzejniekam pārmeta politisko tuvredzību. Kad diskusiju pieklusināja Andrejs Upīts ar nepolitisku vērtējumu, Rakstnieku savienībā kādā sanāksmē Heislers rezumēja: "Ja baidies dabūt pa purnu, tad nekāp ringā!" To var sacīt arī par cilvēkiem, kuri iet politikā.Tiktāl viss skaidrs.

Drūmas pārdomas rodas brīdī, kad atsevišķi ziņkārīgie mēģina ielūkoties politiķu personīgajās guļamistabās, lai pašausminātos par, viņuprāt, brēcošām nepareizībām. Dzeltenās preses žurnālistiem un paparaci tas ir maizes darbs, bet interneta ķēzītavā ikviens var paust savus personiskos kompleksus. Šeit gribas runāt vispārināti, ne tikai par politiķiem, un tad nav grūti konstatēt, ka par citu cilvēku (kaut vai kaimiņu) personisko dzīvi visvairāk šausminās tās dāmītes, kurām pašām nav paveicies izveidot harmonisku ģimenes dzīvi.

Latvijā, saprotams, mērogi pieticīgi. Toties Francijā par prezidenta Sarkozī šķiršanos un precēšanos sabiedrība varēja izmēļoties tiku tikām. Cits stāsts par Krieviju, kur kāda avīžele mēģināja palaist pīli par Putina it kā nodomu šķirties kādas daiļas sportistes dēļ. Pats Putins publiski aprobežojās ar baumu noliegšanu, toties darbojās citi ļaudis, un... laikraksts pārstāja iznākt.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kāda vārna pērta, tāda nepērta

Kategorijas