Latvieši Ķīnā māca dzert pienu

2008. gada 1. jūnijs 14:54

2276

Vai latviešu piensaimnieks var ķīniešiem pārdot savu izgatavoto sieru? Akciju sabiedrības "Trikātas siers" valdes priekšsēdētājs Juris Kļaviņš uzskata, ka var, vajag tik prast pasniegt savu produkciju un, protams, rīkoties.

Sākumā tālajā un lielajā austrumu valstī šis siers ir jāparāda, lai ķīnieši zinātu, ka tāds pasaulē vispār ir, un tad jālūdz nogaršot. J. Kļaviņš kopā ar Zemkopības ministrijas Mārketinga padomes un Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības pārstāvjiem no 13. līdz 21. maijam apmeklēja Ķīnu, lai iepazītos ar iespējām nākotnē atrast vietu šīs lielvalsts pārtikas tirgū.

Pašlaik Ķīnā ir apmēram 1,3 miljardi iedzīvotāju. Ilgus gadus šajā zemē piensaimniecības nebija, jo ķīniešiem ēdienkartē piena nebija. Šo produktu ķīnieši sākuši iecienīt tikai pēdējos gados. Ne vienam vien Latvijas piensaimniekam sareibusi galva, iedomājoties par viņa ražotās produkcijas lielo pieprasījumu pasaules tirgū, kad visi ķīnieši iemācīsies dzert un cienīt pienu.

Delegācija, kurā bija J. Kļaviņš, vispirms apmeklēja starptautisko pārtikas produkcijas izstādi Šanhajā. "To varētu salīdzināt ar mūsu valstī atvērto izstādi "Riga Food", tikai apmēri ir lielāki. Ekspozīcijā bija dažādu valstu pārtikas produkcija un šīs produkcijas ražošanas iekārtas. Šanhajā vien dzīvo apmēram 20 miljonu iedzīvotāju.

Šajā pilsētā koncentrējusies turīgākā un aktīvākā ķīniešu daļa. Zinot mūsu mērogus, grūti aptvert, cik tas ir milzīgs tirgus. Iepriecināja, ka izstādē savu stendu bija izveidojusi arī Latvija. Šoreiz tajā galveno vietu ieņēma Salacgrīvas akciju sabiedrības "Brīvais vilnis" ražotās šprotes. Mūsu produkcijas stendā vēl nebija.

Savus gatavotos piena produktus bijām paņēmuši līdzi, lai parādītu Ķīnas Piena produktu asociācijas pārstāvjiem, ar kuriem bija norunāta tikšanās. Tās laikā notika jau pirmās sarunas, kāda starp mums varētu izveidoties turpmākā sadarbība. Iepazināmies arī ar vienu no lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem Šanhajas piepilsētā. Tādu milzeni vēl nebiju redzējis. Piemēram, jogurtu uzņēmumā saražo 700 tonnas diennaktī," stāsta J. Kļaviņš.

Ja zina, ka Šanhajas iedzīvotāju skaits vien lēšams miljonos, varētu saprast tik lielu ražošanas jaudu lietderību. Taču ir viens "bet" - ķīniešiem piens ir jaunums, jo tur jau kopš seniem laikiem šo produkciju uzturā nelieto. Tad kam uzņēmums ražo? "Lieta tā, ka Ķīnā parādās arvien vairāk ārzemju firmu, tādēļ radies arī citu zemju iedzīvotāju pieplūdums.

Tiem piena produkcija nav baltais zvirbulis uzturā. No redzētā šķita, ka mūsdienās katra sevi cienoša un ievērojama ārvalstu firma uzskata par savu pienākumu izveidot vienu vai vairākas filiāles Ķīnā. Tur var redzēt gan pazīstamu vācu, gan amerikāņu autorūpniecības firmu ražotnes. Kā mums paskaidroja gide, šajos uzņēmumos strādājošie saņem ievērojami lielāku atalgojumu nekā pašu ķīniešu ražotnēs.

Lielāka alga ļauj arī vairāk nopirkt. Piena produkti veikalos nav lēti, bet noiets tiem palielinās. Ķīniešiem patīk daudz ko pārņemt no citiem. Piens pārtikā vēl ir jaunums, bet domāju, ka tas tā nebūs ilgi un ar laiku piens kļūs par pierastu, ikdienā uzturā lietojamu produktu," saka J. Kļaviņš.

Par to Trikātas uzņēmējs pārliecinājies sarunās ar kāda mazumtirdzniecības tīkla vadošajiem darbiniekiem Pekinā. "Šai tirdzniecības firmai pieder 175 pārtikas veikali, no kuriem pagaidām tikai piecos pārdod pienu.

Minētā tīkla veikala vadītāji stāstīja, ka viņu galvenais pircējs ir vienkāršais ķīnietis un masveida piena produkcijas piedāvājums vēl ir nākotne. Taču tā noteikti atnākšot. Par to liecina kaut vai tas, ka lauksaimniecībā pamazām sāk attīstīties pagaidām par jaunu uzskatāmu nozare - piena lopkopība.

Govju turētājiem par vienu piena litru maksā mūsu naudā 17 santīmu un viņi to uzskata par ļoti labu cenu. Šāda iepirkuma cena Ķīnas lopkopjiem ļauj pelnīt, un tas ir stimuls nozari attīstīt. Pašas modernākās fermas ar Rietumu tehnoloģijām pieder iepriekš minētajai jogurta rūpnīcai. Pagaidām gan piena produkcijas ražošana un tirdzniecība balstās uz ievestajām izejvielām. Tas arī ir tas, kas mūs interesē," saka J. Kļaviņš.

Arī viņam šķitis, ka tik jaudīgu piena produkcijas ražotni kā Šanhajā uzdrošinājušies izveidot tikai ļoti drosmīgi biznesmeņi, kuriem patīk risks. "Tā tiešām var likties, bet, kā mums paskaidroja tirdzniecības pārstāvji, viss atkarīgs no attieksmes. Viņi minēja vienu piemēru.

Aizbrauc kurpju fabrikas direktors uz Āfriku un redz, ka afrikāņi staigā bez apaviem. Viņš nodomā, ka te nav ko tirgu meklēt, jo neviens apavus nevelk, tātad tie afrikāņiem nav vajadzīgi. Aizbrauc citas fabrikas vadītājs un nebeidz vien priecāties, cik daudz apavu būs vajadzīgs, jo to tikpat kā nevienam nav.

Ieguvējs būs tieši šis vadītājs. Šo līdzību Ķīnas tirgotāji attiecina uz piena pārdošanu, minot, ka ar katru gadu pārdotās produkcijas apjoms pieaug par 30 procentiem," skaidro J. Kļaviņš. Viņš uzzinājis, ka nereti Ķīnas tirgotāji piena produktus iepērk pat Jaunzēlandē un Austrālijā, tādēļ, pēc viņu domām, nekādu problēmu nebūtu produkciju sagaidīt arī no Latvijas.

J. Kļaviņu ieinteresējis dzirdētais norādījums, ka daudzi ķīnieši veikalos meklē bioloģiski tīru produkciju. "Kā jau teicu, piena produkti Ķīnā nav īpaši lēti un pircējs, ja reiz tos izvēlējies, tad grib nopirkt tiešām kvalitatīvu produktu. Mēs Trikātā ražojam bioloģisko sieru, ko gatavojam no bioloģiskās lauksaimniecības saimniecībās iegūtā piena.

Diemžēl te ar tā pārdošanu neveicas, jo Latvijā pircēji lielākoties preci vērtē pēc tās cenas. Varētu šo sieru piedāvāt ķīniešiem. Mēs gan nevaram uzreiz tā - bāc! - un konteineru ar sieru projām! Mums ar kaut ko jāsadarbojas, kura vestajai produkcijai varam pievienot savas saražotās siera tonnas," stāsta J. Kļaviņš.

Uzņēmējs domā, ka akciju sabiedrībai "Trikātas siers" ir reāla iespēja ar laiku savu produkciju piedāvāt Ķīnas pārtikas tirgum. "Mēs gan nebūsim paši pirmie, jo produkcijas nogādāšana līdz ķīniešu veikaliem ir process. Mēs nevaram vienkārši salikt sieru autofurgonā un aizvest. Ķīnas veikalniekiem nav arī produkcijas glabāšanai atbilstošu noliktavu.

Tas nozīmē, ka sadarbībai jāsameklē starpnieks vairumtirdzniecībā, kuram ir glabātavas un kurš tajās varētu novietot ne tikai mūsu, bet arī citu Latvijas uzņēmumu ražotos piena produktus. Turklāt reklāmai attiecīgo preču popularizēšanai jābūt ķīniešu valodā.

To mums ieteica darīt, jo angļu valodā rakstītajiem bukletiem pircēji īpašu uzmanību nepievēršot. Te varētu sadarboties ar Latvijas Universitātes studentiem, kuri mācās ķīniešu valodu," spriež J. Kļaviņš.

Viņš piebilst, ka runājoties ar Ķīnas pārstāvjiem, nevarējis nociesties un ar humoru licis pats sevi par paraugu. "Teicu, ka mūsu zemē bērni, tiklīdz beidz dzert mātes pienu, sāk lietot govs pienu un tad izaug lieli augumā, tādi kā es. Ķīnieši smaidīja un fotografēja mani," smej uzņēmējs.

Kopumā vērtējot braucienu, J. Kļaviņš uzskata, ka redzētais liek nopietni domāt par jaunām iespējām. Kaut arī ķīnieši paši pamazām sāk attīstīt piena lopkopību, vairāk nekā miljardu patērētāju viņi vēl ilgi nevarēs nodrošināt ar savu produkciju. Pēc J. Kļaviņa domām, to vajadzētu izmantot.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Latvieši Ķīnā māca dzert pienu

Kategorijas