Vārdi un darbi

2008. gada 30. maijs 02:34

875

Publicists Jānis Liepiņš laikrakstā "Latvija Amerikā" mums atgādina klasisko seno romiešu atziņu - "Nullius in verba". Patiesi, vārdam ir nulles vērtība, ja tam neseko attiecīgi darbi. Politikā tas izpaužas ne mazāk klasiskajā Einara Repšes teicienā: "Kā var nesolīt!"

Solījumi un to nepildīšana visvairāk attiecināma uz priekšvēlēšanu izdarībām, jo katras partijas vadība kaut kādā veidā cenšas pārtrumpot konkurentus, un reāli darbi jau tajā brīdī nav uzrādāmi. Tagad verbāli solījumi līdzīgi inflācijai lejas pār sabiedrību, jo sākas jaunu partiju formēšana.

Šim nolūkam vārdu segumam tiek izmantoti aicinājumi uz referendumiem. Tas nekas, ka aicinātāji ne visu ir izdomājuši juridiski korekti, turklāt kā liels noslēpums tiek turēts kampaņas finansētāju saraksts. Politoloģijā to sauc par tautas noskaņojuma ekspluatāciju savtīgos nolūkos, jo praktiski jau neviens aicinātājs nopietni necer uz referenduma pozitīviem rezultātiem.

No daudzajiem referendumumiem, kādi vien pieredzēti, jēga bijusi tikai toreiz, kad tauta nobalsoja pret "Latvenergo" privatizāciju. Viss pārējais ir darīts sabiedrības tracināšanas nolūkos, lai tādējādi politiķi kārtotu savas attiecības. Tas pats sakāms par tautas aicināšanu uz "lietussargu mītiņiem", lai it kā aizstāvētu KNAB vadītāju Loskutovu pret Kalvīša uzbrukumiem.

Ak, mums teica, KNAB ir tā iestāde, kas spēj ieviest kārtību valstī. Un kāds ir rezultāts tagad? Ja kādai institūcijai tiek piešķirts īpašs izredzētības statuss, tad, visdrīzāk, atradīsies kāds "neaizskaramais", kuram iešausies prātā "aizņemties" dažus slikti noliktus miljoniņus.

Kamēr vieni politiķi aicina tautu uz referendumu, aizmirstot pateikt savus patiesos nodomus, tikmēr manu uzmanību piesaistīja intervija ar Jurģi Liepnieku, kas publicēta "Latvijas Avīzē". Neesmu šā cilvēka dievinātājs, bet nevar noliegt viņa lielo politisko pieredzi un spēju loģiski domāt.

Liepnieks pamatoti satraucas par Latvijas nākotni, jo tagadējiem ekonomiskajiem emigrantiem drīzumā var sekot intelektuālā emigrācija, kad valsti pametīs sabiedrības vidusslānis, ārstus un zinātniekus ieskaitot. No savas puses gan gribu piebilst, ka pašlaik īsti nevaram prognozēt, cik pievilcīgi pēc gadiem desmit būs Rietumi, jo arī tur sabiedriskie procesi noris ne visai vēlamā virzienā, tostarp imigrantu pieplūduma dēļ.

Simptomātiski, ka līdzīgi satraukumi valda arī Krievijā. Kā dzīvot pārtikušajai vidusšķirai vispārējā haosā un kriminogēnā vidē? Kā latviešu, tā krievu uzņēmēji un vispār tie, kas pietiekami nopelna ar savu darbu, aizvien vairāk sapņo par bērnu skološanu Lielbritānijā vai ASV, jo dzimtenes skolās valda pavisam neveselīga atmosfēra bērnu attiecībās.

Tie, kuru bērni mācās Īrijas skolās, stāsta par draudzīgo attieksmi bērnu starpā, un to varam novērtēt tikai salīdzinājumā. Zinām taču gadījumus, kad ievērojamu cilvēku bērni tikuši nogalināti uz ielas. Un gandrīz katru nedēļu Latvijā pazūd kāds bērns, kāds cits tiek izvarots vai smagi piekauts.

Kāds žurnālists reiz ierosināja visus pedofilus izkastrēt - izklausās barbariski, bet ja tiesībsargājošās iestādes netiek galā... Starp citu, līdzšinējais Krievijas prezidents Putins savas meitas iekārtoja skolā, kurā mācās ārvalstu diplomātu bērni.

Situācija ir tāda, un drīzumā varam pieredzēt brīdi, ka pat augstskolu profesori nedrīkstēs spert ne soli bez miesassargu pavadības.

Uzskatu sevi par Latvijas patriotu, bet saprotu arī to ērkšķaino ceļu, kāds ejams ikvienam savas tautas un valsts patriotam.

Rietumu tipa demokrātiskās zemēs vienmēr valdošajam grupējumam pretī stāv stipra opozīcija, dažās valstīs darbojas pat oficiāls ēnu kabinets. Bet nekad un nekur nav novērots, ka opozīcija gribētu graut valsts konstitucionālo kārtību. Šādu opozīciju sauc par lojālu. Mainās liberāļu, konservatīvo vai sociāldemokrātu valdības, katrai sava programma, bet valsts pamati saglabājas nesatricināti.

Gluži to nevaram sacīt par Latvijas situāciju. Tā sauktās labējās partijas var atrasties pozīcijā vai opozīcijā, no spēku izkārtojuma visbiežāk atkarīgi tikai vārdi jeb verbālie lozungi. Un pavisam latviska vēlme sariebt kādam konkrētam politiķim. Bet Latvijā aktīvi darbojas arī nelojālā opozīcija, kuru nepareizi uzskata par kreisajiem.

Spilgtākais piemērs ir PCTVL ar runasvīru Plineru priekšgalā - šie ļaudis dara visu iespējamo, lai kaitētu Latvijai kā suverēnai valstij. Un Latvija laikam ir vienīgā šāda valsts, kurai ir sava nelojāla opozicionāre Briselē, jo Ždanokas vēlme kaitēt mūsu zemes prestižam ir gluži patoloģiska.

Ir vēl tā sauktais "Saskaņas centrs", kura pozīcijas ir svārstīgas. Es patiešām nevaru galvot, kādu politiku piekoptu Jānis Urbanovičs, ja viņu ieceltu par izglītības ministru...Nav šaubu, ka nelojālas opozīcijas pastāvēšanā ieinteresēta mums labi zināmā kaimiņzeme.

Kaut gan ir interesants pētījums, ko Igaunijā veica Sanktpēterburgas sociologu grupa. Tika aptaujāti Igaunijā dzīvojošie krievu jaunieši, un 68 procenti no viņiem apgalvoja, ka kara gadījumā dotos aizstāvēt Igauniju - savu dzimteni. Bet tā ir vienkāršā tauta, par politikāņiem šādi secinājumi būtu pārsteidzīgi.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vārdi un darbi

Kategorijas