Zemkopības ministrs: Piena nozare Latvijā bija, ir un būs

2008. gada 27. maijs 08:23

1545

Zemkopības ministrs: Piena nozare Latvijā bija, ir un būs

Nesen Valkas rajonā darba vizītē ieradās zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Viņš tikās ar lielākajiem piena ražotājiem,kā arī sniedza interviju portālam www.ziemellatvija, izklāstot savu viedokli par pašreizējo situāciju piena ražošanas nozarē.

M. Roze: - Ir skaidrs, ka piena nozarē situācija ir pietiekami saspringta, un to nedrīkst atstāt pašplūsmā, nemēģinot risināt. Es uzskatu, ka Zemkopības ministrija (ZM) ir paveikusi maksimālo, kas iespējams, lai veicinātu šīs situācijas risinājumu. ZM ir atradusi iespēju papildus atbalstīt piensaimniecības nozari 2,5 miljonu latu apmērā par piena šķirņu slaucamo govju sagatavošanu ierakstīšanai ciltsgrāmatā un produktivitātes datu izvērtēšanu.

Esam atraduši iespēju un sagatavojuši grozījumus subsīdiju nolikumā, lai lauksaimniekiem saskaņā ar valsts atbalsta piešķiršanas kārtību segtu visus iesniegtos pieteikumus atbalstam daļējai kredītprocentu dzēšanai par iegādātajām investīcijām, kā arī lai pilnībā segtu iepriekšējā gadā iesniegto pieprasījumu vaislas materiāla iegādei. Šie grozījumi jau iesniegti Ministru kabinetā. Atbalstu sāks maksāt no 28. maija, kad būs apkopoti kooperatīvu iesniegtie pieteikumi.

Ir saskaņoti svaigpiena ražotāju ierosinātie grozījumi, kuru otrdien, 27. maijā, izskatīs Ministru kabinetā. Mēs atceļam skaitlisko ierobežojumu (septiņas tonnas) un aizvietojam to ar tiešās pārdošanas kvotas apjomu. Ja saimniekam ir tiesības realizēt tiešā pārdošanā noteiktu piena apjomu, tas viss tiks uzskatīts atbilstoši tirdzniecībai mazos apjomos.

Ir arī manis parakstīta vēstule visām Latvijas komercbankām. Tajā skaidrota situācija, ka nevis lauksaimnieku nevarēšanas vai negribēšanas, bet tirgus situācijas dēļ daudziem samazināsies maksātspēja un līdz ar to - arī kredītu atmaksa. Aicināju bankas nākt pretī zemniekiem par kredītu nosacījumu pārskatīšanu, piemēram, par maksājumu grafika izmaiņām. Tiesa, tikko zemnieki sajūt grūtības, viņiem būtu jāvēršas bankā katram pašam.

- Zemnieki uzsver, ka resursu sadārdzinājuma un zemās piena iepirkuma cenas dēļ cieš zaudējumus no piena ražošanas. Jūs ministrijā esat analizējuši situāciju, un vai ministrija uzskata, ka ir pamats piena ražotāju uztraukumam?

- Pamats tam ir, bet tam ir arī gan subjektīvi, gan objektīvi iemesli. Salīdzinot ar Igauniju, mums ir daudz sadrumstalotāks ganāmpulks. Taču, no otras puses, Latvijā vidējais govju skaits ganāmpulkā ir lielāks nekā Lietuvā un Polijā. Tas nozīmē, ka mums ir priekšrocības.Taču Latvijā ir vairāk nekā 500 piena savākšanas loki.

Tas nozīmē, ka piens tiek iepirkts neracionāli, raugoties no transporta izmaksu viedokļa. Acīmredzot tāpēc piena pārstrādātāji ļoti nopietni skatās uz šo lietu. Šis ir grūtākais brīdis, lai pārorientētos uz ģeogrāfiski pārdalītu piegādi tuvāk savākšanas punktam.

Te lielu darbu var padarīt zemnieki, apvienojoties kooperatīvos un veidojot savākšanas loģistiku, kas ir maksimāli pietuvināta katram zemniekam, lai pa vienu ceļu nav jābraukā daudzām piena mašīnām. Te pat varētu saņemt Eiropas naudu atbalstam.

Kopumā, runājot par peļņu un zaudējumiem, katram pašam jārēķina līdzi izdevīgums. Pašlaik ir daži produkti, pēc kuriem Latvijā ir liels pieprasījums, bet tie nepiepilda tirgu. Tie ir augļkopības produkti. Vēl joprojām ir nepiepildīts tirgus ar vietējiem āboliem. Liels pieprasījums ir pēc aitu gaļas. Līdzīgi ir ar liellopu gaļu.

- Runājot par pārstrukturizāciju, zemnieki saka, - ja nebūtu banku kredītu, tad viņi nemocītos un likvidētu ganāmpulku. Savukārt pārējiem iedzīvotājiem ir iemesls vaicāt, - kas tad notiktu ar piensaimniecību Latvijā? Vai mums vairs būtu pašu zemē slaukts piens?

- Ja paskatāmies galvenās tendences, tad katru gadu piena ganāmpulku un govju skaits samazinās, taču kopējais izslaukums stabili palielinās no gada uz gadu. Tas nozīmē, ka ar mazāku lopu skaitu un optimizējot izdevumus, var panākt lielāku apjomu.

Domāju, ka šī tendence vēl kādu brīdi saglabāsies,kaut arī tā nav bezgalīga. Taču piena nozare Latvijā bija, ir un būs. Tas ir pilnīgi skaidrs. Jautājums ir tikai tāds, kāda būs šīs nozares struktūra. Vai saglabāsies, kā pašlaik? Visticamāk, nē.

Protams paliks naturālās saimniecības, kurās ir viena vai divas govis. Mums nevajadzētu skatīties uz šīm saimniecībām, kā uz tādām, kuras veido ilgtermiņā piena pamatmasu, kura nonāk tirgū. Tas sarežģī nozares kopējo ekonomisko situāciju.

Nevaram atrisināt ar piena nozari, kā ekonomikas nozari sociālās problēmas laukos. Ja ir smags sociālais slogs uz nozari, tā nevar konkurēt gan Latvijā ar citām nozarēm, gan ar saviem kolēģiem konkurentiem kaimiņvalstīs. Tādēļ uz lauku attīstību kopumā mums jāskatās caur piensaimniecības attīstības prizmu.

Taču nevar teikt, ka kāds cilvēks ir lieks. Mums jācenšas atrast un jāpiedāvā tādi ienākumu avoti, kuri nekaitē nozares attīstībai. Ir daļa cilvēku, kuri šobrīd nesaredz citu alternatīvu ienākumu avotu. Kamēr tas netiek piedāvāts, viņi spiesti pie tā turēties.

- Cukura nozari likvidējot, lauksaimnieki saņem atbalsta maksājumu par hektāru.

Zvejniekiem, pārtraucot saimniekošanu, samaksā par lūžņos sagriezto zvejas laivu. Kāda būs kompensācija piena ražotājam, pārtraucot savu darbību?

- Kādreiz Eiropas Savienībā bija tāds atbalsta maksājums, - ja lauksaimnieks pārtrauc nodarboties ar piena ražošanu, tad viņam izmaksā kompensāciju par viņa rīcībā esošo piena kvotu, un tā nonāk valsts rezervē vai īpašumā.

Šo ideju neesam atmetuši. Izslēgta tā nav, taču tas, ka tai būtu veltīta liela Eiropas programma, nav paredzams. Piena nozare atšķirībā no cukura nozares ir pilnīgi citādāk regulēta. Tā ES nav jāuztur mākslīgi. Jā, ir pacēlumi un kritumi, taču, piemēram, cukura nozare Eiropā tiek uzturēta mākslīgi un ar ļoti lieliem maksājumiem tiem, kuri darbojas šajā nozarē.

- Eiropā piena iepirkuma cena krītas par pāris santīmiem. Latvijā lēciens ir daudz lielāks. Kāpēc tā?

- Šīs cenas nav nodiktētas. Eiropā arī ir cenu lēciens svaigam pienam. Baltijas valstīs pagājušā gada nogalē tas procentuāli bija visizteiktākais. Dažās vietās piena cena dubultojās. Tas nevarēja neatstāt iespaidu uz tālāko realizācijas ķēdi. Tagad nāk atsitiens. Esam skatījušies cenas Vācijā.

Kopējā līkne ir gandrīz vai sekojoša viena otrai ar starpību četri eiro centi. Mēs ar savām budžeta iespējām, kaut vai ieliekot visu savu budžetu, nevaram ietekmēt kopēju cenu līmeni, kāds ir ES. Tas gan pamazām stabilizējas, tāpat arī - patēriņš. Turklāt pasaulē piena un piena produktu patēriņš aug un tiek prognozēts arī turpmāk. Nevar teikt, ka ir lieks piens apjoma ziņā. Jādomā par to, kā samēroties no ekonomiskā viedokļa.

Latvijā piena ražošanas apjoms ir aptuveni 800 tūkstoši tonnu gadā. Patēriņš cilvēku uzturā ir aptuveni 400 tūkstoši tonnu, no tā vietējās izcelsmes produkti - aptuveni 350 tūkstošie tonnu. Tātad vismaz pusi saražotā piena gatavu produktu veidā ir jāpārdod citās valstīs. Tas nozīmē, ka nozares nākotni jebkurā gadījumā noteiks eksportspēja.

Taču no valsts puses subsidēts eksports pašreizējos apstākļos tiesiski nav atļauts saskaņā ar Latvijas kopējām saistībām ES, kuras Eiropas Komisija, atbildot uz Latvijas un Lietuvas pieprasījumu, atteicās mainīt. Turklāt tas neapliecinātu Latvijas piena nozares eksportspēju un varētu izraisīt tālāku cenu kāpumu iekšējā tirgū.

Tāpēc ZM turpinās sadarboties ar Ekonomikas ministriju, lai tā jau šogad varētu sākt Eksporta kredītu garantiju programmu.

ZM un valsts var izdarīt to, kas ir tās kompetencē, iejaukties tur, kur iejaukties tai ir tiesības. Un ministrija to ar pilnu atdevi ir darījusi, dara un darīs. Pārējais ir nozares dalībnieku rokās.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Zemkopības ministrs: Piena nozare Latvijā bija, ir un būs

Kategorijas