Audžuģimenēs mieru un saprašanos var panākt tikai ar lielu pacietību

2008. gada 25. maijs 05:12

1586

Audžuģimenēs mieru un saprašanos var panākt tikai ar lielu pacietību

Kas notiek, kad ģimenē ienāk svešs bērns? Kā pret viņu attiekties, lai jaunpienākušajam ģimenes loceklim kompensētu nereti vairākus gadus neizjusto mātes un tēva mīlestību. Es melotu, ja apgalvotu, ka cilvēkiem, kuri nolēmuši kļūt par audžuvecākiem, šī cenšanās bāreņiem nodrošināt ģimenes siltumu sagādā tikai prieku.

Kopā ar svešu bērnu mājās ienāk arī jaunas rūpes, sarežģījumi un grūtības. Jo ierastajam pievienojusies jauna uzskatu pasaule ar savām ambīcijām.

Protams, neizpaliek arī prieks, redzot, ka atnācējs jauno ģimeni uztver par savējo.Par to visu šonedēļ Bilskas pagastā savos iespaidos dalījās bāriņtiesu speciālisti, sociālie darbinieki un divu pagasta audžuģimeņu vecāki. Pasākumu organizēja Valkas rajona Bērnu tiesību aizsardzības centrs.

Valda un Elmārs Ozoli pirms četriem gadiem aizbildniecībā pieņēma radu bērnu, bet oficiāli par audžuvecākiem viņi kļuva 2006. gada beigās, kad pieņēma vēl vienu zēnu. Klausoties Valdas stāstījumu, nāk prātā senais latīņu teiciens - caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Lai ieraudzītu zvaigznes, tas ir, sava audzināšanas darba rezultātu, jānoiet diezgan ērkšķains ceļš.

"Mums ir klājies grūti. Par atbalstu esmu ļoti pateicīga Valkas rajona bāriņtiesas priekšsēdētājam Agrim Saliņam, Bilskas pagasta bāriņtiesai un sociālajai darbiniecei Līgai Vītolai, kā arī Vidzemes audžuģimeņu psihoterapeitei Gitai Gailītei.

Diemžēl valsts politikā bieži trūkst intereses par to, kā tauta dzīvo. Man vajadzēja pacīnīties, līdz Smiltenes dome par vienu audžudēlu, kurš agrāk dzīvoja Smiltenes teritorijā, pabalstu no 50 latiem palielināja līdz 100 latiem," stāsta V. Ozola.

Viņa atzīst, ka otra pieņemtā zēna audzināšana nav bijusi viegla. "Pusaudzis ir hiperaktīvs, un mūsu ģimenē un skolā ienāca ar savu bravūru un uzstājību. Vajadzēja daudz pūļu, lai raksturs izmainītos. Tagad viņš nereti jūtas šokēts, redzot citu attieksmi pret sevi, bet tā radās, pirms viņš bija mainījies," saka V. Ozola.

Ozolu ģimenē izauguši arī trīs pašu dēli, kuri jau atraduši savu vietu dzīvē. Mamma uzskata, ka dēli ar abiem pieņemtajiem zēniem satiek labi, drīzāk šad tad greizsirdības radītas nesaskaņas izceļas starp abiem audžudēliem. "Vecākais bija pieradis, ka viņam pievēršam galveno uzmanību un nu dažreiz nevar samierināties, ka jādalās.

Turklāt viņš no bērnu dienām bijis viens un tas radījis lielu egoismu. Novembrī viņš kļūs pilngadīgs un, domāju, ka šo rakstura īpašību viņā vairs nevarēsim mainīt. Vienkārši jāpieņem, ka viņš tāds ir un ar to jāsamierinās," atzīst audžumāte.

Audžutēvs Elmārs atzīst, ka saimniecības darbos zēni pēc savas iniciatīvas īsti negrib iesaistīties. "Tāda īpašība mūsdienās gan piemīt daudziem jauniešiem. Viņi labāk izvēlas vizināšanos ar velosipēdu, televizora skatīšanos un darbošanos pie datora. Esmu ievērojis, ka vislabprātāk puiši izdara to, kas nav jāveic ilgi," saka Elmārs.

Abi audžuvecāki atzīst, ka pastāv ievērojama atšķirība starp savu un pieņemto bērnu uzvedību. "Mūsējiem nekas nebija jāstāsta. Viņi paši redzēja, kas vajadzīgs, izdarīja un tikai tad sēdās pie televizora. Audžudēliem jāpasaka divas trīs reizes, ātrāk nesapratīs," apliecina E. Ozols un piebilst, ka nepieciešama liela pacietība.

"Mēs zēnus pieņemam, kādi viņi ir, un tad lēnā garā stāstām un mācām visas lietas. Tas ir ilgs process. Gada laikā var panākt tikai ļoti nelielas izmaiņas," atzīst E. Ozols.

Pēc audžumātes Valdas domām, vajadzīgi apmēram divi gadi, lai audzināšanā panāktu vēlamo. "Vecākajam audžudēlam ir 17, bet jaunākajam 14 gadi. Viņš nemitīgi visu ko jautā. Šis "kāpēcīša" vecums maniem bērniem bija krietni agrāk. Daudz kas iekavējies.

Viņi nav izdzīvojuši bērnību, un tagad tas parādās. Tas ir saprotami, ja zinām, ka līdz septiņu gadu vecumam bērns neko citu kā vardarbību un vienaldzību pret sevi nav redzējis. Viss jāpieņem tā, kā tas ir un pamazām jāvērš uz labu. Pagaidām man viņi ir kā āzīši ar maziem radziņiem," secina V. Ozola.

Gribu zināt, kādēļ ģimene uzņēmusies tādas papildu rūpes. Ir taču arī pašiem bērni. Vai tad problēmu trūkst? "Mums ir zemnieku saimniecība, liela māja, kas bija pustukša, jo pašu bērni izauguši un aizbraukuši. Vīram ir galdniecība. Gribējās, lai ir lielāka rosība un ir ar ko pacīnīties. Tad arī paši jūtamies jaunāki," skaidro Valda.

Valkas rajona Bērnu tiesību aizsardzības centra vadītāja Anita Zvirgzdiņa atzīst, ka Ozolu ģimenē jaunākais audžudēls ir stipri mainījies. "Puisis ir kļuvis daudz labāks nekā pirms ieiešanas šajā ģimenē," apliecina A. Zvirgzdiņa.

Bilskēniete Solvita Rozniece ir pieņēmusi audžumeitu no Bauskas. Viņa ļoti atzinīgi vērtē Bauskas domes atbalstu. "Man tādu sarežģījumu kā Ozolu ģimenei ar Smiltenes pašvaldību nav. Bauskas lēmējvara uzturnaudu maksā minimālās mēnešalgas apmērā.

Lielākās grūtības rada tas, ka man pašai arī ir bērni pusaudžu vecumā. Manam dēlam ir 15 gadu, meitai - 14, bet pieņemtajai meitenei - 13 gadu. Abas savā starpā bieži rīvējas. Vīram darbs ir tāds, ka viņš lielākoties nav mājās, nu tad man vienai ar visu jātiek galā. Domāju, ka audžu ģimenē nav tikai problēmas un rūpes, ir arī prieki, bet, protams, kreņķu netrūkst," saka S. Rozniece.

Viņu izveidot audžuģimeni pamudinājusi vēlme palīdzēt bērniem bez vecākiem sajust kaut nedaudz ģimenes siltumu. "Viss sākās tā, ka ik pa laikam no bērnunama atvedām pie mums padzīvot kādu bērnu, līdz visi ģimenes padomē nolēmām, ka ir iespēja vienu pieņemt par audžubērnu. Uzzinājām, ka Bauskā viena meitene grib dzīvot ģimenē. Aizbraucām, aprunājamies un viņa piekrita," stāsta S. Rozniece.

Pieņemtajai meitenei ir arī māte, bet tā par viņas likteni neliekoties zinis. "Viņai vēl ir divi brāļi. Ar tiem gan meitene sarakstās, esam bijuši arī ciemos. Tagad manai un audžumeitai katrai ir sava istaba, tad nu var teikt, ka abu starpā iestājies miers. Ir saprotami, ka jaunpienācēja vēlas iekarot savu vietu ģimenē, bet tie līdzekļi ir dažādi un ne vienmēr patīk meitai. Līdz šim visas problēmas esam atrisinājuši paši, bez psihologa vai vēl kāda speciālista palīdzības," atzīst S. Rozniece.

To, ka pieņemtos bāreņus nav viegli audzināt, apliecina arī nelielais audžuģimeņu skaits rajonā. A. Zvirgzdiņa stāsta, ka vairākus gadus rajonā nav bijušas nevienas šādas ģimenes un tikai pēdējos gados daži cilvēki izteikuši vēlmi pieņemt audžubērnus. Tā ir izšķiršanās par jaunu rūpju uzņemšanos ar vāju cerību, ka tiks iegūta pretmīlestība.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Audžuģimenēs mieru un saprašanos var panākt tikai ar lielu pacietību

Kategorijas