Pateiktais un nepateiktais

2008. gada 23. maijs 12:38

1461

Ja preses izdevumus un televīziju uzskatītu par absolūtas patiesības paudējiem, tad par dzīvi vajadzētu tikai vaimanāt. Kamēr inflācijas tēma jau gana apvaimanāta, radies jauns iegansts raudām.

Runa ir par to, ka iekšzemes kopprodukta pieaugums agrāk pierasto 11 un 12 procentu vietā nokrities līdz 3,6 procentiem. Savādība ir tā, ka šāds attīstības temps Vācijai, Lielbritānijai vai Zviedrijai skaitās ļoti labs.

Cita lieta, ka Igaunijai pieaugums vairs sasniedz tikai 0,4 procentus - šāds rādītājs gan skaitās bēdīgs. Nav noliedzams, ka Latvijai, lai varētu sasniegt veco Eiropas valstu līmeni, IKP pieaugumam jābūt divreiz straujākam, bet arī šajā gadījumā vaimanu vietā vajadzētu stāties analīzei.

Lielie IKP cipari, pie kādiem bijām pieraduši, faktiski nemaz nenozīmē reālu kopprodukta pieaugumu. Ja vienā gadā dzīvoklis Rīgā nopērkams par desmit tūkstošiem, bet jau pāris gadus vēlāk šī paša dzīvokļa cena uzkāpusi līdz simts tūkstošiem, tad tas taču nenozīmē, ka mums dzīvokļu kļuvis desmit reižu vairāk. Bet katrs dārgs pirkums pieaudzē IKP ciparus. Tagad dzīvokļi kļūst lētāki un rodas iespaids, ka valsts kļuvusi nabadzīgāka.

Savukārt Igaunija cieš no ekonomisko kontaktu apsīkuma ar Krieviju. Tās ir pārvaramas grūtības. Igauņi agrākajos gados izdarījuši ko citu - savlaicīgi pacēluši preču cenas, vienlaikus ceļot iedzīvotāju ienākumus. Arī valsts budžets igauņiem jau pāris gadu iepriekš bija ar pārpalikumu, tāpēc mūsu kaimiņvalstī inflācijas kāpums nav gluži tik dramatisks kā Latvijā.

Visu bijušo sociālisma zemju attīstība zināmā mērā noris paralēli. Grūtāk mums sevi salīdzināt ar Vidusāzijas reģionu, kur valda citas tradīcijas. Savukārt Krievija, kurā tāpat sastopamas bizantiskās savdabības, daudzējādā ziņā noder par spoguli, reizēm visai greizu, lai novērtētu ekonomisko, politisko un tikumisko attīstību laikā pēc PSRS sabrukuma.

Formāli raugot, gan Krievijas, gan Latvijas pašreizējā rūpe ir ekonomikas pārkaršana un ar to saistītā inflācija, kaut iemesli šīm parādībām ir atšķirīgi. Krievija balstās uz izejvielu eksportu un patēriņpreču importu. Arī Latvijā imports nesamērīgos apjomos pārsniedz eksportu, atšķirība tikai tā, ka Latvijai gandrīz vienīgais dabas resurss, ko izvest, ir kokmateriāli.

Budžeta deficītu mums sedz galvenokārt ieņēmusi no tranzīta, arī tā sauktā Briseles nauda. Mēs uztraucamies par pašreizējo inflāciju, un arī Krievija uztraucas. Oficiālā inflācija mūsu kaimiņzemē pārsniedz 10 procentus, bet eksperti, kas lieto citu aprēķinu sistēmu, runā par 18 procentiem, un krievu pircēji izjūt tieši šādu cenu kāpumu.

Putins, kurš tagad reorganizē valdību, ekonomikas jautājumos pieskaitāms liberāļiem. Jau tagad redzams, ka valsts korporācijas ar saviem uzdevumiem netiek galā, milzīgie monopoli faktiski radīti, lai tajos ieguldītos naftas dolārus vēlākā privatizācijā iegūtu varas elitei pietuvināti cilvēki.

Lielos vilcienos izeja no ekonomikas stagnācijas tiek meklēta abās valstīs vienā virzienā. Investīcijas un inovācijas - šīs divas lietas ir tās burvju nūjiņas, kas jebkurai ekonomikai palīdz izkļūt no apburtā loka.

Kremļa ideologi veiksmīgi pratuši izmantot faktu par Kosovas atdalīšanos no Serbijas, lai sabiedrībā uzkurinātu pretamerikānisku noskaņojumu. Tajā pašā laikā interesanti vērot, kā krievi aizvien cenšas līdzināties amerikāņiem un ASV ekonomika un demokrātiskās tradīcijas allaž tiek piesauktas par atdarināšanas cienīgu paraugu.

Un Kremļa varasvīri praksē itin labi spēj vienoties ar Vašingtonas varasvīriem. Interesanti pieminēt, ka nesen Sočos Putins un Bušs apsprieduši jautājumus par iespējamu tuneļa izbūvi zem Beringa jūras šauruma, kas savienotu Čukotku ar Aļasku. Izmaksas tiek lēstas ap 23 miljardiem latu, un Čukotkas gubernators Abramovičs jau kādai firmai pasūtījis pasaulē jaudīgāko zemes urbi.

Tikmēr politiķu elitei pietuvināti impēristi spriedelē, ka Kosovai varētu sekot vairākas ASV pavalstis. Gan Kalifornija, gan Teksasa, gan Oregona un Vašingtonas štats, lūk, varētu atdalīties no ASV. Šāda spriedelēšana gan nešķiet produktīva, jo pašā Krievijā ir iniciatīvas grupas, kuras rosina "varen plašo" sadalīt daudzās mazākās valstīs, sekojot principam, ka "mazs ir skaists".

Sevišķi aktīvi tiek spriests par Ingrijas dibināšanu uz Sankpēterburgas un apgabala bāzes. Citi aizstāv domu par senās Maskavijas atjaunošanu, vēl citi pareģo, ka Tālie Austrumi un Austrumsibīrija varētu itin labi dzīvot bez Maskavas. Sevišķi jāpiemin Ziemeļkaukāzs, kur Čečenijas vietvaldi Kadirovu pagaidām ierobežo tieši Maskavai pakļautie kaujinieku balsojumi, tajā skaitā Jamadajevu klana bataljons "Austrumi". Pats Kadirovs jau ieminējies, ka Čečenija itin labi varētu dzīvot, ja tai ļautu peļņu no naftas eksporta paturēt sev. Un kas tad liegtu čečeniem pasludināt pilnīgu suverenitāti?

Gribas piebilst, ka Kaukāza mezgls visai nopietni apdraud Soču ziemas olimpisko spēļu sarīkošanu 2014. gadā. Bažas pastiprina korupcijas apmēri, visparastākā budžeta līdzekļu izzagšana. To labi saprot Dienvidkoreja, kuras piedāvājums gan tika noraidīts, bet kura ātros tempos būvē olimpiskos objektus, ceļus un viesnīcas, lai galu galā spēles sarīkotu pie sevis, kad Soči to nespēs.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pateiktais un nepateiktais

Kategorijas