Sandrai Vilkai atkal mirdz smieklu velniņi acīs.

2008. gada 10. maijs 08:38

1640

Sandrai Vilkai atkal mirdz smieklu velniņi acīs.

"No tāda melnuma ārā tikt tā ir svētlaime," bez patosa balsī secina valcēniete Sandra Vilka. Viņa vairāk nekā divus gadus dzīvoja vien savā pasaulē, ne ar vienu nekontaktējās.

Sandra ir atgriezusies - tikpat darbīga, ar smieklu velniņiem acīs. Viņa būs piepildījusi savu un omes sapni - vien pāris soļu palikuši līdz pedagoģijas bakalaura diploma iegūšanai. Sandrai plāni ir kā Napoleonam - viņa noteikti grib vēl mācīties, par savu pieredzi uzrakstīt grāmatu, ceļot un kaut reizi vēl izbaudīt kalnu burvību. Sandra redzējusi Tatrus un joprojām nespēj aizmirst izjusto brīvības sajūtu un garšu.

Pašlaik dzīves sparu un prieku sniedz rušināšanās lauku mājas dārzā, elpu aizraujošā pavasara ziedu smarža, labas mūzikas klausīšanās vienatnē un darbs Sedas bērnudārzā. Viņas dzīve nav iedomājama arī bez pieciem bērniem, kuriem jau pašiem ir savas gaitas. Viņa ir arī vecmāmiņa divām mazmeitiņām."Mazbērni, tā ir mana alga par padarīto," ar mīļumu saka Sandra.

Portālā draugiem.lv viņa citiem iesaka: "Laika sprīdis, ko pavadām šajā pusē saulei, ir tik īss. Piepildiet to!"

Vēl joprojām daudzi Sandru atceras kā toreizējās Valkas Invalīdu biedrības vadītāju. Tajā laikā vadītāju vairākas reizes intervēju, un, jāatzīst, viņa centās organizācijas dzīvi padarīt interesantu un cilvēkiem vajadzīgu. Ar šodienas skatījumu viņa atzīst, ka ir bijis ļoti grūti atgriezties apritē pēc mājās pavadītajiem 11 gadiem.

"Iespējams, tieši tāpēc es nonācu līdz kliņķim," domā Sandra. Viņa nenoliedz, ka pati par sevi bija radījusi visu varošas sievietes un mātes tēlu, tāpēc, iespējams, nevienam prātā nebija ienācis, ka arī viņai reiz var pietrūkt spēka cīnīties par bērnu veselību, sekmēm un uzvedību skolā, ģimenes pabarošanu un citiem neskaitāmajiem pienākumiem, kas jādara obligāti, ja mājās ir tik daudz bērnu.

Sandras ikdiena pagāja kā vāverei ritenī. Visu dzīvi viņa ir centusies palīdzēt citiem, kaut reizēm pašai gājis kā pa ciņiem, bet brīdī, kad viņai vajadzējis sniegt atbalstu, tad tikai daži cilvēki Sandru mēģinājuši izvilkt no draudīgā purva. Saņemot šo cilvēku atbalstu, Sandra joprojām klusēja, jo viņa neesot bijusi spējīga kontaktēties ar cilvēkiem. Uzmundrinājuma vārdi joprojām silda Sandras sirdi un dod ticību cilvēkiem.

Tagad viņa ir kļuvusi tik stipra, jo atklāti var pateikt - vairākus gadus savās mājās un savā ģimenē jutusies ļoti vientuļa un nesaprasta. Joprojām viņai neizsakāmi sāpējusi sirds par zaudēto dēliņu Rolands un omīti, kurai ir un būs viena no svarīgākajām lomām Sandras dzīvē.

Tikai dzīvē atgriešanās procesā Sandra ar speciālistu palīdzību sapratusi, ka 25 gadus viņas dvēsele bijusi kaila un sāpējusi pie ikviena atgādinājuma par zaudēto bērnu. Visu šo laiku četras dienas gadā, kas atgādinājušas par dēlu, Sandra mocījusies līdz fiziskam nelabumam.

"Es neko nevarēju izdarīt. Tas notika pret pašas gribu," secina Sandra. Viņa atzīst, ka pati nav spējusi ļaut Dieva mierā dusēt saviem mīļajiem, jo atmiņas bijušas pārāk sāpīgas un dzīvas. Tagad dvēsele ir brīva no neciešamajām sāpēm un uz kapiem viņa tagad iet bez atkailinātiem nerviem. Beidzot Sandra ir iemācījusies sevi sargāt, bet mūžam nezūdošo mīlestību pret tuviniekiem pauž kapos ziedošās puķes.

Bērniem ir mājas, kur atgriezties

Mūsu sarunā vairākas reizes Sandra velta pateicības vārdus Valkas mediķiem, kuri deva viņai iespēju dzīvot. Sandra atradusies jau uz nebūtības sliekšņa. Šī tēma viņai joprojām ir dziļi personīga, tāpat kā attiecības ar vīru. Šobrīd pats galvenais esot - bērniem ir mājas, kur atgriezties, ir mamma un tētis, kuriem prasīt atbalstu un padomu.

Sandra joprojām nespēj aizmirst vārdus, kurus teikusi meita Sanita: "Mamma, cik labi, ka tu man esi!" Mamma zina, ka viņas viena bez otras nevar iztikt un meitai ir vajadzīgs mammas stiprais plecs.

Sandra beidzot ir arī sapratusi, ka ikviens bērns ir personība ar savu skatījumu uz lietām. Viņa pieļauj,ka būtu gribējies, lai kādam no bērniem būtu savādākas attiecības ar viņu vai tēvu, bet realitāte ir tāda, kāda tā ir. Viņa atzīst, ka savā laikā rīkojusies, iespējams, nepareizi, bērnus pasargājot no kaut kā slikta.

Sandra sapratusi - neviena sieviete par māti nepiedzimst, pieredze un zināšanas nāk ar laiku. "Katrs no maniem bērniem ir foršs cilvēks," smaida mamma. Viņai ir gandarījums, jo pienācis laiks, kad nevienam vairs nav jāskrien līdzi un jārausta bikses, bet var izbaudīt laiku nesteidzīgās sarunās.

Mamma priecājas par dēlu Intaru, kurš apguvis galdnieka arodu. Sandra dēlu mudinājusi braukt peļņā uz ārzemēm, bet viņš teicis, ka ikviens naudu var nopelnīt svešumā, bet to pašu nopelnīt Latvijā, tam vajadzīgs krampis.

"Intars ir izcīnījis savu vietu zem saules tepat Latvijā. Dēls labi pelna un veido savu dzīvi. Man prieks par viņu," lepojas mamma.

Sandra ir pārliecinājusies, ka ikvienai mammai lielākais gandarījums ir tad, ja dzird bērnu spriedumus par dzīvi un darbu. Sandra to kaifu piedzīvojusi vairākkārt. Mamma saviem bērniem no sirds novēl nesalūzt, jo kāds jau ir uz sevis uzņēmies pārāk daudz pienākumu. Mamma mēģina bērnus joprojām pieskatīt. Sandra bērnos redz savas īpašības. Intars, tāpat kā mamma, iet līdz galam un uz visu banku.

Sandrai ļoti nepatīk, ja cilvēki apzināti cits citam dara pāri. Viņa ir sapratusi, - ģimenē ķildas un nesaskaņas rodas no neizrunātām lietām. Kā cilvēki viens otru var izprast klusējot? Sandra ir pārliecināta, ka klusēšana ir solis pretim bezdibenim. Ģimenē starp tuviniekiem ir jārod risinājumi un jāizrunā nesaprašanās un domstarpības.

Viņa iesaka mācīties no seriāla "Hameleonu rotaļas" varoņiem, kuri visas sāpes un priekus savstarpēji izrunā. Šodien Sandra iemācījusies runāt - arī par nepatīkamām un sliktām lietām. Pašlaik dzīve sāk ritēt mierīgās un darbīgās sliedēs, jo pēdējā grūtā diena bijusi Krīzes centrā Jūrmalā, kad viņa visas savas dvēseles sāpes un ciešanas izraudāja. Pēc visa, kas pārdzīvots un izsāpēts, Sandra sapratusi - viņa to nenovēl piedzīvot pat savam ļaunākajam ienaidniekam.

Laikā, kad Sandras dvēsele nīka, viņa, iespējams, kādam ir nodarījusi pāri. "Kādu laiku dzīvoju kā monstrs - bez jūtām un emocijām. Bet man vēl ir laiks, lai nolīdzinātu ceļu pie cilvēkiem," cer uzņēmīgais cilvēks.

Sieviete zina, ka arī viņa turpina maksāt par savām kļūdām, jo tas nu ir kā bankā - ikviens, kas otram dara pāri, divtik saņem atpakaļ.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sandrai Vilkai atkal mirdz smieklu velniņi acīs.

Kategorijas