Pretrunu pilna pasaule

2008. gada 10. maijs 08:21

661

Kad paklausās Kremļa varasvīru runas, rodas iespaids, ka Krievija ir pati nelaimīgākā valsts pasaulē, jo pilnīgi visi tai dara pāri. Par amerikāņiem un britiem pat nav ko runāt, jo pat mazītiņas un militāri vārgas kaimiņvalstiņas nemitīgi abižo cildeno miera balodi.

Te Gruzija atļaujas neklausīt bargiem uzkliedzieniem, te Polija kļuvusi nepateicīga par to, ka Krievija tikai to vien darījusi gadsimtu garumā, ka savas desmit reizes poļu panus atbrīvojusi no pašiem paniem.Pavisam nekaunīgas kļuvušas Baltijas valstiņas, kuras taču vispār bez Krievijas nekad nespētu dzīvot, bet, re, kaļ plānus par okupācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem, ak, un runa taču ir par miljardiem vērtu kompensāciju piedziņu. Kāda šausmīga nepateicība par atbrīvošanu no liekas mantības.

Kaut Latvijas gadījumā runa ir tikai par attāliem nodomiem, Krievijā gvaltes diezgan pamatīgas. Impēristi draud ar pretprasībām, jo latviešu sarkanie strēlnieki karojuši pret baltgvardiem, bet žēlīgā Maskava vēlāk pilnu Latviju piebūvējusi ar rūpnīcām. Varam atbildēt, ka runa ir par 1940. gada okupāciju un tās sekām, bet ne juridiski, ne politiski nedrīkst likt vienādības zīmi starp agresoru un agresijas upuri. Būtu pat interesanti ielūkoties ANO dokumentos, kad piecdesmito gadu sākumā turpinājās diskusijas par agresijas definējumu, kur pretī Rietumu demokrātijas izpratnei mums zināmais Višinskis izvirzīja savus demagoģiskos formulējumus.

Separātiskās teritorijas Krievija konsekventi izmanto par ieganstu starptautiskās spriedzes uzkurināšanai. Abhāzijas gadījumā jārunā par spriedzi Maskavas un Tbilisi attiecībās, bet mazliet aizplīvurotā veidā ar šo maiņas kārti risinās domstarpības starp Krieviju un ASV. Jāpiebilst tikai tas, ka Maskavas politiķu retorikā nemainīgi dominē aukstā kara motīvi, kādus mēs iepazinām PSRS izpildījumā.

Diplomātija aizvien tiek aizstāta ar klaju diktātu: mēs nepieļausim, mēs piespiedīsim...Jau senie grieķi zināja, ka Melnās jūras Kaukāza piekraste ir Dieva valstība zemes virsū, uz turieni grieķi, kā zināms, kuģoja pēc mītiskās "zelta aunādas". Abhāzija nav pārāk bagāta ar zināmajiem izrakteņiem, vismaz naftas tur nav, bet pievilcīgs ir subtropu klimats un jūras krasti. Bet Kaukāzam nav paveicies tajā ziņā, ka gandrīz katru ieleju apdzīvo etniski atšķirīgas grupas un abhāzi savulaik traucējuši gan grieķiem, gan gruzīniem, gan krieviem.

Vai Gruzijai bija iespēja saglabāt Abhāziju savā sastāvā? Domāju, ka šādas iespējas bija prezidentam Gamsahurdijam, kad abhāzi prasīja vislielāko autonomiju. Bet varam tikai pārliecināties, cik bīstami, ja valsts vadībā nokļūst cilvēks ar psihiskām novirzēm. Beidzās ar militāru konfliktu, un tagad grūti iedomāties, ka abhāzi vēlēsies atgriezties Gruzijas sastāvā. Arī tad, ja Krievija pārtrauktu Abhāzijas atbalstīšanu.

Pašā Gruzijā galvaspilsētas inteliģence nāvīgi neieredz savu prezidentu Saakašvili, un prezidentam īsti izdevīgi jaunais saasinājums ar Krieviju. Gruzīnu naids pret Krieviju spēj konsolidēt nāciju. Putins ir oficiāli solījis, ka Abhāzijas neatkarību Maskava neatzīs, tad sekoja ekonomisko sankciju atcelšana. Un tūdaļ sākās ieroču žvadzināšana, kas vedina uz aizdomām, ka katrs no Kremļa daudzajiem torņiem spēj rīkoties patstāvīgi.

Minēšu vienu iemeslu, kāpēc Krievijai vajadzīga separātiski noskaņota teritorija, savdabīga starpteritorija, kurā nedarbojas ne Krievijas, ne Gruzijas likumi. Lieta tā, ka Abhāzijā savas pilis sabūvējuši daudzi desmiti krievu ģenerāļu, tostarp par Čečenijas karā sazagto naudu. Bet abhāzi paši lai tikmēr audzē mandarīnus.

Nupat Krievijā sākās liels pārtikas cenu lēciens, jo cenas nav izdevies ierobežot ar ukaziem. Simts miljoniem pasaulē draud bada nāve, jo dubultojušās rīsu un maizes cenas. ANO jau iestājas par to, lai pārtrauktu ražot biodegvielu no lauksaimniecības kultūraugiem.

Un gribu piekrist, ka etanola ražošana no kviešiem un kukurūzas ir barbarisms. Kaut Brazīlija bioetanolu iegūst no cukurniedrēm, bet cukura trūkums pasaulē nav, tomēr uztraukumu rada fakts, ka cukurniedru plantācija aizņem pārāk lielas zemes platības, tostarp izcērtot tropiskos lietus mežus.

Var diskutēt vienīgi par rapša audzēšanu Latvijā. Rapsis nav monokultūra, to vienā vietā atkārtoti var sēt tikai pēc četru gadu pārtraukuma. Tas nozīmē, ka ar rapsi varam apsēt, maksimums, 20 procentus tīrumu, bet aptuveni tik daudz zemes mums stāv neizmantota.

Televīzijā rāda mītiņotājus, kuri sašutumā auro, ka valdība nepavēl apturēt inflāciju. Šiem gudreļiem gan es ieteiktu braukt uz Maskavu, kur pieprasīt zemākas cenas gāzei un benzīnam.

Ja nopietni, tad atļaušos izteikt savas prognozes. Inflācijas skaitļi kļūst mazāki tikai oktobrī, jo tieši tajā laikā pirms gada sākās lielais cenu kāpums. Pasaules ekonomika un finanšu sistēma turpinās pārdzīvot recesiju arī 2009. gadā, un vienīgi 2010. gadā varam cerēt uz saimnieciskās dzīves aktivizēšanos, tad arī Latvija varēs izmantot "trekno gadu" iespējas, ko mums sagādā dalība ES.

Bet labie gadi neturpināsies ilgi, jo jau ap 2013. gadu Ameriku var sākt tricināt jauna finanšu krīze, ieskaitot dolāra kā starptautiskās valūtas norietu.

Pasaule ir mazliet jukusi prātā, bet tālākā perspektīvā varam cerēt, ka cilvēce atradīs jaunus enerģijas avotus, un tad cenas pasaulē atkal diktēs tās valstis, kuras balstās uz zinātni un tehnoloģijām, nevis darbojas kā augļotāji, pārdodot izejvielas.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pretrunu pilna pasaule

Kategorijas