Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Maskas krīt

Arturs Goba

2008. gada 1. maijs 11:41

516
Maskas krīt

Vispirms daži secinājumi saistībā ar demisionējušo ministri Gudeli. Visāda veida svinēšanas uz valsts vai kāda uzņēmuma rēķina ir tradīcija, kas tika izkopta padomju laikmetā.

 

Nomenklatūras dižvīri par kolhozu vai citu uzņēmumu līdzekļiem rīkoja ne tikai banketus, tādā veidā lielie priekšnieki savām vajadzībām būvēja pat lepnas somu pirtis. Gudeles gadījums šo tradīciju turpinājumā laikam ir viens no pirmajiem, kad pēc atmaskojuma seko demisija.

 

 

 Iztērētā nauda atmaksāta, un vairāk nebūtu iemesla tracināt gaisu, ja ne politiskās opozīcijas vēlme spodrināt spalvas. Zobgaļi gan apgalvo, ka ar savu rīcību "Jaunais laiks" kļuvis par Tukuma neparastā teļa piekto kāju.

 

Tajā pašā laikā opozīcijas partijas izliekas nemanām, ka Saeimā saņem deputāta algu krimināli sodīts cilvēks. Te gan vispirms jārunā par paša Boldāna tikumisko uzstādījumu, jo līdzīgā situācijā savulaik "Auseklīša" blēdis Krisbergs prata noiet maliņā.

 

 

Tagad Boldāna vietā Saeimā vajadzētu darboties tādai spēcīgai personībai, kāda nenoliedzami ir akadēmiķe Janīna Kursīte, bet izrādās, ka "šmucīgais vīrs" no Kubuliem kā baļķis priekšā. Laikam taču dažiem politiskajiem spēkiem ir izdevīgi, ka vietu aizņem nepiemērots "deputāts".

 

 

Tie, kas lietussargu mītiņos aizstāvējuši zaglīgo KNAB, tagad neparko neatzīstas, ka ir kļūdījušies. Tāpat turpinās uzturēt spēkā prasību par Saeimas atlaišanu. Pieņemsim, ka tautas nobalsošanā tiek grozīta Satversme, tikai jāatceras, ka šo Saeimu tik un tā neizdosies padzīt pirms termiņa. Bet patiesība ir tā, ka arodbiedrību līdera Krīgera piedāvātais Satversmes grozījumu teksts ir juridisks brāķis, kas valstī var radīt tikai jucekli.

 

 

 Ja kāds domā, ka Krīgers nāks un ieviesīs godīgumu politikā, tad tie ir maldi, jo Krīgers tagadējā amatā saņem krietni lielāku algu nekā premjers. Faktiski ar tik lielu algu Krīgers varēja izveidot kvalitatīvākus priekšlikumus, jo vairāk tāpēc, ka arodbiedrību līderim nemaz tik smagi nav jāstrādā.

 

Mēs jau zinām, ka Valsts prezidenta vadītā juristu grupa ir izstrādājusi citus Satversmes grozījumu variantus. Ja notiks referendums, es paredzu, ka prezidents iesniegs savus priekšlikumus un tad biļetenos būs jāatbild uz vienu no diviem piedāvātajiem variantiem.Vēl jocīgāka ir tautas tracināšana ar referendumu pensiju jautājumā.

 

 

Visi gribam dzīvot labāk, bet es varu pateikt arī savu nākotnes redzējumu. Ja sociālais budžets tiks "noēsts" pensiju pielikumos, tad jau nākamā Saeima lems par pensionēšanās vecuma palielināšanu vismaz līdz 65 gadiem. Tagadējie pensionāri īslaicīgi iegūs, bet zaudētāji būs tie, kam tuvojas sešdesmit. Ar skaļu bļaušanu tur nekas netiks līdzēts.

 

Ja mums kaut ko patiešām vajag panākt, tad tā būtu rūpe par Latvijas zemkopības saglabāšanu. Ministra Rozes prātošana, ka izdzīvos lielākie un stiprākie, ir politiskais cinisms. Ir jāpanāk, lai visi būtu stipri. Un ne vienmēr vajadzīgi miljoni no valsts budžeta, daudz svarīgāk ieviest godaprātu par mērauklu pārstrādes uzņēmumu un lieltirgotāju alkatības gradācijā.

 

Kamēr vieni visas dzīves problēmas pūlas atrisināt referendumos, tikmēr citi mulsina ļaužu prātus, piedāvājot rožainas gaisa pilis. Ja ne gluži pilis, tad vismaz Andreja Upīša aprakstīto Ziņģu Ješkas nepabeigto māju ar tornīti. Sevišķi apsviedīgie gluži kā Ostaps Benders tautai piedāvā "Jaunos Vasjukus".

 

Lai nu kā, bet galviņa laikam strādā, ja cilvēki spēj sarakstīt veselus 70 projektus, cerot uz Eiropas fondu miljoniem. Ja arī galvas lauzīšana varētu tikt apšaubīta, tad vismaz uzņēmība gan nav noliedzama. Ak, ja vien visa šī enerģija tiktu tērēta lietderīgi!

 

Nesen rakstīju par to, ar kādu niknumu tiek noraidīti ekonomiski pamatoti un vajadzīgi investīciju projekti. Avīzes un televīzija gandrīz vai sacenšas, lai kārtējos projektus nogremdētu jau ieceres stadijā. Bet ir kāds projekts, par kuru manītas tikai dažas sājas vīpsnas, kaut faktiski vajadzētu brēkt pilnā balsī.

 

Ostapa Bendera cienīgs vēriens ir domai par "Jaunā Zīda ceļa" izbūvi, kas paredz ar ūdensceļu savienot Rīgu un Hersonu. Faktiski nekāda zīda ceļa tur nav, jo pirms tūkstoš gadiem pastāvēja tā sauktais "Ceļš no varjagiem uz grieķiem". Tajos tālajos laikos pa Daugavu un Dņepru patiešām peldēja tirgotāju kuģīši (laivas), bet ar zīdu tur nebija nekāda sakara, drīzāk to varēja saukt par dzintara ceļu.

 

Mūsdienās šāds projekts ir gluži vienkārši absurds gan no politiskā, gan ekonomiskā viedokļa. Nekāda kuģojamā ceļa šādā variantā nekad nebūs. Atliek domāt, ka dažiem veikliem zēniem sagribējies savākt kaudzīti naudas, lai pēc tam paziņotu par bankrotu. Līdzīgi kā bija iecere būvēt "Pasaules sienu".

 

 

Latvijas ekonomika pašlaik ir tiktāl atpalikusi no attīstīto valstu līmeņa, ka prasīt prasās pēc garīgo un materiālo resursu ieguldījuma jaunos un konkurētspējīgos projektos, bet tā vietā daļa mūsu sabiedrības locekļu nodarbojas ar pašapmierināšanos. Un bēdīgi, ka pat Pensionāru federācijas vadība gatavojas iesaistīties absurda pasākumos.

 

Varam saprast tos veiklos amerikāņus, kuri pārdod īpašumus uz Mēness - šādu pasākumu tomēr uztveram kā jautru atrakciju, nevis nopietnību.