Kad galva atsitas pret griestiem

2008. gada 28. aprīlis 08:29

1999

Valkas mākslas skolā jau daudzus gadus darbojas studija, kuru apmeklēt var ikviens interesents neatkarīgi no prasmēm. Viena no studistēm ir Inta Miķelsone, kura tur ierodas katru trešdienu, bet ikdienā rūpējas par mūzikas skolu telpu tīrību.

Pirmdien pulksten 18.00 kultūras namā atklās studijas dalībniešu darbu izstādi. Tās nosaukuma autore ir Inta. "Nodomāju, ka mans piedāvājums "Es baidos, bet tomēr ar krāsu šķaidos" ir no sirds, taču to nekad nepieņems. Izvēlējās tieši šo," smaida Inta. Viņa atzīst, ka visām kundzītēm ir kaut kāds mazvērtības komplekss - ko nu mēs, mēs jau nevarēsim. Tomēr vēlme strādāt ir stiprāka. Viņas ir četras - Vija Rācene, Aija Bērziņa, Rasma Kjubarsepa un Inta.

I. Miķelsone studijā strādā daudz gadu. Sākumā viņa mācījās pie Marutas Stabulnieces. Tur uzdevumi bijuši nopietni, jo vajadzēja apgūt akadēmisko zīmēšanu. Inta atceras, ka pirmais zīmējamais objekts bijis gludeklis.

Ar auduma apgleznošanu Intu "saindēja" mākslas skolas pedagoģe Kristīne Ganiņa, un šis process turpinās. Inta ir ļoti paškritiska, iespējams, reizēm pārlieku. "Esmu samālējusi daudz stulbību, bet cilvēki tās nopērk. Man nav nekādu profesionālu pamatu. Visu daru tikai sava prieka pēc," atzīst tekstilniece. Viņa teic, ja būtu iespējas, zīmētu un gleznotu katru dienu.

Ja cilvēks visu dienu ir godīgi strādājis, pret vakaru viņš ir piekusis un tad radošie brīži nenāk ar vieglumu. Studistes mākslas skolā strādā reizi nedēļā - trešdienās. Inta brīnās kāpēc šo iespēju neizmanto citi. "Studijā var ierasties ikviens. Viņu neatgrūdīs. Pārbaudes eksāmenu nav. Laikam jau cilvēkiem nav tās gribēšanas," nesaprašanā I. Miķelsone. Viņai nav īpašu iebildumu savā vaļaspriekā, tāpēc var samierināties ar akadēmiskās izglītības trūkumu.

Sākotnēji Intai ar savu niecīgo algu nebija viegli atļauties nopirkt īpašās tekstilkrāsas, lai gan kārbiņa maksāja tikai divus latus. Bija pat situācijas, kad jādomā, vai var atļauties piespraudes, tā saucamās knopkas. Paglāba tas, ka skatītāji viņas darbus sāka pirkt. Šodien viņai nešķiet katastrofa, ka jāiegādājas šifona audums un krāsas. Inta strādājot nedomā, vai darbu kāds nopirks.

Ja patīk - lūdzu, bet orientēties uz iespējamo pasūtītāju gaumi viņa nevēlas. Tiesa, reiz bija gadījums, kad centās apgleznot šalli pēc pasūtījuma. "Otrreiz kaut ko tādu izjust nevēlos. Kliente sacīja, ka zaļo toni vēlējusies nedaudz siltāku. Vajadzēja pārstrādāt. Joprojām īsti nezinu, vai iznākums viņu apmierināja," smaida tekstilniece. Viņa atzīst, ka komersantes dotumu nav nemaz.

Diletantiem allaž draudot briesmas savus darbus dāvinot kādam svētku reizēs. "Viņi jau zina - šī atkal nesīs to savu šalli. Es tā nevēlos," smej Inta. Viņa uzskata, ka šajā nodarbē ir divas sastāvdaļas - brīvas izpausmes darbs un šalle pie konkrēta tērpa vai sejas krāsas. Pirms pāris gadiem daudzus tekstīliju izstādē pārsteidza mākslinieces apgleznotās kaklasaites. Ar tām strādāt esot īpaši interesanti.

Inta allaž ir vēlējusies, lai kādi speciālisti viņas darbu izvērtētu kritiski, taču allaž no skatītājiem jādzird, ka patīk un ļoti patīk. Diletantisma purvā iestigt ir ļoti vienkārši. Inta teic, ka patiesībā auduma apgleznošana ir vienkārša - gluži kā bērniem paredzētās izkrāsojamās grāmatās. Ir zīmējums un tā laukumi precīzi jāaizpilda ar krāsu.

Tiesa, daudz strādājot, problēmu un jautājumu kļūst aizvien vairāk. Viņa par ļoti nozīmīgu uzskata katrā darbā ielikt kaut ko no savām izjūtām un saprašanas, strādāt ar konkrētu ideju, nevis akli pārkopēt skaistus ornamentus vai, piemēram, ziedus. Lai arī sliktāk, bet savs.

Inta nesen izmēģināja filca velšanas tehniku. Pirmā somiņa izrādījās caura un to vajadzēja sašūt. Iemaņas rodas tikai strādājot. Pašlaik Inta apsver iespējas vairāk pievērsties batikošanai vaska tehnikā. Vēl viņa ir ļoti pateicīga šūšanas darbnīcas "Skroderis" dāmām, bez kuru palīdzības nebūtu iespējams nostiprināt tik ļoti plāno audumu maliņas.

Skatoties uz šallīti, Inta atceras, ko tobrīd jutusi, par ko domājusi. Tās ir krāsās fiksētas atmiņas. Protams, citiem tas nav izlasāms un paliek kā noslēpums. Piemēram savas izjūtas par televīzijas šovu "Dejo ar zvaigzni" viņa fiksēja apgleznotā lakatā, uz kura attēlota Viola Abramova.

Inta savam darbam neredz nākotni atšķirībā no to bērnu darbiem, kuri mākslas skolā un studijā visu apgūst no pašiem pamatiem. "Ik pa brīdim man galva atsitas pret griestiem un saprotu, ka augstāk uzlēkt nevaru. Tad atkal grimstu, līdz sasparojos jaunam lēcienam," par sevi ironizē tekstilniece.

Tomēr kaut kādā veidā savu dzīvi nepieciešams izdaiļot. Ja apmierinātos ar rūpēm par dienišķās maizes kumosu un telpu sakopšanu, būtu ļoti garlaicīgi. Inta trešdienas ir padarījusi par saviem svētkiem, kuros padarītais analizējams arī pēc tam, mājās pārnākot. Vēl viņai svētki ir svētdienās, kad neviena nav mājās. Uz rāmja var uzvilkt audumu un labā apgaismojumā uztaisīt kaut ko patiesu savam priekam.

Tas iespējams tikai, attiecīgi noskaņojoties, mierā un klusumā. Studijā liela nozīme ir arī tam, ka var strādāt kopā ar citiem, sev līdzīgiem. Viņām allaž var lūgt vai dot padomu. Savukārt studijā pedagoģe Kristīne vienmēr visus cenšas noskaņot pozitīvi. Viens no viņas iecienītākajiem izteicieniem ir "neķer kreņķi". Inta uzskata, ka neesot īsti laba skolniece, jo dažkārt ieteikumus neņem vērā un izdara pa savam prātam.

Inta sūkstas, ka aizvien grūtāk kļūst sameklēt labu šifonu. Kakls ar sintētiskajiem nejūtas labi, lai gan krāsa uz tiem klājas labi. "Pasaulē visur ciena dabiskas lietas. Esam atpalikuši. Mūs ar visu sintētisko un lēto ir samaitājuši ķīnieši un viņiem līdzīgi ražotāji. Tas ir briesmīgi, ka Valkā tik daudzi iepērkas tā saucamajā lietuviešu veikalā pie autoostas un "Gerkenā". Šis vietas ar apšaubāmas kvalitātes preci cilvēku gremdē," nešaubās Inta.

Diemžēl pie tā tagad cilvēku radina kopš bērna kājas - ēdam tik daudz sintētikas, to velkam arī mugurā un pat no sava dzīvokļa uz ārpasauli skatāmies caur sintētiskajiem PVC logiem.Trūkumus nepieciešams kompensēt, sevi piepildot ar pozitīvām izjūtām un darbiem. Inta ir zīmējusi, kopš sevi atceras.

Lai netraucētu vecākiem, viņai iedeva žurnālus "Zvaigzne" un Inta tur redzamajiem cilvēkiem zīmēja brilles. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka mākslinieces talanta neesot, taču to gribējies darīt visu mūžu. "Man vienmēr ir paticis, taču nekas labs nav iznācis," smaida māksliniece.

Par Intu MiķelsoniVija Rācene: - Jauka sieviete, ar viņu patīkami kontaktēties. Intai vienmēr var uzprasīt padomu.

Kristīne Ganiņa: - Mierīga, klusa. Ja iekšēji kaut ko ir izdomājusi, to noteikti izdarīs. Viņa labi iekļaujas omulīgo dāmu pulciņā. Ar Intu ir viegli strādāt, jo viņā ir dabas dota zīmēšanas dzirksts.

Maruta Stabulniece: - Inta ir ļoti talantīga. Par to daudzi varēja pārliecināties viņs pirmajā personālizstādē. Vērojot viņas izvēlētās kompozīcijas, redzu, ka tās ir ļoti profesionālas. Uz Intu vislabākajā nozīmē attiecas teiciens - klusie ūdeņi ir dziļi.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kad galva atsitas pret griestiem

Kategorijas