Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Smiltenes novada gleznotājam Robertam Knostenbergam - 100

Sarmīte Ozola
Noderīgi

2008. gada 24. aprīlis 09:22

2726
Smiltenes novada gleznotājam Robertam Knostenbergam - 100

Gaismas un ēnu rotaļas, smeldzīga melodija, atmiņu dialogi un gleznas, kurās ielūkojoties var saskatīt mazu daļiņu no Latvijas vēstures smilteniešu novadnieka, mākslinieka Roberta Knostenberga vērojumā.

 

Tā vienā teikumā var attēlot tematisko pēcpusdienu, kas bija veltīta gleznotāja 100. gadskārtai, kā arī gleznu un zīmējumu izstādes atvēršanai. Tomēr gaisotni, kas valdīja Smiltenes tehnikuma bibliotēkā, var izjust tikai klātbūtnē. To atklāt laikraksta lapaspusē ir gandrīz neiespējami.

 

Stāstījums, kurā mākslinieka meita Dace Āboliņa atklāja tēva mūža gājumu, lika sajust, ka vērojam meitas un tēva dialogu. Atklātu un ļoti intīmu. Sirmais mākslinieks klausījās un raudzījās kaut kur no savos darbos attēloto klētiņu sliekšņa.

 

 

"Tēvs man bija vismīļākais cilvēks. Vēl tagad skumstu. Īpaši pēc viņa nātnās jakas, kas piesūkusies ar sviedru smaržu, un raupjajām rokām. Viņš modinot man noglāstīja vaigu, kad bija jāceļas no rīta slaukt govis. Meitiņ, celies! Man dārgas ir visas tēva gleznas. Kad tās aizveda uz izstādi, pamodos no rīta un sajutu mājās tādu tukšumu. Bija sajūta, ka esmu zaudējusi aizsardzību," atklāj Dace.

 

Savulaik mākslinieks, dzīves apstākļu spiests, atgriezās laukos un kļuva par zemnieku, bet nekad nezaudēja mākslinieka dvēseli. To varējis sajust ik brīdi. "Paskaties!" - tas bijis viens no iemīļotākajiem viņa teicieniem. Balts sniegs un mežs ziemā. Šķiet, ka tur nav nekādu īpašu krāsu, bet viņš licis lūkoties, kā ziemas baltumā "deg" priežu stumbri.

 

Dace ir pateicīga liktenim, ka ir piedzimusi savam tēvam. Ar šodienas skatījumu uz bērnības un jaunības laiku, viņa secina, ka būtu daudz tēva teikto pārdomu un padomu, ko uzklausīt. Tas liek acīs sariesties asarām un rada vēlmi pateikties.

 

 

Šā iemesla radusies ideja simtgades atcerei izveidot īpašu piemiņas akmeni. Tajā iegravēti vārdi "Īstam latviešu zemes ozolam, zemkopim un gleznotājam", ko savulaik vēlējis Jāzeps Delveris.

 

Veltījumam, kuru savam labākajam draugam 75. gadu jubilejā radījis grafiķis, ir īpaša vēsture. Pusgadu pirms jubilejas notikusi saruna, ka dzimšanas dienu svinēs "Andreikās" un ka no, Liepājas braucot, jāpiestāj Rīgā, lai Jāzeps nokļūtu pie drauga.

 

 

Laiks paskrējis, un vairāk sazināties nav izdevies. Jubilejas svinētāji atbraukuši uz Smiltenes pagastu. Pirmais jautājums: "Kur Jāzeps?" "Metām mašīnu riņķī un braucām uz Rīgu. Jāzeps ar dāvanu - gravīru - sēdēja Rīgas dzīvoklī pilnā uniformā un gatavībā braukt pie drauga.

 

Viņš neuzskatīja, ka pusgada laikā būtu jādod vēl kāda ziņa. Ja ir solīts, tad tā tam jānotiek. Tagad bieži domāju, kā mēs kaut ko sakām vai apsolām," salīdzina Dace.

 

 

Fakti par Robertu Knostenbergu*dzimis 1908. gada 22. aprīlī Smiltenes pagasta "Andreikās";*sešu bērnu ģimenē - jaunākais; *ar izcilību beidz draudzes skolu;*glezniecību apgūst Rīgā. Mihailovska darbnīcā iepazīst savus draugus - grafiķi Jāzepu Delveri, gleznotāju Pēteri Ozoliņu. Gleznošanu mācās pie Vilhelma Purvīša;*akadēmijā sadraudzējas ar novadnieku, mākslinieku Jāni Medni, kurš bieži viesojas "Andreikās";*studijas jāpārtrauc, jo pēc tēva nāves viņš izlemj kļūt par "Andreiku" saimnieku;*seko kara gadi un bēgļu gaitas Kurzemē;*mūža nogali pavada dzimtajās "Andreikās", kur viņu bieži apciemo mākslinieks, smiltenietis Aldis Štelcs;*atdusas Smiltenes pilsētas kapos.

+ 17
Kategorijas

Kategorijas