Katram sava taisnība

2008. gada 18. aprīlis 21:17

877

Tā bijis vienmēr - cik cilvēku, tik viedokļu. Un arī tas zināms, ka patiesība bieži vien meklējama pa vidu. Īsta nelaime sākas tikai tad, ja atšķirīgu viedokļu paudēji kļūst kategoriski un agresīvi. Tad atliek tikai viens solis līdz ekstrēmismam.

Zinātniski aprēķināts, ka aptuveni divi procenti cilvēku sirgst ar ekstrēmisma kaiti, un mūsdienās tie ir ļaudis, kuri visvieglāk kļūst par teroristiem vai vismaz fanātiķiem. Savukārt fanātisms ir īpašība, kas dažkārt liek sekot psihiski slimu cilvēku musinājumiem, un tad nav nekas neparasts, ja dibinās sektas, kuru locekļi, paklausot saviem sludinātājiem, izolē sevi no sabiedrības vai pat gaida pasaules galu pazemes alās.

Šeit nerunāju par solidaritātes izpausmēm, kam saistība ar Ķīnas varas iestāžu nežēlību pret okupētās Tibetas tautu. Solidaritāte ir cildināma īpašība, kas mums, latviešiem, labi pazīstama kopš laika, kad pašiem izšķīrās būt vai nebūt neatkarīgai valstij.

Esam izjutuši gan Baltijas tautu solidaritāti, gan saņēmuši atbalstu no pārējās demokrātiskās pasaules. Mītiņi, demonstrācijas, miermīlīgi piketi un citas cīņas formas ir atbalstāmas un apsveicamas. Arī protesti pret komunistiskās Ķīnas politiku ir tikai dabīgi un nepieciešami.

Lai cik liela būtu tibetiešu sāpe, jebkāda veida vardarbība nav attaisnojama, un budisma reliģijai vispār ekstrēmisms ir svešs. Un notikumos pavisam neder iesaistīt sportistus, jo olimpiskā ideja stāv pāri ideoloģijām un politikai. Cita lieta, ja Pekinas olimpiskās spēles gatavojas boikotēt valstu vadītāji - šāda ignorance var ietekmēt pašus stūrgalvīgākos politiķus.

Attiecībā uz Tibetu nav spēkā starptautiskie līgumi par robežu nemainību, jo pirms 49 gadiem Ķīna Tibetu okupēja. Tāpēc prioritāte pienākas katras nācijas tiesībām uz pašnoteikšanos.

Situāciju sarežģītu dara ne tikai ķīniešu milzīgais pārspēks, jautājums ir par to, vai Tibeta vispār spēj eksistēt mūsdienu pasaulē, saglabājot pilnīgu izolāciju augstu Himalaju kalnos. Pekina dzimstības ierobežošanas politiku neattiecina uz nomaļu tautām, tāpēc tibetiešu skaits nemitīgi pieaug.

Bet vienīgais mājdzīvnieks, kas spēj dzīvot bargos augstkalnu apstākļos, ir jaks, un ļoti trūcīgās ganības jau tagad tiek degradētas lielo ganāmpulku dēļ. Līdzīgu situāciju sešdesmitajos gados pats personīgi vēroju Pamira augstkalnē, kur Hruščovs bija licis savairot jakus.

Pagaidām arī derīgo izrakteņu izmantošana Tibetā nav īsti uzsākta. Tāpēc jāsaprot Dalailama, kurš iestājas par Tibetas plašu autonomiju Ķīnas sastāvā. Savukārt Pekinas vadītāji baidās no precedenta, jo par atdalīšanos cīnās arī Austrumturkestāna, proti, Siņzjaņa, kur derīgo izrakteņu iegulas visai bagātas.

Ir jāpiekrīt tiem politologiem, kuri tagadējo Ķīnu salīdzina ar PSRS Gorbačova pārkārtojumu laikā. Ekonomiskā izaugsme paģēr lielāku demokratizāciju, un lai nu tā būtu, ka arī olimpiskās spēles šo procesu spētu veicināt.

Izskatās, ka Latvija sasniegusi visaugstāko labklājības pakāpi, jo mums neko nevajag. Jaunas rūpnīcas nav vajadzīgas, Nacionālā bibliotēka nav vajadzīga un jaunas elektrostacijas arī nav vajadzīgas. Re, kaut kādi franči sadomāja celt izolācijas materiālu rūpnīcu, solot labi atalgotas darba vietas un nodokļus valsts budžetā, bet mūsu letiņiem to visu nevajag. Gluži kā nevajadzēja celulozes rūpnīcu.

Latvietim vajadzīgs tikai viens apstāklis: lai būtu iegansts, par ko strīdēties. Par to nākas domāt, kad mums visiem jau tuvākajos gados var pietrūkt elektroenerģijas. Šāda situācija veidojas pavisam reāli, un ir tikai jābrīnās, kāpēc politiķi tik ilgi gulējuši uz ausīm.

Pirms gadiem astoņiem bija pēdējais laiks, lai lemtu par modernas atomelektrostacijas būvniecību, bet šo tēmu politiķi baidījušies pat pieminēt. Tā teikt, lai būvē lietuvieši, mēs to nedrīkstam. Bīstami. Tagad runa par gāzes staciju, bet atkal mums nederot. Būšot pārāk liela atkarība no Krievijas. Ogļu stacija pavisam nederīga, jo sanāks pārāk dārgi kilovati. Ja pie Liepājas būvētu ar sašķidrināto gāzi darbināmu staciju, atkal slikti. Laikam taču smakas dēļ neder.

Un Saeimas opozīcijas partijas visniknāk iestājas pret itin visu, ja pietrūkst argumentu, var izlīdzēties ar muldēšanu. Un sensācijas kārā tauta tik klausās un piekrīt: mēs esam pret! Viens bijušais zvērudārza eksperts gan bilst, ka vajadzīgs izmantot bioloģiskos atkritumus. Ak, bet ziloņu dārza mums nav, kas spētu lielu biomasu saražot...

Nāk prātā kāda pēckara gadu filma, kas uzņemta pēc Čehova noveles. Divas ļoti mīļas māsiņas vecumdienās kļūst par mantiniecēm lauku muižiņai. Un sākas īpašuma dalīšana, visa draudzība vējā. Strīdu cenšas izšķirt muižniecības maršals, kuram šī misija beidzas ar sajukšanu prātā.

Kāds smiltenietis dedzīgi iestājas par to, ka Saeimas deputātu skaitu vajadzētu ierobežot ar septiņiem viedajiem un godīgajiem. Tad būšot mazāk neauglīgu strīdu. Tiek piedāvāta tāda mazītiņa totalitārisma sistēma. Bēdīgi tikai tas, ka jebkura totalitārisma apstākļos par varas kalpiem (žandarmiem) mēdz pieteikties cilvēki ar kriminālām nosliecēm.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Katram sava taisnība

Kategorijas