Pasaulei nav brīvdienu

2008. gada 21. jūlijs 12:25

457

Zinātņu vīri no kādām četrdesmit valstīm par ļoti dārgu naudu radījuši iekārtu, kuras iedarbināšana tiek atlikta jau nezin kuro reizi. Projektam varētu būt milzīga pētnieciska nozīme, ja vien nepastāvētu bažas par eksperimenta graujošajām sekām.

Lai aptuveni saprastu, par ko ir runa, jāatceras teorija par Visuma rašanos Lielā sprādziena rezultātā. Tā ir vieliskās matērijas rašanās no „tukša gaisa", varbūt no Svētā Gara vai, mūsdienu izpratnē, no tumšās enerģijas.

Eksperiments paredz ar unikālas iekārtas palīdzību it kā modelēt Lielo sprādzienu. Optimisti apgalvo, ka nekas ļauns nenotiks, jo jaunradītā matērija pazudīs kādā nelielā melnajā caurumā. Bet pietiek arī apšaubītāju. Par šīm tēmām atklāti diskutējis krievu žurnāls „Ogoņok", savukārt latviešu prese līdz šim vispār baidījusies pieminēt tik „mistiskas" lietas.

Kurš būs tas atspēriena punkts, kas cilvēcei ļaus radīt tādus enerģijas avotus, kad varēsim pilnībā atteikties no fosilajiem kurināmajiem. Ir taisnība tiem, kuri Latvijas politiķus brīdina par paļaušanos uz Krievijas dabas gāzes piegādēm.

Minu vienu faktu: lai Krievija apgūtu un ekspluatētu Polāro apgabalu, ieskaitot okeāna šelfu, gāzes atradnes, ir jārēķinās ar viena triljona dolāru lieliem ieguldījumiem. Tas līdzinās aptuveni simts Latvijas gada budžetiem.

„Neatkarīgās" komentētājs Viktors Avotiņš raksta, ka politiku veidot un vadīt valsti nevar pūlis, tas jādara personībām. Tam varam piekrist, paturot prātā, ka ne visi pēdējo gadu politiķi (saeimu deputāti, ministri) ir bijuši spilgtas personības. Kaut tieši personības visvairāk ir saņēmušas pūļa negatīvo enerģiju.

Šo atziņu es gribu papildināt ar domu, ka politikas augstākajā līmenī ir jādarbojas izcilām personībām, kas izjūt savu misijas apziņu.

Karjeras veidošana piestāv ierēdņiem, valstsvīriem jābūt ar misijas apziņu, kas paredz kalpošanu ideāliem, proti, valstij, nācijai, zemei, uz kuras dzīvojam. Esmu mēģinājis analizēt mūsu redzamākos politiskos līderus, un nav nemaz daudz tādu piemēru, kur noder manis izvirzītā mēraukla.

Ar misijas apziņu savus pienākumus veica Vaira Vīķe-Freiberga. Šo tradīciju vēlas turpināt Valdis Zatlers. No Tautas frontes audzējuma vistuvāk šiem kritērijiem atbilst Ivars Godmanis.

Saeimas deputātu rindās šāda līmeņa nosacījumiem atbilst Anna Seile, varbūt vēl daži. Savulaik šādu misijas apziņu sevī centās izkopt Andris Šķēle, bet sastapās ar tādu pretdarbību (piemēram, Ventspils uzņēmumu finansēto propagandas grāmatu utt.), līdz beidzot cilvēks izlēma rūpēties par savu biznesu.

Ar misijas apziņu politikā iebrāzās Einars Repše, kuram par klupšanas akmeni kļuva paša psiholoģiska rakstura problēmas. Tāds vēlējās kļūt Aigars Kalvītis, nenoliedzami spēcīga personība, bet cilvēks zaudēja tautas pulsa izjūtu, sāka rīkoties un runāt voluntārā manierē.

Kalvītim līdz šim traucējis paša raksturs, un katru kļūmīgu vai šķietami kļūmīgu epizodi prasmīgi izmantoja tie, kuriem rūp vienīgi jandāliņu rīkošana. Manuprāt, Kalvītim nevajadzēja tik demonstratīvi izrādīt gandarījumu par Loskutova atbrīvošanu, būtu bijis labāk, ja to darītu citi.

Gan notikumi Rīgas domē, kur absurdu jezgu radīja Olafs Pulks, gan pozīcijas un opozīcijas grūstīšanās valsts līmenī mūs rosina uz skumjām pārdomām: kam uzticēties turpmāk?

Es personīgi esmu Zaļo partijas ideju atbalstītājs, bet es šajā partijā neredzu spilgtas personības. Tāpēc līdz šim esmu izvēlējies atbalstīt darītājus, jebšu muldētājiem netrūkst uzgavilētāju pūļa klaigātājos.

Avīzes ziņo par saspīlējumu starp Krieviju un Gruziju separātisko novadu saistībā. Abhāzijā un Dienvidosetijā ik pa brīdim grand dīvaini sprādzieni, parasti bez cilvēku upuriem. Gruzija vaino Krieviju, Krievija Gruziju, žurnālisti sacenšas versiju sacerēšanā.

Man šis rokraksts liekas labi pazīstams. Atcerēsimies 1990. gada pēdējos mēnešus, kad Baltijas valstis jau bija veikušas pusceļu pretī neatkarībai. Nepagāja gandrīz neviena nakts, kad Rīgā vai kur citur netiktu sarīkoti noslēpumaini sprādzieni, tika izglāzēti simtiem logu, šur tur tika saspridzināti patriotu uzstādītie pieminekļi un piemiņas zīmes.

Cilvēku upuru nebija, un faktiski tā laika valdībai nebija nekādu iespēju noķert vaininiekus, kuri, domājams, bija PSRS bruņoto spēku specvienības. Būkšķi beidzās Barikāžu dienās.

Tieši šāds pat rokraksts ir saskatāms tajos sprādzienos, kas rada nestabilitāti Ziemeļkaukāzā. Maskavai ļoti nepatīk Gruzijas prezidents Saakašvili, kuru atbalsta gruzīnu vairākums (kaut pastāv bļaustīga opozīcija). Militāra konflikta draudu priekšā tauta saliedējas ap savu prezidentu.

Maskavas liberālie žurnālisti, kas pabijuši reģionā, atzīst milzīgo pārvērtību raksturu Gruzijā Saakašvili vadībā. Pilnīgs ekonomisks sabrukums 1998. gadā, kad vara valstī piederēja bruņotiem grupējumiem un bandām, un plaukstoša ekonomika mūsdienās, likvidētas bruņotās bandas, ierobežota korupcija, amerikāņu instruktoru vadībā radīta moderna armija.

Bet Gruzijā dzīvo 250 tūkstoši bēgļu, kuri cer atgriezties savās dzimtajās mājās Abhāzijā. Un Tbilisi redz vienīgo savas nākotnes perspektīvu NATO sastāvā, kas tracina Maskavu. Starp citu, gruzīnu nacionālists Kitavani, kurš faktiski izraisīja karu Abhāzijā, tostarp karoja arī pret krievu karavīriem, tagad mierīgi dzīvo Maskavā.

Pavisam cits liktenis piemeklēja čečenu Basajevu, kas konflikta laikā karoja separātistu un Krievijas pusē.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pasaulei nav brīvdienu

Kategorijas