Ļaunums nav produktīvs

2008. gada 27. jūnijs 13:45

612

Katrā sabiedrībā atrodas gan skauģi un sliņķi, gan zagļi un slepkavas. Un ir īpaši vēsturiski pagrieziena brīži, kad tauta izjūt diskomfortu, un tieši šādos brīžos sāk uzbangot pašas negatīvākās emocijas.

Ir pazīstams teiciens, ka latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis. Paši tā sakām gan, bet vairums no mums domā, ka tas attiecas tikai uz citiem, bet ne uz pašu. Tā sacīt, mani dvēseles trumi ir apzeltīti, bet kaimiņiem, fui!... Dažu brīdi liekas, ka īstenam latvietim pilnvērtīgi dzīvot traucē tikai citi latvieši.

Aizvadītais divdesmitais gadsimts ar liktenīgajām kolīzijām visai Eiropai uzspiedis ļaunuma zīmogu, starpība tikai tā, ka vairums nāciju sasniegušas ekonomisko stabilitāti, un tad arī ļaunumam paliek mazāk vietas. Nav tiesa, ka latvietis tikai pašreizējo inflāciju izjūt kā nepelnītu pārbaudījumu, tādi mēs esam bijuši visu savu mūžu, cik nu katram nācies nodzīvot zem saules. Ielūkosimies nedaudz vēsturē.

Neko daudz senākos laikos par 13.gadsimta sākumu savas tautas tikumos ielūkoties nespējam, bet krustnešu iebrukuma laikā mūsu maztautas bija sašķeltas ne tikai administratīvi, bet arī mantiski. Un jau tolaik bija gan nodevība, gan savtīgs aprēķins, gan tieksme iedzīvoties uz sava tuvākā nelaimes rēķina.

Svešu kungu valdīšana nebūt nesaliedēja verdzībā novestos zemniekus, jo vienmēr atradās lišķi, sūdzmaņi, varmākas, kas svešajiem kungiem centās lieku reizi stērbeli nobučot, lai tikai sariebtu kādam kaimiņam. Īstas ļaunuma dzīres bija raganu prāvas.

Piektā gada revolūcija nebija klasiska sacelšanās, jo muižu un piļu dedzināšana nešķiet revolucionārās loģikas diktēta izpausme, drīzāk tā liecināja par aizturēta ļaunuma un atriebības kāres vaļā parautām slūžām. Instinktu līmenī dominēja doma, sak, likvidēsim bagātos, tad visi dzīvosim laimīgu dzīvi.

Vēl reljefāk šie dvēseļu trumi izpaudās Stučkas valdības laikā, kad slaisti un plikadīdas kļuva par revolucionāro ideju galvenajiem īstenotājiem. Savi kurnētāji palika arī tā sauktajos Ulmaņlaikos, jo ne visi prata un gribēja iekļauties harmoniskā sabiedrībā. Kad 1940. gadā Latviju okupēja krievu tanki, tieši lumpeni bija galvenie jaunās varas balstītāji.

Zinu gadījumus, kad par turīgu saimnieku čekai ziņojumus rakstīja veseli pieci kaimiņi, jo laikam cerēja, ka tādā veidā paši iemantos labklājību. Bet labklājība nenāk bez darba, un tie, kuru vainas dēļ cilvēku nošāva pie Baltezera, galu galā svētību neiemantoja.

Okupācija sagados kompartija īpaši veicināja stučīšanu. Un tad nikna tante rakstīja: „Un vēl mans kaimiņš cūkas svilina ar lodlampu, kas arī nav atļauts." Un avīzes pārpludināja naida pilnas vēstules par to, ka Imants Kalniņš uzrakstījis dziesmu par dūdieviņu. Jā, un dzejniece Laima Līvena ezeru salīdzinājusi ar Dieva spļāvienu...

Ja runājam par okupācijas sekām, tad jāsaprot, ka gan ar Staļina, gan Hitlera palīdzību tika sagrauts latviešu tautas genofonds, tika iznīcināti fiziski vai nolemti trimdai paši strādīgākie, izglītotākie, godprātīgākie tautieši. Mums aizvienam pietrūkst to, kas dara, bet atliku likām savairojies tādu, kas prot tikai vaimanāt un stučīt, sējot nenovīdību pret tiem, kas prot un spēj strādāt.

Ir notikumi, kas uz laiku it kā vieno dažādi domājošos sabiedrības locekļus. Uzskatāms piemērs ir Dziesmu un Deju svētki, kad tautas vairums izjūt garīgu pacēlumu. Noteikti tāda bija Dziesmotā revolūcija, kas Daugavmalā spēja sapulcināt 200 tūkstošus, nemaz nerunājot par Barikāžu laiku.

Bet es labi atceros notikumus, kad dibinājās Tautas fronte, kad lozungi bija it kā vieni, bet reti kurš spēja noslēpt savu egocentrismu un savtīgumu. Tepat Valkā bija Tautas frontes aktīvisti, kuriem rūpēja tikai tas, lai veikalos deficīta preces tiktu tirgotas (dalītas) pēc kaut kādiem taisnīguma principiem. Un cilvēki ar visai zemu intelektu jau tobrīd pauda nicinājumu pret tiem, kuru IQ (intelekta koeficients) bija reizes divdesmit pārāks.

Mūsdienās pat prese un televīzija uztur daļā sabiedrības žultainu naidu gan pret politiķiem, gan pret turīgajiem. Farsa veidā atkārtojas vēsturē pieredzētā „revolucionārā" aizgrābtība, kas netieši cildina haosu un bezatbildību.

Ir cilvēki, kuri vadās pēc savas pārliecības (ir mans viedoklis un ir nepareizais viedoklis). Vēl katrā sabiedrībā psihologi saskata ap 10 procentu cilvēku, kurus pārņēmis ļaunums pret visu un visiem. Šiem ļaudīm derētu lūgt pareizticīgo mācītāju palīdzību, kuri pieprot izdzīt sātanu no dvēseles. Ir vienkārši nelaimīgi cilvēki, kuri meklē vainu citos. Un visai liels ir to skaits, kuri cieš no vēdera izejas problēmām. Bet ļaunums rada pretļaunumu, un jebkura psihiskā enerģija grauj sabiedrības veselību, ja tai nav pozitīvas ievirzes.

Raksta apjoms neļauj sīkāk pakavēties pie jaunlaiku maģijas, kas plaši tiek izmantota, lai sariebtu vienalga kam. Gan nešļavu rakšana kaimiņa dārzā, gan kaimiņienes vīra atvilšanas paņēmieni, izmantojot menstruālās asinis, gan lāstu uzsūtīšanas mēģinājumi kādam. Man zināmi daudzi šādi gadījumi, un nezinu nevienu piemēru, kad ļaunuma perinātāji būtu iemantojuši sev svētību.

Ļaunuma apsēstais cilvēks rīkojas līdzīgi anekdotes Jānītim, kurš lūdza dakterim, lai viņam injicē sliktu slimību. „Es slimību pielaidīšu kalponei, kalpone manam tētim, tētis mammai, bet mamma manam skolotājam. Un tam, draņķim, gan vajag!"

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ļaunums nav produktīvs

Kategorijas