Atšķirīgais un līdzīgais

2008. gada 12. aprīlis 08:23

867

Krievijā ir pavisam maz cilvēku, kuri norises Rietumu pasaulē spētu vērtēt ar skaidru skatienu. Raksturīgs piemērs ir Bukarestes NATO galotņu apspriedes rezultāts jautājumā par jaunu dalībvalstu uzaicināšanu. Ja Grieķijas iebildumu dēļ tika noraidīta (pagaidām) Maķedonijas kandidatūra, tad eiropiešu izpratnē tas liecina par īstu demokrātiju.

Savukārt Krievijā šādu vienas mazas valsts uzdrīkstēšanos vērtē par NATO alianses vājumu un gandrīz par katastrofu.

Un Kremļa polittehnologiem aizvien grūti saprast, kāpēc tautas un valstis izvairās no ciešākas sadraudzības ar Krieviju, bet tiektin tiecas uz NATO. Lai situācija mainītos, jāmainās vispirms pašai Krievijai. Un nepietiek ar to, ka nomainās paaudzes, ir jāsāk ar savas zemes pagātnes kritisku izvērtēšanu, atsakoties no visa, kas atgādina totalitārismu un impērismu.

NATO dalībvalstis nolēma, ka pagaidām Gruzija un Ukraina paturamas kandidatūras statusā uz nenoteiktu laiku. Citu lēmumu gaidīt arī nevarēja, jo nevar aliansē uzņemt valstis, kam pārāk lielas problēmas. Krievu prese par to gavilē, jo uzskata, ka tas Putina nopelns. Tā ir alošanās, jo Kremļa politikas noteicēji labi saprot, ka ar Ukrainas un Gruzijas, jā, arī ar Armēnijas un Azerbaidžānas iesaistīšanos NATO militārajās struktūrās Krievija būtu daudzkārt lielākā drošībā, jo mūsdienās paši lielākie draudi eiropeiskajai civilizācijai nāk no dienvidiem un dienvidaustrumiem, konkrēti, no politiskā jeb ekstrēmā islama zemēm.

Labi informētais žurnālists Venediktovs tieši šādā veidā aicina vērtēt ģeopolitisko situāciju. Maskavas politiķiem tikai grūti atteikties no sāktās konfrontācijas ar Rietumiem, jo pagaidām islama teroristi nav sakūruši īstu karstumu pie Kremļa varasvīru un ģenerāļu papēžiem. Bet Krievijā vēlēšanas aiz muguras, tāpēc Putina nostāja daudzos jautājumos kļuvusi pielaidīgāka. Te Moldovai tiek piedāvāta iespēja atgūt separātisko Piedņestru, te Gruzijas prezidentam apsolīts, ka netiks atzīta Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarība.

Un ekonomiskā blokāde pret Gruziju arī noņemta, kaut Kremlī visiem jau sen bija skaidrs, ka bijušais iekšlietu ministrs Okruašvili bija tas vīrs, kurš savulaik sakūdīja Saakašvili neapdomīgai rīcībai spiegu skandālā, jo šis politiskais afērists prezidentam piegādāja informāciju, ka Putins, lūk, gatavojas sarīkot atentātu pret Saakašvili. Pašlaik Gruzijas ceļam uz NATO ir tikai viens šķērslis - nenokārtotās attiecības ar separātiskajiem reģioniem.

Savukārt Ukrainai vispirms jāpanāk, lai tauta saprastu īsto NATO būtību. Pagaidām vismaz krievvalodīgie austrumi dzīvo aukstā kara priekšstatos. Un vēl - Krievijai Ukrainas integrācija Eiropas struktūrās būtu milzīgs ekonomisks trieciens, jo abu valstu smagās rūpniecības nozares nespēj sekmīgi darboties bez kooperācijas savā starpā. Savukārt Ukrainai ceļš uz Eiropu būtu iespēja modernizēt savu atpalikušo un energoietilpīgo ekonomiku.

Gribas atgādināt Putina teikto pirms gadiem astoņiem. Tolaik pavisam atklātā tekstā tika paziņots, ka arī Krievija gatava integrēties NATO struktūrās. Kā ekonomikas modernizācijas ceļš tas aktuāls joprojām.

Šis ir jautājums, kura risināšanā Latvija tikai pussolīti priekšā Krievijai, ja runā par padomiskās sistēmas recidīviem. Visērtāk salīdzināt prokuratūru darba stilu.

Tiesa, Krievijā daudz lielāka loma telefona tiesībām: kā no Kremļa piezvanīs, tā lems. Kaut pēdējā laika notikumi liecina, ka arī Kremļa savstarpējā klanu cīņā lielāku patstāvību var iegūt juristi.

Latvijā tāpat sabiedrību satrauc daudzie beztiesiskuma gadījumi, kad aiz restēm nonāk nevainīgi cilvēki, bet īstie noziedznieki dzīvo cepuri kuldami. Cilvēki, kuri izturas vienaldzīgi pret netaisnībām, īsti nesaprot, ka jebkurš no mums var kļūt par upuri apmelojumiem un tā sauktais "stukaču likums", ko bīda Ģenerālprokuratūra, rada lielas iespējas manipulēt ar viltus liecībām.

Visi zina, ka Latvijas tiesas ir pārslogotas, uz lietas izskatīšanu parasti jāgaida vesels gads. Tikmēr prokurori, lai demonstrētu savu noderīgumu, vienu pēc otras fabricē bezjēdzības. Spilgts piemērs ir pret Lembergu ilgi gatavotā "grinbergu lieta", kur uz pieciem tūkstošiem lappušu sagatavota apsūdzība, faktiski, neprofesionāls čiks, kas gāja cauri visām tiesu instancēm. Un tagad tie pieci dokumentu sējumi vēl tiks glabāti arhīvā... Vai tiešām mūsu prokurori ir tik neprofesionāli, lai nodarbotos ar divu ietiepīgu vīru - Lemberga un Kariņa - puiciskiem strīdiem?

Bet ir taču vēl apjomīgāki čiki. Piemēram, tā sauktā digitalizācijas afēra, kur neko iztiesāt vairs nav iespējams. Afēra apturēta, nauda valstij atmaksāta, arī prasītāja vairs nav - kāda velna pēc vēl turēties pie divdesmit sējumiem makulatūras? Bet laikam arī sabiedrība alkst asiņu.

Teiksim, Ēķi liksim cietumā, un tas nekas, ka Latvija tad pazaudēs pašu populārāko televīzijas kanālu. Vai, teiksim, liksim cietumā Ojāru Rubeni, tas nekas, ka Nacionālais teātris tad paliks bez sekmīga direktora. Un tā tālāk. Noslogosim tiesas, lai turpina gaidīt kaut mūžību uz mantojuma strīdu izskatīšanu tie, kuriem jau tuvu simtam. Galu galā tā ir īsti padomiska juridiska ampelēšanās.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Atšķirīgais un līdzīgais

Kategorijas