Argumenti vai demagoģija

2008. gada 31. marts 10:14

586

Pēc manas telefonintervijas "Ziemeļlatvijai" par piena produktu dārdzību un tās cēloņiem, ko sniedzu Aivaram Zilberam, laikraksta 28. februāra numurā žurnālistes Sarmītes Ozolas izklāstā sekoja "Trikātas siera" un "Smiltenes piena" vadītāju sakāpinātie iebildumi. Vēlreiz uzsveru, ka man kā vienam no 2,3 miljonu Latvijas pārtikas pircējiem ir tiesības meklēt cēloņus, kādēļ mans pārtikas grozs, kurā piena produktiem ir lielākais īpatsvars, ir tik dārgs.

Pati iebildumu forma no Jura Kļaviņa kunga puses man atgādina Krievijas domnieka Žirinovska oponēšanas cienīgu atdarinājumu, paziņojot, ka oponenta zināšanas un prāta spējas ir apšaubāmas. No tā izriet tālākais - viss oponenta teiktais ir muļķības un nav uzmanības vērts. Tomēr sakāpinātais tonis liecina, ka mans teiktais laikam ir ar segumu.

Tādēļ uzskatu, ka J. Kļaviņa manas kvalifikācijas vērtējums nav līdzvērtīgs tam, ko man zinātniskajam darbam deva Latvijas Lauksaimniecības akadēmija 1971. gadā un Latvijas Universitātes habilitācijas un promocijas padome, vēlreiz izskatot visus manus iegūtos zinātniskos grādus padomju laikā. Mana pētījuma tēma visu darba laiku ir bijusi ražošanas specializācija un koncentrācija. Uzskatu, ka atbilstoši ekonomikas doktora zinātniskajam grādam esmu tiesīgs šajos jautājumos izteikt savu viedokli.

Piena ražošana un pārstrāde ir savstarpēji saistītas un viena no otras atkarīgas nozares. No mana darba mūža 20 gadus esmu vadījis saimniecības, kurās piena ražošanas apjoms ir svārstījies no viena līdz četriem tūkstošiem tonnu gadā. Mans oponents taču vēl nesirgst ar atmiņas zudumu, jo tikai pirms astoņiem gadiem Trikātā biju piena lielražotājs un piegādātājs pārstrādei.

Vai Latvijā šodien tiek ievēroti un praksē īstenoti ekonomiskie faktori piena ražošanā? Jāatzīst atklāti - ļoti maz. Vidējais zemnieku saimniecību lielums ir trīs reizes mazāks kā Igaunijā. Slaucamo govju ganāmpulks ir tikai četras, piecas govis vienā saimniecībā. 1998. gadā man bija izdevība Zemkopības ministrijas uzdevumā apmeklēt Austriju un Dāniju, lai iepazītos ar piena ražošanu un pārstrādi šajās valstīs. Austrijas lauksaimniecības speciālisti atzina, ka viņi Eiropas Savienībā ļoti atpaliek no piena lopkopības koncentrācijas līmeņa, jo vidēji ganāmpulkā ir tikai deviņas govis. Latvija pēc 10 gadiem ir sasniegusi pusi no Austrijas līmeņa. Toties Dānijā mums parādīja tipisku vidējo piena ražošanas saimniecību, kurā bija 50 govis un 30 jaunlopi. Domāju, ka visiem ir priekšstats pat kalnaino Austriju un līdzeno Dāniju. Padomājiet paši, kurš saimniekošanas modelis ir piemērotāks Latvijas apstākļiem.

Rodas daži secinājumi par to, kas vainojams piena ražošanas nozares problēmās. Pēdējos mēnešos presē un citos masu saziņas līdzekļos izskan doma, ka šajā nozarē var gaidīt līdzīgu scenāriju kā cukurbiešu audzēšanā un pārstrādē. Domāju, ka zināma patiesība šajos secinājumos ir. Daudzus gadus politiķi lauku cilvēkiem ir centušies iestāstīt, ka laukos visiem ir jāizdzīvo un visiem jāsaņem subsīdijas un Eiropas Savienības maksājumi. Liela daļa no lauku cilvēkiem, īpaši jaunatne, šīm pasakām pārstāja ticēt un, lai izrautos no bezcerības, devās strādāt uz Īriju, Angliju un citām valstīm.

Valdības namos pēdējos gados sacerēti veseli sējumi ar ilgspējīgas, konkurētspējīgas un citādi skaistas lauksaimniecības programmām. Pēc ilgus gadus tukšas pļāpāšanas Zemkopības ministrija 2007. gadā nokļuva pie atziņas, ka sabiedriskā līmeņa līdzfinansējums virzāms tikai uz tām saimniecībām, kurās plānotais govju skaits nebūs mazāks par 50 dzīvniekiem. Paldies Dievam!

Saviem kolēģiem zemniekiem gribu atgādināt dažus skaitļus. Tādās zemēs kā Dānija, Holande, Beļģija un Lielbritānija lauksaimniecībā nodarbināti divi līdz četri procenti strādājošo, bet katrs no viņiem saražo pārtiku 80 līdz 120 cilvēkiem. Latvijā lauksaimniecībā ir nodarbināti astoņi procenti. Daļu produkcijas saražo arī pašnodarbinātie pensionāri piemājas saimniecībās. Vidēji viens lauksaimniecībā nodarbinātais, ievērojot pārtikas produktu eksporta - importa bilanci, ar pārtiku nodrošina 10 cilvēkus. Tas atspoguļo mūsu lauksaimniecības zemo darba ražīgumu, tādējādi arī augsto pašizmaksu un ekonomisko efektivitāti.

Man nebija viegla izvēle, kad 90. gadu beigās atteicos no piena ražošanas un likvidēju 300 govju ganāmpulku. 1998. gadā divas reizes apmeklēju Zviedriju, kur iepazinos ar piena ražošanu un pārstrādi. Protams, ka tur ir atšķirīga sistēma, jo ražošana un pārstrāde Zviedrijā ar kooperācijas palīdzību atrodas vienu un to pašu īpašnieku rokās. Visi dalībnieki ir ieinteresēti sasniegt labu rezultātu. Pašlaik ar piena nozari saistītie kooperatīvi Latvijā cenšas kaut daļēji mainīt šo absurdo situāciju, kad piena ražotājs ir atkarīgs no pārstrādātāju labvēlības. Atliek šajā grūtajā darbā novēlēt veiksmi.

Patīkami redzēt, ka arī Valkas rajonā ir daudz priekšzīmīgu piena ražošanas saimniecību. Tādēļ sirsnīgi iesaku visiem ieinteresētajiem pētīt pašmāju pieredzi un likt to lietā.

Lauksaimniecības komercžurnālā "Saimnieks" 2008. gada februāra un marta numuros zem virsraksta "Piensaimnieku ieguvumi un sarežģījumi" publicēts plašs zinošu nozares speciālistu un ministrijas darbinieku decembrī notikušās sarunas atreferējums. Silti iesaku visiem piena nozarē strādājošiem to izlasīt un izdarīt attiecīgus secinājumus. Diskusijā piedalījās arī kooperatīva "Jaunais piens" valdes priekšsēdētājs Andrejs Kārkls. Viņa secinājumi par "Trikātas sieru" nav tik rožaini kā J. Kļaviņam. A. Kārkla sacīto var atstāstīt īsi - šo slīkoni pašlaik esam izvilkuši, bet vai tas būs dzīvotājs, par to sevišķu garantiju nav. Viņš saka: "Viens pats "Koķišķis" un "Piena zvaigzne" var pārstrādāt visu Latvijas pienu. Tie ir divi lielākie Lietuvas pārstrādes uzņēmumi. Piebildīšu, ka Lietuvā ražo divas reizes vairāk piena kā Latvijā un to pārstrādā septiņi uzņēmumi. No mūsu valsts uz Lietuvu izved 100 000 tonnu piena. Atlikumu Latvijā pārstrādā 47 uzņēmumi!

Šajā diskusijā kooperatīvās savienības "Piena ceļš" un piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ilze Aizsilniece ir vēl radikālākā un saka: "Ir tikai divi varianti - vai nu sadarboties, vai gatavot buldozeru, ar ko stumt mūrus nost." Ceru, ka lasītāji saprot, par kādiem mūriem ir runa.

Manai ģimenei kā bijušajiem piena piegādātājiem pieder dažas kapitāla daļas "Trikātas sierā". 15 gadu laikā kapitāla daļu turētāji nav saņēmuši nekādas dividendes. Tas liecina par uzņēmuma ekonomisko mazspēju. Tajā pašā laikā uzņēmuma vadītāja ienākumi ir diezgan augsti, ja no tiem var atvēlēt 10 000 latu ziedojumiem gadā. Akciju sabiedrības "Smiltenes piens" padomes priekšsēdētājs Ģirts Strads arī apgalvo, ka uzņēmumam ir augsta ražošanas efektivitāte. Ja labi pelnāt, tad maksājiet labu cenu arī piena piegādātājiem, parādiet to sabiedrībai. Citādi iznāk, ka jāklausās tikai jūsu vārdos.

Īpaši ir akcentēts produkcijas eksporta apjoms. Tā ir normāla ekonomiska darbība - pārdot produkciju atvērtajā Eiropas Savienība tirgū. Latvijas zemnieki kopš pērnā gada ražas ārpus Latvijas pārdos pusmiljonu tonnu labības un vismaz 100 tūkstošus tonnu rapša sēklu. Es no savas saimniecības uz Rīgas ostu nosūtīju 850 tonnas rapša sēklu. Nav taču vairs naturālās saimniekošanas laiks. Der atcerēties, ka jau pagājuša gadsimta 20. un 30. gados Latvijas lauksaimnieku produkcijas eksports ieņēma redzamu vietu valsts ekonomikā. Nevicināsim to kā karogu šodien, bet strādāsim ar ekonomisku atdevi.

Vēl ir viena lieta, par ko piena pārstrādātāji mūsu pusē nevēlas runāt. Vismaz Trikātā notiek vides sagandēšana. Aizaug Trikātas ezers, bet tajā noķertās zivteles, pēc makšķernieku teiktā, pat kaķis neēd. Trikātas lejpusē Abula upe ir pārvērsta par smakojošu ūdens noteci.

Zinot šodienas celtniecības izmaksas, iedrošinos apgalvot, ka atbilstošu attīrīšanas iekārtu izbūve un ūdens atveseļošana izmaksās ar sešām nullēm rakstītu summu. Iekļaujiet šīs izmaksas ražošanas pašizmaksā un tad runājiet par efektīvu darbību.

Pie Abula upes sagandēšanas nav vainojams tikai "Trikātas siers". Savu artavu te dod arī Abula augšteces uzņēmumi, to skaitā "Smiltenes piens" un tā Blomes cehs, novadot savus ūdeņus uz Nigru, kas ieplūst Abulā. Kāda valmieriete, kura vasarās dzīvo lauku mājā Abula krastā lejpus Trikātas, man teica, ka pēc ravēšanas viņa upē baidoties nomazgāt rokas.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Argumenti vai demagoģija

Kategorijas