Glezna gan nogalina, gan dziedina

2008. gada 30. marts 10:53

2734

Ar ērģemieti Birutu Ruku nejauši iepazinos Turnā dāmu kluba rīkotajā audumu izstādē, kuru viņa krāsaināku bija padarījusi ar saviem zīmējumiem un gleznām. Nebija šaubu, darbi bija radīti ar talantu. Kad pievērsu tiem uzmanību, vietējie iedzīvotāji man pateica, ka Biruta veido arī ezotēriskās gleznas.

Vēlāk tikāmies B. Rukas mājās un saimniece atklāja, ka ezotēriskās zinības viņu interesē jau daudzus gadus. Par šo tēmu ir izlasīts vesels grāmatu klāsts. Noteiktas spējas, piemēram, redzēt līdzās esošajiem cilvēkiem auru, viņa ir atklājusi arī sevī.

"Grūti teikt, kā man tās radās. Varbūt tam ir kāds sakars ar to, ka dzīves laikā trīs reizes esmu mirusi, tomēr dzīvība izrādījās stiprāka. Acīmredzot te esmu bijusi vajadzīga. Pati esmu novērojusi, ka itin bieži nokļūstu tur, kur vajadzīga tieši mana palīdzība," saka B. Ruka.

Zīmēšana patīk kopš bērnībasPar aizraušanos ar vizuālo mākslu B. Rukai gan viss skaidrs. "Man patika zīmēt kopš bērnības. Kad māte mācījās mājturības skolā, viņa dzīvoja pie māksliniekiem. No redzētā, kā viņi strādā, mamma arī man paskaidroja visādus sīkumus. Vēlāk gribēju iestāties mākslas vidusskolā, bet mani baidīja matemātika. Nebūtu jau arī kur dzīvot, jo tai skolai nebija kopmītņu. Tā mākslā paliku amatiere. Kādu laiku skolai zīmēju dažādus plakātus, kurus izmantoja par mācību līdzekļiem, jo tolaik skolām to trūka. Ciema padomei uzzīmēju pasūtītās karikatūras. Bija tāds laiks, kad staigāju ar papīra ruļļiem rokās. Vēlāk lauku ikdiena ierāva sevī. Tā īsti atkal pie zīmuļa un otas ķēros pērn janvārī. Mājlopu vairs nebija, varēju vairāk veltīt laiku savam vaļaspriekam. Bija izstādīte Turnā. Maz jau man mājās gleznu ir palicis. Lielākā daļa atdota paziņām," stāsta B. Ruka.

Parādība ievirza jaunā jomāVēlme uzzīmēt kaut ko no ezotērikas māksliniecei radās pēc kāda notikuma. "Šo parādību piedzīvoju kopā ar savu iepriekšējo suni. Biju lasījusi grāmatā, ka suns redz to, ko mēs neredzam, un tad pati to piedzīvoju. Pēc darba atlaidos gultā un pievēru acis. Te uzreiz man acu priekšā parādījās zeltā un sudrabā mirdzošs eņģelis. Viņš stāvēja mirdzošā staru kūlī pussakļautiem spārniem. Paraugos un redzu, ka suns skatās tur, kur stāv tēls un ir gluži mierīgs. Tad sapratu, ka suņi šādus citu pasauļu pārstāvjus - vai tas ir mājas gariņš, vai cits ezotērisks tēls - redz ikdienā un viņiem tā ir pierasta lieta. Ļoti gribēju redzēto eņģeli uzzīmēt, bet neizdevās, jo, šķiet, cilvēks nav spējīgs atveidot tādu krāšņumu un krāsu bagātību," atzīst māksliniece.

Spējas ieraudzīt neredzamo un sajust netveramo ar Austrumu reliģijās definēto tā saucamo trešo aci Biruta konstatējusi arī vēlāk. "Tas notika, kad kristīja manus bērnus. Ceremonija notika bērnudārza zālītē un, domāju, pareizi, ka tur. Līdzšinējais lūgšanu nams kādreiz bija dzertuve, un tas sevī tur ļoti sliktu enerģiju, tādēļ tajā lūgšanas nevajadzētu rīkot, bet es atkāpjos no tēmas. Sēdēju zālē pašās beigās, un visus bērnus varēju redzēt. Ap viņiem mirgoja ļoti skaistas auras. Tas bija brīnišķīgs skats," atceras B. Ruka.

Grāmatas mākslinieci pašas atrodViņa sev ir konstatējusi arī dziedināšanas spējas. Kāda sieviete pateikusi, ka tikai pastāvot viņai līdzās, pārgājušas muguras sāpes."Es šo lietu nepraktizēju. Pēc tā gan, ko zinu un esmu pati piedzīvojusi, varu teikt, ka mūsdienās daudzi tā saucamie dziednieki savus sertifikātus ir vienkārši nopirkuši. Daudz ko esmu uzzinājusi jau no pieminētajām grāmatām par Austrumu medicīnu un ezotēriskajām zinībām. Jāteic, ka šo literatūru īpaši neesmu meklējusi, grāmatas pašas mani atrod. Gadās, ka grāmatnīcā ieeju tieši tad, kad tur par mani interesējošiem jautājumiem ir atvesta jauna grāmata, un pārdevēja priecīgi paziņo, ka tā ir tieši priekš manis. Acīmredzot Dievs vēlas, lai es to visu zinātu," uzskata B. Ruka.

Gleznām ir sava enerģijaSavus iespaidus Biruta cenšas atklāt gleznās. Ezotēriskajā mākslā viņa gan sevi uzskata par iesācēju, jo šajā jomā roku izmēģināt sākusi tikai pērnruden. "Uz cilvēku labvēlīgi iedarbojas viss skaistais. Nesen televīzijā redzēju raidījumu par kādu mākslinieku, kura vārdu gan neatceros. Viņš dzīvo Kurzemē un glezno darbus baznīcām par Bībeles tēmām. Skaisti darbi. Bībeles tēma ir no tām, kas nes daudz pozitīvā. Arī es esmu mēģinājusi zīmēt Kristu, kaut atklāti jāatzīst, ir grūti atainot to, kas pats par sevi jau ir dievišķs. Uzdāvināju šo darbu kādai ģimenei, kuras mājās ir problēmas. Ir arī citi pozitīvi simboli, piemēram, gaisma. Reiz runāju ar kādu cilvēku un pēkšņi istabu piepildīja staru kūlis, kas ielauzās pa logu. Domāju, ka viņam der glezna ar šādu starojumu. Ar gleznu var dziedināt un var nogalināt, jo no tām strāvo mākslinieka atdotā enerģija. Un runa jau nav galu galā tikai par gleznām. Tā ir ar jebkuru lietu. Ja pīrāgus cep ar mīlestību, tad tie paši kusīs mutē, un otrādi. Zelta patiesība ir Imanta Ziedoņa vārsmās, ka bez mīlestības dūmos krāsns un maizi negriezīs pat ass nazis.

Zinu gleznu, ko cilvēki mantojuši cits no cita un visi saslimuši. Ļauns cilvēks ar sliktiem nodomiem to gleznojis. Es dažreiz šausminos, kādus tik smērējumus necildina sabiedrībā. Var to saukt par avangardismu vai kā citādi, bet tādi darbi uz cilvēku iedarbojas nelabvēlīgi. Tādas gleznas varbūt var likt ofisos pie sienas, bet ne guļamistabās, jo tās iedarbojas uzbudinoši. Tās pauž agresivitāti. Istabās piemēroti ir dabas skati, tomēr esmu lasījusi, ka guļamistabā gleznās nedrīkst būt arī ūdeņu. Izskaidrojumu tam gan nezinu.

Reiz redzēju sabiedrībā atzīta mākslinieka darbu, kurā krustām šķērsām sazīmēti roboti, velni un citādi mošķi. Paskatoties vien uz gleznu, var saslimt. Diemžēl sabiedrībā tādas un līdzīgas lietas tiek atbalstītas, jo pati pasaule nav vesela," secina B. Ruka.

Jauniešiem pasaule jālaboPēc viņas novērojuma un lasītā, tagadējā jaunā paaudze ir dzimusi, lai pasauli labotu. Tāds ir tai dots uzdevums. "Mūsdienu jaunieši jau no mazotnes izrāda lielāku sapratni, par daudzām lietām viņiem ir savi secinājumi, un tie nav muļķīgi. To redzu arī savos mazbērnos. Viņu izteiktie vispārinājumi un norādījumi ir apbrīnas vērti. Izskatās, ka nākotnē nebūs tik daudz dzērāju un smēķētāju kā šobrīd. Protams, daļa jauniešu ar to aizraujas, bet tas vairs nav vairākums," saka B. Ruka.

Ar Dievu jārunā privātiViņa pati savu aizraušanos ar ezotēriskajām zinībām izskaidro ar vēlmi visu zināt iespējami vairāk. Kāds mākslinieks ir teicis, ka visu mūžu gribējis visu ko zināt, un man piemīt tāda pati tieksme.Daudz lasu arī par medicīnu. Šī joma mani tāpat interesē. Vēl varu teikt, ka minētās literatūras studēšana man dod lielu enerģiju un dzīvesprieku. Ir labi, ja cilvēks daudz ko saprot. Esmu arī pārliecinājusies, ka Dievs ir. Es gan uzskatu, ka ar Dievu ir jārunā privāti, jo baznīcā sanāk daudzi cilvēki un katram ir savas problēmas. Visiem mācītājs nevar palīdzēt, turklāt nezinu, vai ir jēga, ja cilvēki ar atšķirīgām vajadzībām un problēmām kopā runā vienus un tos pašus vārdus, ko priekšā pasaka mācītājs. Nezinu, vai tas ir iedarbīgi. Pareizticīgo baznīcās ir citāda kārtība.

Vienā tādā biju Dubultos. Tur gar sienām ir daudzas ikonas un pie katras cilvēks individuāli var vērsties ar attiecīgu problēmu. Tas jau ir kas cits. Šajā ziņā grēko arī daļa dziednieku. Esmu attiecīgajā literatūrā lasījusi, ka pie dziednieka nedrīkst uzreiz doties daudzi cilvēki. Katram ir savs organisms ar atšķirīgu spēju uztvert dziedniecisko enerģiju. Dažiem to vajag vairāk, citiem mazāk. Turklāt dažiem dziedniekiem nepatīk, ja tuvumā parādās cilvēks ar stiprāku enerģiju. Reiz biju pie vienas aizgājusi uz lekciju. Viņa man uzlika rokas uz pleciem un vaicāja, vai jūtu enerģiju. Teicu, ka ne. Mani iztrieca no zāles, jo šī dziedniece juta, ka no manis plūst stiprāks enerģijas lauks," stāsta B. Ruka.

Pēc nāves nekas nav zudisPar intelektuālāko zemi šajā pasaulē, kur ciena visas minētās zinātnes, B. Ruka uzskata Tibetu. "Par šo zemi esmu daudz lasījusi. Cilvēki tur ir vienkārši, Tibetas mūki staigā apkārt, tāpat kā savulaik Jēzus, dziedinādami slimos. Man ļoti sāp pašreizējie notikumi Tibetā. Ķīna šo brīvību alkstošo zemi apspiež. Lielvalsti interesē Tibetas zelts, ko klosteru mantnīcās sargā Siāmas kaķi. Pašiem tibetiešiem zelts neko daudz nenozīmē. Viņi priekšroku dod garam, tādēļ šīs zemes garīgie pārstāvji tik daudz zina par cilvēka būtību. Viņiem zināšanas, kas atveseļo dvēseli. Par to visu daudz ir rakstījis Lobsangs Rampa. Tibetā saplūst visas pasaules gudrības - tur apvienojas kristietība ar Austrumu reliģijām. Mēs uztveram tikai redzamo pasauli, bet Tibetas mūki varbūt ir vistuvāk patiesībai, uzskatot, ka pastāv arī neredzamās pasaules," saka B. Ruka.

To viņa pati piedzīvojusi. "Jau teicu, ka esmu trīs reizes mirusi. Trešā reize bija tad, kad jaunībā gulēju istabā, bet mamma aizejot bija pārlieku ātri aizvērusi krāsns aizvirtni. Nezinu, kā man izdevās atjēgties un pusnemaņā nokļūt priekštelpā, kur saļimu. Kamēr mani atdzīvināja, savā astrālajā ķermenī pacēlos gaisā un lejā uz grīdas redzēju savu ķermeni. Varbūt man atgriezties bija lemts tādēļ, lai pateiktu, ka pēc nāves nekas nezūd," spriež B. Ruka.

* Termins "ezotērisks" Svešvārdu vārdnīcā skaidrots kā slepens, apslēpts, domāts vienīgi iesvētītiem, par reliģiskām mācībām zinošiem.

* Literārajos un filozofiskajos tekstos šo terminu attiecina uz Austrumu reliģijām, jogu, dziedniecību, meditācijas tehnikām un krāsu maģiju.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Glezna gan nogalina, gan dziedina

Kategorijas