Strencēnietis Jānis Kaģis: Mana dzīve bijusi laimīga

2008. gada 28. marts 19:45

2069

Strencēnietis Jānis Kaģis: Mana dzīve bijusi laimīga

Strencēnietis Jānis Kaģis (78 gadi) joprojām nav aizmirsis sapni, kurā redzēja, - viņš aizgājis no darba. Toreiz pēc pamošanās bija dikti kreņķīgs.

Baiba Vēvere: "Stabils cilvēks,

kuru raksturo darba mīlestība un pamatīgums."

Tagad naktīs sirmais vīrs bieži sapņo, ka joprojām no meža izved kokmateriālus, kaut gan pagājuši 24 gadi, kopš osteohondrozes dēļ nācās pamest baļķvedējas automašīnas stūri. Taču bez darba viņš tāpat nesēd.

Šogad 1. aprīlī apritēs 60 gadu, kopš Jānis Kaģis strādā vienā darba vietā - uzņēmumā "Strenču MRS". Tur šajā ilgajā laikā nomainījis vien baļķvedēja šofera darbu pret remontatslēdznieka arodu transporta remontcehā Ūdriņās.

Cilvēkam jābūt kustībāKolēģi Jāni Kaģi uzteic par godprātīgo attieksmi pret darbu un spriež, ka pensionāram spara ziņā pat dažs jaunais netur līdzi. "Recepte ir smags darbs," viņš atklāj un piekrīt ārstam, kurš savulaik teicis: "Ja tikai tevi tur darbā, tad strādā. Kā paliksi uz vietas, tā būs cauri". Tā esot taisnība. Cilvēkam vajag būt kustībā, citādi viņš ātri sabrukšot. Jau četras nesenās Lieldienu brīvdienas šķitušas par garu.

Ja kādu dienu Jānis nav darbā, tad jūtas slims un nevar sagaidīt vakaru. Kad ir darbs, tad dzīve rit ierastā ritmā. Vakarā, atnākot mājās, dzīvoklī jāiekurina krāsns un jāsagādā vakariņas. Pavasarī un vasarā var rušināties piemājas dārziņā. Tur aug zemenes, zirņi, dārzeņi, ābeles un ogu krūmi. No ogām Jānis spiež sulu ziemas krājumiem. Tagad viņa dzīvoklī uz palodzes saliktas kastes ar tomātu un salātu dēstiem. Tos vēlāk pats pārstādīs plēves siltumnīcā.

Pēc sievas nāves pensionārs savā dzīvoklī dzīvo viens, taču nav vientuļš. Turpat, Strenčos, dzīvo bērni Sarmīte un Vilnis ar savām ģimenēm. Jānim ir pieci mazbērni un viens mazmazdēls.

Centās ģimenes dēļJānis Kaģis savu dzīvi atzīst par laimīgu, jo uzskata, - to nodzīvojis mērķtiecīgi. Vaicāts, uz kādām vērtībām balstīt dzīvi, lai tā iznāktu laba, pensionārs nenosauc lielas filosofiskas atklāsmes. Tie trīs vaļi, kuri visu mūžu balstījuši viņa pasauli, ir darbs, ģimene un sabiedriskā rosība.

"Biju ģimenes cilvēks, tāpēc visu laiku bija jāgādā, lai ģimenei būtu iztika," Jānis uzsver darba nozīmi. "Daudzi teica, - "tu briesmīgi trako ar darbu", jo diezgan agri braucu uz mežu, taču biju spiests. Gribēju nopelnīt ģimenes dēļ. Tāpat vajadzētu domāt katram ģimenes cilvēkam."

Vēl Jānis domā, ka dzīvē liela vērtība ir ģimene un saskaņa tajā. "Nekad nevajadzētu iedomāties, ka tikai es esmu viss, un otrs nav nekas. Ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem gan darbā, gan mājās." Pensionārs ieteic moža gara uzturēšanai arī sekot līdzi sabiedriskajai dzīvei. Strenčos vēl neesot bijuši tādi Plostnieku svētki un pilsētas svētki, uz kuriem viņš nav ieradies.

Daudzi mūža gadi saistīti ar pašdarbību. Savulaik Jānis dziedāja gan "Strenču MRS", gan pilsētas kultūras nama korī. Vēlāk, sākot no astoņdesmito gadu vidus, spēlēja tubu Strenču pūtēju orķestrī. Tagad ir otrais gads, kopš pensionārs atteicies no šī vaļasprieka, jo pirksti paliek stīvāki. Nevar tos vairs izkustināt tik ātri, kā mūziķim vajadzētu.

Tubas spēli Jānis apguva pašmācības ceļā un aizrāva ar to arī mazdēlu Jāni, tagad - Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentu. Sākot mācīties Strenču mūzikas skolā, arī Jānis juniors izvēlējās apgūt tubas spēli. Kad vectēvs vasarās koncertos Gaujmalas estrādē orķestrī spēlēja tubu, mazdēls sēdēja blakus un klausījās.

Nenožēlo neko no piedzīvotāStrenčos trikātietis Jānis Kaģis ienāca 1948. gada 1. aprīlī un kopš tā laika šo mazpilsētiņu izvēlējies par savējo uz mūžu. Sirdij mīļa ir Gauja. Tikai pēdējos gados dārza darbu dēļ pensionārs atteicies no vēl viena sava hobija - makšķerēšanas.

Tomēr galvenā stīga, kura toreiz 18 gadus veco puisi noturēja Strenčos, ir darba vieta. 60 gados Jānis piedzīvojis gan tagadējā "Strenču MRS" nosaukuma, gan priekšnieku un kolēģu maiņu. Viņš ir vienīgais, kurš šajā uzņēmumā strādā tik ilgi.

"Iesāku šoferim par līdzbraucēju," atceras Jānis. "Tad noliku eksāmenus un 36 gadus nobraucu par kokvedēja šoferi. Vedu no meža ārā kokmateriālus. Mežā varēja diezgan labi nopelnīt. Darbs arī patika. Pat nevarēju iedomāties aiziet citur."

No 1984. gada viņš strādā "Strenču MRS" transporta remontcehā - remontē motorzāģus, krūmgriežus, harvesteru ķēdes vai citu tehniku.

"Mana dzīve bijusi laimīga, jo šķiet nodzīvota mērķtiecīgi. Es nenožēloju neko. Tikai domāju, kaut varētu vēl pēc saviem gadiem būt ap pusmūžu, lai varētu izdarīt visu, ko vēlos. Pēc prāta vēl liktos, ka esi jauns, bet nav jau vairs tas," nopūšas Jānis.

============================================================================

Kolēģi par Jāni Kaģi

Andris Krastiņš,

uzņēmuma valdes priekšsēdētājs:

- Jānis Kaģis ir vecā kaluma cilvēks ar augstu pienākuma apziņu. Sevi visu atdod darbam. Aiz viņa nav jāstaigā un jāpārdara uzticētais. Sīksts cilvēks un īsts mežinieks, no kura staro dzīvesprieks un labestība. Mums, jaunajiem, atliek no Jāņa Kaģa pamācīties. Viņš ir atradis savu vietu dzīvē.

Baiba Vēvere,

lietvede:

- Stabils cilvēks, kuru raksturo darba mīlestība un pamatīgums. Jānim darbs sagādā prieku, tāpēc viņam neviens ceļš nebija par garu un neviens pienākums nebija par grūtu. 60 nostrādāti gadi vienā darba vietā ir retums. Neviens cits mūsu uzņēmumā nav tik ilgi strādājis. Jāņa darba grāmatiņa ir pilna ar pateicībām un ierakstiem par apbalvojumiem.

Agris Muižnieks,

transporta remontceha priekšnieks:

- Cilvēks ar izdomu. Vienmēr izrādījis iniciatīvu. Jau sociālisma laikā Jānim bija racionalizācijas priekšlikumi. Viņš izgudroja palīgierīces un instrumentus, lai būtu vieglāk remontēt mašīnas. Joprojām strādā ar degsmi, ir nenogurdināms. Ko pateiks, to izdarīs. Tur līdzi jaunajiem un ir pat aktīvāks par dažu labu jauno.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Strencēnietis Jānis Kaģis: Mana dzīve bijusi laimīga

Kategorijas