Savas vēstures apzagšana

2008. gada 26. marts 10:44

1020

Pēdējo gadu laikā daudzkārt pieaugusi senvēstures arheoloģisko materiālu zagšana. Tagad brīvi pieejami visādi metālu meklēšanas detektori un senlietu "maluzvejnieki", proti, racēji, posta visu, kam vien spēj piekļūt. Nereti rīkojas pat ar ekskavatoriem.

Ne mazāk izplatīta sērga ir senu kulta akmeņu zagšana. Jau pirms gada rakstīju, ka nereti tiek apzagti pat senkapi vai senas kulta vietas, svētkalnus ieskaitot. Diemžēl jāsecina, ka atsevišķu cilvēku pārliecība par savu izcilu gudrību ir kļuvusi par iemeslu kārtējam vandalismam mūsu rajonā.

Attēlā redzamais akmens kādreiz atradās Vijciema pagastā Bitarkalna piekājē. Pēc agrāko zemes īpašnieku liecības, šis akmens vēl pēc Pirmā pasaules kara atradies tajā svētkalna sektorā, kur izvietoti senkapi. Kad zemnieki sākuši rakt granti, traucējošais akmens pārvietots kādus desmit metrus tālāk. Kad grantskarjerā sākuši ripot apbedīto cilvēku galvaskausi, zemnieki rakšanu pārtraukuši, bet kolhozu pirmajos gados grants ieguve atsākusies ar ekskavatoru. Vandalismu apturēja tā laika rajona zemes ierīkotājs Cēzars Rozenbergs, tas notika ap 1959. gadu. Vēlāk grantsbedres aizauga ar alkšņiem.

Kad astoņdesmitajos gados sākām interesēties par svētkalnu, ievērojām malā novietoto akmeni, kuram bija nepārprotamas kulta objekta pazīmes. Visvairāk mūs interesēja pa pusei padzisušās iekaltās zīmes, kas atgādināja rūnas. Zīmes mēģināja nokopēt Lennarts Meri, meklēdams kādas liecības par laiku, kad šo teritoriju apdzīvoja igauņu senči. Ģeologs un folkloras pētnieks Viktors Grāvītis, labi pazīdams akmeņus, iekaltās zīmes rūpīgi paspilgtināja ar melnas krāsas krītiņu, kas gan pēc pāris gadiem izdzisa.Šeit nespriedīsim par akmens formu, jo galvenā funkcija šim kulta objektam saistāma ar zīmēm jeb rūnām. Senlaikos rūnām bijusi divējāda loma - ar tām varēja apzīmēt alfabēta burtus, bet maģijā katrai rūnai piemita sava noteikta funkcija, piemēram, sargājošā.

Pirmskristietības laikos katram cilvēkam, kurš izgāja iniciāciju (iesvētību), zinošs priesteris ķermenī iededzināja viņa personisko sargzīmi. Tas bija svarīgs karavīriem, priesteriem un jebkuram mantīgo kārtu pārstāvim. Kad cilvēks mira, tad bija no svara viņa veli (garu) piesaistīt kapsētai, lai mirušā gars netraucētu dzīvot dzīvajiem. Šī iemesla dēļ aizgājēja personisko sargzīmi jeb rūnu iekala akmenī, kas simbolizēja kapsētas vārtu stabu. Iekalums kalpoja kā maģiska piesaiste "baltu smilšu kalniņam".

Lūk, tieši šāds senvēstures liecinieks akmens pagājušajā vasarā tika nozagts. Negribu šeit paust kādas aizdomas, bet skaidrs tikai tas, ka no liela attāluma pēc kapsētas akmens neviens nebrauca. Aizvests ar traktorīti, kurā kādus divsimt kilogramus smagais granīts iedabūts, veļot pa apaļiem sprungulīšiem. Parasti šādus akmeņus mēdz zagt dažādiem mērķiem. Vieniem ievajadzējies dekoratīvs akcents pagalma stūrī, citiem vajadzība iebūvēt kādas celtnes pamatos, vēl citi enerģētiski aktīvo akmeni vēlas izmantot kaifošanai.

No juridiskā viedokļa akmens zagšana ir noziegums. Bet nevar neņemt vērā, ka šāds vandalisms ir klasisks neinformētības piemērs. Ir cilvēki, kuri gatavi bļaut, ka viņi māņiem netic. Ticība un neticība it kā radniecīgi pretstati, bet starpība tā, ka ar ticību cilvēks spēj darīt gan labu, gan ļaunu, bet neticība ir neproduktīva. Lai neticīgais vispār sāktu domāt, ir vajadzīgs, lai viņam no skaidrām debesīm uzkrīt pusķieģelis uz pakauša. Šajā gadījuma svētīgāka būtu zināšana. Ja cilvēks noliedz zināšanas, viņš vislielāko ļaunumu nodara pats sev. Tā nav mistika, tas ir cēloņu un seku likums.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Savas vēstures apzagšana

Kategorijas