Ēvaldu Apīni zinātkāre pavadījusi visu mūžu

2008. gada 2. marts 09:16

1967

Ēvaldu Apīni zinātkāre pavadījusi visu mūžu

Bijušais Smiltenes tehnikuma pasniedzējs tagad pensionārs Ēvalds Apīnis savu zinātkāres garu nav zaudējis arī tagad. Daudzi Valkas rajona iedzīvotāji viņu pazīst kā bezkompromisa cīnītāju pret alkoholu, bet, iespējams, mazāk zina, ka viņš aizraujas ar astronomiju, pēta izmaiņas zvaigznājos un ir pastāvīgs Mūrmuižas Tautas universitātes apmeklētājs, kur aktīvi iesaistās diskusijās ar lektoriem.

Par savām interesēm Ē. Apīnis pats ar humoru saka, ka to ir tikpat daudz kā sunim blusu. Viņš ir daudz lasījis, pētījis reliģisko literatūru un kopā ar savu pedagoga gaitās iegūto pieredzi nokļuvis pie interesantiem secinājumiem par cilvēka dzīvi, tās jēgu."Ar visu to es esmu sabiedrībā iekšā un neatrodos ārpus tās," saka Ē. Apīnis.

Par zvaigznēm ieinteresējas pieguļāViņš uzskata, ka ar savu ierašanos Mūrmuižā nereti izraisot disonansi auditorijā. "Tur bija pierasts noklausīties runātāju un pateikt paldies. Varbūt dažreiz pieklājības pēc uzdeva kādu jautājumu. Es nevarēju noturēties, neielaižoties diskusijās. Lektoriem tas šķita interesanti, bet klausītāji dažreiz kurnēja, ka es vienīgais gribu runāt. Teicu, lai taču to dara arī viņi, jo Rainis ir teicis, "ja gribi mūžam ciest klusu, tad ej savlaicīgi uz mūža dusu". Mani interesē dažādi jautājumi, bet viena no noturīgākajām jomām, par kuru visilgāk esmu interesējies, ir astronomija. Tajā darbojos vairāk nekā 30 gadus. Pirmais interesi par zvaigznēm manī radīja tētis. Būdams bērns, nereti viņam devos līdzi uz pļavu pārsiet zirgus. Tad viņš man rādīja, kur ir Lielais un Mazais Lācis. Tā man bija pirmā astronomija. Vidusskolā aizrāva kosmoloģija. Tā pamazām arvien vairāk par šo jomu ieinteresējos un nu, domāju, esmu kļuvis labs amatieris," spriež Ē. Apīnis. Viņš sadarbojas ar vairākiem astronomiem, abonē žurnālu "Zvaigžņotā Debess". "Tas pēc neatkarības atgūšanas mūsu valstī ir palicis vienīgais populārzinātniskais izdevums par astronomiju latviešu valodā. Pēc manām domām, to vajadzētu pasūtīt katrā skolā, jo tas ir labs izdevums intereses radīšanai," saka Ē. Apīnis.Pats viņš, būdams skolotājs, savulaik mācību iestādē izveidoja astronomijas pulciņu. "Dabūju no DOSAAF laikiem mantotu nelielu teleskopu, kas 30 līdz 60 reizes palielina izšķirtspēju, un bērni ļoti aktīvi ar to nodarbojās," apliecina Ē. Apīnis.

Saule kļuvusi mīlīgākaĒ. Apīnim ir pastiprināta interese par Sauli. To skolotājs novēro jau vairākus gadus. "Saule ir interesants objekts. Skatoties uz to projekcijā, daudz ko var ievērot. Pēc maniem novērojumiem, nu jau ilgāku laiku ir samazinājusies Saules aktivitāte. To izraisa plankumi uz Saules, kas mēdz būt lielāki pat par Zemi. Aktivitāte rodas, Saulei izsviežot savas daļiņas jeb jonizētās plūsmas pasaules telpā. Tās var radīt izmaiņas mūsu magnetosfērā, ziemeļblāzmu, traucēt radiosakarus, ietekmēt laika apstākļus. Pašlaik Saule ir pilnīgi tīra, kā no kosmētikas salona izņemta lelle. Pēdējā gada laikā neesmu redzējis arī nevienu ziemeļblāzmu. Varbūt mazākas tās var pamanīt tikai ziemeļos. Pēc manām domām, arī šo vasarīgo ziemu var izskaidrot ar saulītes mīlīgumu, jo tai trūkst aktivitātes. Ja meteorologi laika prognozēšanā izmantotu izmaiņas Saules aktivitātē, atklātos interesantas un ļoti sakarīgas lietas," skaidro Ē. Apīnis.Viņš pieļauj, ka Saules izturēšanās spēj būtiski mainīt klimatu uz Zemes. "Par to liecina versijas, ka tur, kur tagad gar šoseju no Vijciema līdz Valkai slejas priežu sili, senāk bijusi kāpu josla. Atcerēsimies kaut vai ledus laikmetu, pēc kura beigšanās pie Latvijas izveidojās Baltijas jūra. Pasaules mērogos tā ir gluži nesena vēsture. Vēl var minēt ogļu baseinus Krievijas ziemeļos pie Vorkutas. Tie rodas no tropiskajiem mežiem, bet tagad to tur nav. Iespējams, zemes ass kādreiz bijusi gluži citā virzienā. Tā ka pašreizējo situāciju dabā nav pamata uzskatīt par mūžīgu," secina Ē. Apīnis.

Viss mainās, arī zvaigznesArī zvaigžņu stāvoklis nav pastāvīgs. "Sengrieķu laikos Lielais Lācis bija citāds, arī Polārzvaigznei bija cita pozīcija. Mainās arī zvaigžņu stāvoklis, bet cilvēks savā mūžā to nevar konstatēt, tas ir tūkstošgadu ilgs process," skaidro Ē. Apīnis.Viņš uzskata, ka tagad zinātnei ir būtiski noskaidrot, vai mūsu galaktikā kaut kur vēl ir dzīvība. "Ir izpētīts, ka vairākas zvaigznes ir kā mazas saules, ap kurām riņķo planētas. Pilnīgi pieļaujams, ka uz kādas no tām ir dzīvība. Noskaidrot to ir grūti lielā attāluma dēļ, jo, piemēram, mūsu galaktikas diametrs ir 150 miljonu gaismas gadu. Mūsu prātam tas ir neaptverams tālums. Ja vēl zinām, ka ar tādām planētām ir pilnas visas pārējās galaktikas, tad viss ir iespējams," saka Ē. Apīnis.Tā kā skolotājs atzīst, ka tic Dievam, vēlos zināt viņa domas - vai pieņēmums par dzīvību uz vēl kādas planētas nesagrauj Bībeles patiesības. "Gan sagrauj, gan nesagrauj. Bībele radās laikā, kad tautai nebija pamatīgu astronomisku zināšanu, kaut tā laika astronomi bija gudri. Turklāt, ja mēs visi būtu ļoti kompetenti Bībeles jautājumos, mēs to pilnībā par svēto grāmatu nevarētu uzskatīt. Šī grāmata apkopo ne tikai jūdu garīgās vērtības, tur daudz kas ir aizgūts arī no persiešiem, grieķiem, šumeriem un varbūt pat no indiešiem. Tomēr jāatzīst, ka Bībelē ir ļoti daudz morāles un uz tās balstītas patiesības. Tā ir minēto tautu folklora. Nav apstrīdami grāmatas augstie morāles principi. Ja mēs pēc tiem dzīvotu, mums klātos daudz labāk," apliecina Ē. Apīnis.

Bezgalību ar prātu nevar aptvertPēc viņa domām, Dieva esamība ir kaut kas lielāks, mums ar prātu neaptverams. "Esmu ticies ar vairākiem astronomiem, un, ziniet, viņi visi ir ticīgi. Kad mēs domās nokļūstam līdz pasaules malai, kas tāda nav, jo ir viena vienīga bezgalība ar daudzām planētām, tad rodas jautājums, kas tur tālāk ir. Un tad, gribot negribot, jāatzīst - kaut kas ir, kas to visu koordinē, bet mums nav izzināms. Skaidrības meklējumi šajos jautājumos līdzinās dullā Daukas centieniem sasniegt horizontu. Domāju, ka reliģijas, kādas pastāv pasaulē, ir cilvēku izgudrotas. Varbūt tās vajadzīgas, lai tautas saturētu kopā, bet vai tās attiecināmas uz Dieva iestādījumu, grūti teikt. Tās pašas kristīgās ticības vārdā cilvēce piedzīvojusi daudz ciešanu," saka Ē. Apīnis. Viņš atzīst, ka noslēpums ir arī lielais sprādziens visumā, pēc kura radusies pasaule. "Ar modernām zinātnes metodēm pierādīts, ka tāds tiešām bijis. Sākumā neesot bijuši ne akmeņi, ne ieži, ne dzelzs, ne sērs un ūdeņradis. Tad kas bija? Enerģija? Kaut kas bija, jo pēc tam izveidojās ūdeņradis, tad atomi savienojās un parādījās sarežģītākas lietas, līdz beidzot radās dzīvība - tik interesanta un daudzveidīga. Šāda lietu kārtība dod atbildi mūžīgajam jautājumam - kas bija pirmais - vista vai ola? Protams, ka ola. Palūkojieties tikai tagad, cik pārdomāts un kompleksi izstrādāts ir dzīvs organisms. Tur viss ir perfekti izstrādāts - aizsardzības, gremošanas un vairošanās sistēma. Es tajā visā dodu tikai mazu ieskatu, bet šīs lietas ir interesantas un aizraujošas. To apzināšanā un izpētē jāievada jaunatne. Tad nebūs problēmu ar alkoholu jauniešu vidū un nevajadzēs lauzīt galvu, ko jaunatnei darīt," saka Ē. Apīnis.

Pirmais pienākums ir dzīvotViņš sevi uzskata par ieguvēju, jo piedzimis īstos laukos un visu bērnību bijis saistīts ar dabu. "Apkārt bija skaisti meži, pļavas, purvi - tas viss ļāva man sevi apjaust kā dabas daļu. Mēs tādi arī esam. Arī vecāki man bija neparasti, par daudz ko interesējās. Rudens vakaros viņi ar kaimiņiem rīkoja vakarēšanas un par daudz ko pārrunāja. Audzināšanai ir liela nozīme. Bērnībā radusies zinātkāre mani pavadījusi visu mūžu. Tā mani mudināja studēt zinātni un ārpus darba par daudz ko interesēties. Tas bija tas pats, kas dullā Daukas došanās pretim apvārsnim - ej, ej, bet gaitai nekad gala nav. Tagad, kad esmu kļuvis vecāks, varu atbildēt uz jautājumu - kāda jēga dzīvot? Atbilde ir ļoti vienkārša.Neviens dzīvais organisms nav radies pēc savas gribas. Arī cilvēks. Es esmu piedzimis, un viss. Tas noticis dažādu apstākļu dēļ un man pie tā nekādu nopelnu nav. Taču tas spēks, kas man lika piedzimt, deva līdzi pienākumu dzīvot. Bērns, kad nāk pasaulē, viņam tas nepatīk. Sagādātas neērtības, un viņš aizsargājoties bļauj. Tad iestrādājas pienākums par katru cenu dzīvot. Vēlāk rodas nākamā atziņa - tu viens neesi nekas. To var izdomāt gluži filozofiski - nu kāda jēga man būt pilnīgi vienam? Citiem tāds pats pienākums. Ja es kādam daru pāri, tas nozīmē, ka es pats sev atņemu iespēju dzīvot. Lūk, bauslis - nedari otram to, kas tev pašam nepatīk. Nākamais uzdevums mums ir turpināt dzīvību. Tam mums ir dots seksuālais instinkts. Mūžīgs es neesmu, bet turpināšu dzīvot savos bērnos. Tas ir dzīvības likums, un tā ir dzīves jēga," saka Ē. Apīnis.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ēvaldu Apīni zinātkāre pavadījusi visu mūžu

Kategorijas