Nedrīkst aizmirst sīkos plēsējus

2008. gada 1. marts 10:53

2469

Februāris un marts medniekiem pārsvarā ir "klusais laiks". Tomēr pieredzējušie mednieki iesaka neaizmirst sīko plēsēju medības. Izveidojoties pārāk blīvai šo dzīvnieku populācijai, palielinās risks, ka mežā var izplatīties nevēlamas slimības, tajā skaitā - trakumsērga.

Viens no dzīvniekiem, kurš pēdējos gados arvien biežāk "izslīd" no mednieku redzesloka, ir jenotsuns. Parasti šajā laikā jenoti ieslīguši ziemas miegā un normālos apstākļos no alām izlīstu vien marta otrajā pusē, sākoties pirmajiem atkušņiem. Taču šobrīd viņi joprojām ir aktīvi un visbiežāk sastopami pie citu dzīvnieku, īpaši mežacūku, domātajām barotavām.

Mazākais no suņu dzimtas

Jenotsuns ir mazākais suņu dzimtas savvaļas zvērs Latvijā. Augumā nedaudz mazāks par lapsu, drukns un apaļīgs. Pavasarī un vasarā viņa svars ir aptuveni pieci kilogrami, bet rudenī jenotsuns sāk veidot zemādas tauku rezerves, un svars var pieaugt gandrīz divkārt. Pieauguša dzīvnieka garums parasti ir ap 70 centimetru. Galva salīdzinoši neliela, nelielām ausīm un īsu, smailu, gludu vilnu segtu purnu, tā sānos (uz vaigiem) - ļoti raksturīga kupla pagarinātu matu aploce. Pārējais jenotsuņa apmatojums kupls, bet rupjš. Ziemā tas biezāks nekā vasarā. Apmatojuma krāsa ķermeņa virspusē - pamatā brūna, ar pelēcīgu vai rūsganu toņu piejaukumu, uz muguras un pleciem vienmēr uzkrītoši tumšbrūni ietonēta. Krūtis tumšākas, bet vēders gaišāks par virspusi. Purna un vaigu apmatojums kontrastējošs: balts purns, balta "vaigubārda"", kas ieskauj melnus laukumus ap acīm. Tieši šo melno laukumu dēļ dzīvnieks nodēvēts par jenotsuni, jo līdzīga "sejas maska" ir Amerikas jenotam.

Jenotsunim labi attīstīta oža, bet dzirde un redze ir salīdzinoši vāja. Pārvietojas galvenokārt soļos vai lēnā riksī. Labi peld. Briesmu gadījumā parasti nevis bēg, bet cenšas noslēpties, maskēties. Nereti, ja pārsteidz pēkšņi, mēdz izlikties par beigtu.

Ienācējs no Austrumāzijas

Jenotsuņa dzimtene ir Austrumāzijā - Ķīnas austrumdaļā, Korejā, Vjetnamas ziemeļdaļā, vairākās Japānas salās, Usūrijas apgabalā un Amūras baseinā. No 1934. gada vairāk nekā divdesmit gadu šo sugu ieviesa toreizējās Padomju Savienības Eiropas daļā, galvenokārt kažokādu ieguvei. Eiropā jenotsunim iepatikās, un suga pastāvīgi un nekontrolēti izplatījās rietumu virzienā, papildinot daudzu Eiropas valstu faunu.

Latvijas teritorijā jenotsuņi pirmo reizi konstatēti Otrā pasaules kara laikā (1943. gadā), kad daži zvēri te ieklīda no Krievijas, bet 1948. gadā padomju okupācijas vara šo sugu Latvijā ieveda tīši - izlaida mežā, krūmājos, purvos, lai savairojas. Būs vērtīgi medījumi, no kuriem iegūt skaistas un siltas kažokādas. Sākumā jenotsuņus saudzēja, sargāja, neļāva medīt. Pēc dažiem gadiem - atļāva, bet vēlāk jau ieteica jebkurā gadalaikā bez žēlastības iznīcināt, jo šie zvēri bija savairojušies tik lielā daudzumā, ka būtiski samazināja medījamo putnu skaitu un turklāt izplatīja kašķi, trakumsērgu un citas cilvēkiem, mājkustoņiem un savvaļas dzīvniekiem bīstamas lipīgās slimības.

Šie nelielie plēsēji nenoniecina ne tikai putnus, bet arī mazos zaķēnus un kazlēnus. Tāpēc uzskatāmi par vienu no iemesliem, kāpēc Latvijas laukos arvien retāk redzams līdz šim tik ierastais zaķis.

Patīk lapukoku mežs

Jenotsuns par mājvietu visbiežāk izvēlas lapukoku un jaukto mežu ar biezu pamežu un bagātīgu paaugu. Priekšroku dod mitrākām vietām. Izvēloties dzīvesvietu, raugās, lai tuvumā būtu kāda ūdenstilpe. Dzīvnieks ir aktīvs lielākoties naktī. Gada aukstos mēnešus - no oktobra nogales līdz martam - jenotsuņi pavada dziļā snaudā, pārtiekot no rudenī uzkrātajām zemādas tauku rezervēm. Parasti iekārtojas iepriekš rūpīgi izklātā midzenī, kas ierīkots galvenokārt pamestās āpšu vai lapsu alās. Visbiežāk vienā alā kopā ziemo divi pieauguši jenotsuņi - tēviņš un mātīte. Jaunie dzīvnieki var ziemot gan vienatnē, gan divi vai pat vairāki līdzās. Ja priekšlaikus izsīkušas enerģijas rezerves, kā arī atkušņa laikā zvēri ziemošanas alas mēdz pamest, lai meklētu barību.Viens no iemesliem, kāpēc šis dzīvnieks tik strauji spējis izplatīties plašās teritorijās, ir viņa spēja vairoties. Dzimumgatavību viņš sasniedz vidēji desmit mēnešu vecumā. Pāris parasti izveidojas visam dzīvnieku mūžam. Maijā, alā ierīkotā midzenī, mātīte laiž pasaulē sešus septiņus mazuļus. Jau četru piecu mēnešu vecumā jaunie dzīvnieki kļūst pilnīgi patstāvīgi un tūdaļ pamet dzimto apvidu.

Plaša ēdienkarte

Jenotsuns ir neizvēlīgs visēdājs. Pārtiek gan no dzīvnieku, gan augu valsts barības. Ēd dažādus bezmugurkaulniekus, zivis, abiniekus, rāpuļus, putnu olas un mazuļus, peļveidīgos grauzējus, augu dzinumus, sakneņus, augļus, sēklas. Augu valsts barību izvēlas lielākoties rudenī. Taču šajā laikā, tāpat kā pavasarī, neatsakās arī no maitas. Ienaidnieki, slimības un mednieki

Savlaik vērtīgo kažokādu dēļ jenotsuņus patiešām aktīvi medīja. Bija mednieki, kuri vasarā noķertos dzīvniekus turēja būros līdz ziemai, kad kažociņš ieguva vajadzīgo akotu. Viņus medīja pat pavasarī, arī mātes, kurām zīdāmi mazuļi. Šāva, sita ar rungām, izraka no alām, ķēra ar suņiem.

Mednieks ar suni ir viens no nopietnākajiem jenotsuņa ienaidniekiem. Pēkšņu briesmu gadījumā jenotsuns parasti nevis bēg, bet cenšas kaut kur noslēpties. Ja paslēptuves nav, viņu spēj noķert jebkurš medību suns. Klajā vietā arī veiklākam cilvēkam var izdoties šo dzīvnieku noskriet. Interesanti, ka jenotsuns briesmu gadījumā mēdz pieplakt ar vēderu pie zemei, un nekustīgi guļ - izliekas beigts. Šobrīd situācija ir mainījusies. Pieprasījuma pēc jenotu ādām nav, un līdz ar to mednieki reti interesējas par šī dzīvnieka medībām. Tām atceras vien tad, kad apkaimē sāk izplatīties ziņas par plēsēju iespējamo saslimšanu ar trakumsērgu. Tāpēc nelielais dzīvnieks var dzīvot, cepuri kuldams. Arī plēsīgie zvēri jenotsuni ēd nelabprāt zvēra specifiskās miesas smakas dēļ.

Vislabākās - gaides medības

Šobrīd izmantot medību suņus nav ieteicams, tāpēc vislabāk jenotsuņus medīt gaidē pie viņu iecienītākajām barošanās vietām. Šādas vietas viņu taku tuvumā var izveidot arī pats mednieks, izliekot iepriekš sagatavotu ēsmu - citu dzīvnieku iekšu smaka ātri pievilinās apkārtnē mītošos jenotsuņus.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Nedrīkst aizmirst sīkos plēsējus

Kategorijas