Tālu svešumā ar Latviju sirdī

2008. gada 24. janvāris 22:37

3132

Inese Ertls Vācijā ir nodzīvojusi 17 gadus, tomēr nevienu brīdi nav aizmirsusi Latviju un draugus tajā. Viņa uzskata, ka aizmirstot dzimteni un savas saknes, cilvēks vairs nav nekas un, kaut arī dzīvs, izzūd kā personība ar savu identitāti.

Inese Ertls uzskata, ka Vācija,

tāpat kā citas valstis,

ir stipri mainījusies

Nesen I. Ertls bija atbraukusi uz Valku, lai apciemotu senu draudzeni - veikala "Oļupe" īpašnieci Ingu Bošu. Abas ģimenes draudzējušās vairākās paaudzēs. "Pirmās par draudzenēm kļuva mūsu vecmāmiņas. Manas omītes un Ingas vecmāmiņas mājas atradās netālu viena no otras Ēveles pagastā, un tuvais attālums mūsu dzimtas vienoja," saka Inese.Viņa piebilst, ka tagad arī viņas un Ineses bērni sākuši draudzēties.

Sagaida neatkarības deklarāciju un aizbraucIzmantoju izdevību un lūdzu I. Ertlu padalīties iespaidos par dzīvi Vācijā un to, kā viņai izdevies iedzīvoties citā vidē. "Dzīve mani aizveda uz Rīgu. Tur sagaidīju 4. maija deklarācijas pieņemšanu par brīvu un neatkarīgu Latviju. Vispār esmu ļoti nacionāli noskaņota. No pēdējām Latvijā pavadītajām dienām visspilgtāk atmiņā man palikusi piedalīšanās lielajā tautas manifestācijā Daugavmalā. Vēl gluži brīvi nebijām, un es nezinu, vai par mani jau bija ieinteresējušies attiecīgie dienesti, bet droši nejutos. Mērs bija pilns, kad uz ielas naktī aizdedzināja manas meitas automašīnu. Atbrauca miliči un izteica nožēlu, ka mašīna tik maz apdegusi. Domāju, ka tam bija maza saistība ar manu nacionālo pārliecību, vienkārši tā notika, jo toreiz šur tur tika aizdedzinātas automašīnas. Sapratu, ka te vairs nevar īpaši droši justies, bet man bija jādomā par bērniem. Vīrs bija miris. Dēlam tuvojās iesaukšana armijā, bet toreiz lielu daļu mūsu puišu sūtīja uz Afganistānu. Sakravājām mantas un braucām uz Vāciju. 9. maijā jau biju Berlīnē," stāsta Inese.Izvēle uz Vāciju krita tādēļ, ka pirms tam viņa bija uz šo valsti aizbraukusi ekskursijā un redzētais bija iepaticies. "Sākumā domāju, ka visu mūžu tur nepalikšu, bet liktenis bija lēmis citādāk. Man izdevās diezgan veiksmīgi iedzīvoties jaunajā vietā. Apmetāmies Bavārijā. Varu teikt tikai to, ka cilvēks visur var atrast darbu, ja vien grib strādāt. Jā, Vācijā arī šodien ir augsts bezdarba līmenis, bet darbu var atrast. Daudzi vācieši vienkārši negrib strādāt, jo sociālie pabalsti ir pietiekami lieli, lai varētu iztikt gluži labi. Domāju, ka arī Latvijā daļa cilvēku ir bezdarbnieki pēc pašu vēlēšanās, jo strādātgriboši cilvēki par dzīvi nesūdzas un prot atrast darbu," apliecina Inese.

Brīnās par protestiem pret valsts valoduViņa iestājās darbā fabrikā, kurā ražo spoguļlampas. Tur iepazinās ar simpātisku bavārieti un apprecējās. "Uzņēmumā strādājām visa ģimene un drīz vien izpelnījāmies labāko strādnieku slavu," atklāj Inese.Uzreiz gan pēc ierašanās Bavārijā atbraucēja darbu nevarēja dabūt, jo vajadzēja apgūt vācu valodu. "Man šķiet ļoti dīvaini, ka Latvijā krieviem ir iebildumi pret prasību lietot valsts valodu. Viņi taču ir Latvijā! Kad mēs atradāmies Padomju Savienībā, mums, latviešiem, neviens neprasīja, vai protam krievu valodu. Aizgājām uz darbu, un viss bija jākārto krievu valodā. Man Vācijā valodu tikpat kā no jauna vajadzēja apgūt, kaut Latvijā skolas laikā to biju mācījusies. Tagad saprotu - padomju laikā mums svešvalodas mācīja tā, lai mēs neiemācītos. Krievu valodā metodika bija cita un iznākumā to apguva pēdējais stulbenis. Vācijā pat apkopēja darbu nevar dabūt, ja neprot vāciski. Es arī tagad perfekti nepārzinu vācu valodu, jo problēma tā, ka Bavārijā tā ievērojami atšķiras no literārās valodas, bet saprasties varu. Mani bērni vispār neprata šo svešvalodu, bet nu to ir iemācījušies. Es domāju tā - ja tu aizbrauc uz citu zemi, lai tur dzīvotu, tad jāpieņem arī turienes noteikumi un jāzina attiecīgās valsts valoda, jo ne pie manis atbraukuši, bet es esmu tā, kas izteikusi vēlmi ierasties šajā valstī un dzīvot. Man kā latvietei bija diezgan viegli iejusties vāciešu vidē, jo mums, latviešiem, ar vāciešiem ir diezgan līdzīga mentalitāte, un tas ļauj salīdzinoši ātri iedzīvoties un saprasties," stāsta I. Ertls.

Tautu pārlieku sajaukšanās rada problēmasProblēmas viņa saredz nākotnē, jo arvien vairāk iebraucēju Vācijā ir ar gluži citādām tradīcijām, reliģiju un mentalitāti. "Vācija ir kļuvusi par daudznacionālu valsti. Visvairāk ir turku. Netālu no mana vīra mājas ir neliela ieliņa, kurā dzīvo viena vāciešu ģimene. Tajā ir divi bērni. Turku ģimeņu ir vairāk, un katrā aug vismaz pieci, ja ne septiņi bērni. Tāda situācija ir daudzviet, turklāt diezgan daudziem vāciešu vecākiem ir tikai viens bērns. Nav grūti iedomāties, kas notiks pēc 10 vai 20 gadiem. Šai tautai ir citādi paradumi un, iespējams, nākotnē vāciešiem tas radīs neērtības. Mani uztrauc, ka līdzīga problēma pēc gadiem var rasties arī Latvijā, ja Turciju uzņems Eiropas Savienībā," spriež Inese. Viņa atzīst, ka pēdējos gados Vācijā ievērojami palielinājies arī latviešu skaits. "Īpaši daudz mūsu tautiešu ir Minhenē. Tur latviešiem ir pat sava baznīca. Ļoti daudz ir gados jaunu cilvēku. Es nezinu, vai viņi ar laiku atcerēsies Latviju un atgriezīsies. Ceru, ka daļa atbrauks. Tomēr, ja te turpināsies kārtība, kurā cilvēku var apspiest un viņš pats rūpēs jūtas nospiests, tad jaunie nebrauks atpakaļ. Tas, protams, ir sāpīgi," secina I. Ertls.Pēc viņas domām, mūsdienu vācieši salīdzinājumā ar iepriekšējo paaudzi ir mainījušies. "Uzskats, ka vācieši ir slaveni ar savu precizitāti, ir kļuvis par mītu. Šīs īpašības Vācijā vēl ir saglabājuši manas, sešdesmitgadnieku, paaudzes cilvēki. Savukārt jaunieši sāk kļūt arvien izlaistāki. Jāpiebilst gan, ka tikumība un morāle sākusi zust visā pasaulē. Par arvien parastāku parādību kļūst viendzimuma laulības. Šīs attiecības jau sāk skolā veidoties. Man dažreiz rodas jautājums, ja normāla parādība ir vīrieša laulība ar vīrieti vai sievietes ar sievieti, tad kas esmu es, apprecēdama vīrieti? Pasaule izvirst, jo novērsusies no pamatpatiesībām, kas ietvertas Dieva 10 baušļos. Pie tiem vajag atgriezties. Es neaicinu tādēļ iet baznīcā. Pati arī tajā nesēžu. Baznīcā ieeju tikai, lai aizdegtu divas sveces - vienu par mirušajiem, otru par dzīvajiem, jo man dievnams ir sirdī. Mūsdienu bērni ir aizmirsuši, kas ir kauns. Reiz to vaicāju dažām meitenēm. Viņas nezināja. Vācijā bērniem par bērnu audzināšanu maksā labus pabalstus. Ir jāsaprot, ka tā ir valsts piešķirtā alga par audzināšanu un neparko citu. Tomēr viss ir aizgājis lielā pašplūsmā. Iebraucēju skaitam palielinoties, notiek dažādu tautību sajaukšanās, kas rada visādus sarežģījumus. Nejaucos politikā, bet par valdības pasivitāti spriežu kā sieviete - ja manā mājā sanāk daudz dažādu viesu un katrs pēc sava prāta pārvieto telpās noliktās lietas, tad kaut kas nav kārtībā. Tomēr pašlaik nav jūtams, ka kaut kas tiek darīts," secina Inese.

Joprojām ir savas zemes patrioteViņa uzskata, ka tur, kur aizbrauc, jāprot ar apkārtējo sabiedrību sadzīvot, jāciena attiecīgās valsts kārtība. Diemžēl liela daļa no dienvidzemēm atbraukušo par prioritāti uzskata savus ieradumus, kas ne vienmēr sakrīt ar morāli un sabiedriskās saskaņas nosacījumiem. Inese domā, ka to veicinājis pārlieku lielais imigrācijas vilnis. Iebraucēji sāk justies kā spēks un grib, lai ar to rēķinās. "Tas nenozīmē, ka jāaizmirst sava tautība un dzimtene. Es sirdī esmu latviete nacionāliste, bet respektēju tautu, pie kuras dzīvoju. Mani svešumā ar atplestām rokām nesagaidīja. Kad apprecējos un sāku dzīvot vīra mājā, kaimiņi gāja garām, bet mani neievēroja. Taču, kad viņi redzēja, kā es strādāju, kā kopju ielu pie mājas, ko daru sētā, tūlīt nāca iepazīties un nodibināt attiecības. Nu var teikt, ka mani tuvākā un tālākā apkārtnē pazīst kā raibu suni. Esmu tur savējā. Tajā pašā laikā esmu palikusi Latvijas patriote. Mēs vispār esam unikāla tauta, jo divas reizes esam ieguvuši brīvību bez kara.Svētkos, kad pie mums ierodas ciemiņi, pie mājas mums izlikts ir gan Bavārijas, gan Latvijas karogs," saka I. Ertls.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tālu svešumā ar Latviju sirdī

Kategorijas