Ugunskuru liesmu atblāzmā

2008. gada 22. janvāris 09:11

2097

Piektdien Valkas novadpētniecības muzejā jau piekto reizi notika 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekiem veltīts saiets "Ugunskuru gaismā". Fotogrāfiju izstādes autors Andrejs Pebo nemaz neuztraucās, jo šo cilvēku vide viņam ir labi zināma.

Lai saprastu barikāžu nozīmi,

jāatgriežas 80. gadu beigās, kad sākās ceļš

uz neatkarības atgūšanu

Izstāde "1991. gada janvāris" tapa, pateicoties muzeja speciālistei Ligitai Drubiņai, kura lūdza kādus materiālus Barikāžu muzejam. Muzeja direktors Renārs Zaļais tūlīt piedāvāja A. Pebo gatavotās fotogrāfijas. Interesanti, ka abi ir mācījušies Valkas vidusskolā, turklāt sēdējuši vienā solā.

Aukstumā ar uztraukuma drebuliAndreja fotogrāfijas muzejā glabājas jau sen. "Tā bilžu paciņa nav liela un daudzas no tām biju jau piemirsis," stāsta barikāžu sargs. Viņš atzīst, ka kopumā izlietojis tikai pusotru filmu, tāpēc izvēle nav liela. Viņam kabatā allaž bija vecs fotoaparāta "Zorkij" modelis ar izvelkamu objektīvu. Dienas laikā, kad apkārt viss bija mierīgi, viņš pieteicās komandierim, ka objektu pamet un dodas fotografēt citviet. Līdz Zaķu salai gan neizdevās nokļūt, taču pilsētas centrā un Vecrīgā izdevās iemūžināt daudz mirkļu.Andrejs atceras, cik tobrīd bija auksts un drēgns laiks, arī uztraukuma drebuli, kad virs Dzirnavu ielas lēni un ļoti zemu pārlidoja helikopters. Maz ticams, ka tajā atradās labie zēni. "Mēs atradāmies it kā maisā, jo ieliņa pie starptautiskās sakaru centrāles bija aizbarikādēta no abiem galiem, turklāt arī visi pagalmi bija noslēgti. Briesmu gadījumā nebija kur sprukt, tāpēc sajūta neomulīga," atceras Andrejs.

Mājiniekiem uztraukumu bija vairākPēc R. Zaļā apzinātā, uz barikādēm tā vai šā ir bijuši apmēram 20 tūkstoši cilvēku, taču nozīmīgi ir atcerēties arī tos, kuri palika mājās, pārdzīvoja un vērīgi sekoja notikumiem radio un televīzijā. "Viņiem bija vairāk uztraukumu nekā mums. Domāju, ka sēdēt Rīgā objektos bija vieglāk," prāto Andrejs.Īpašo noskaņu muzejā palīdzēja radīt Trikātas vīru vokālais ansamblis Ineses Eihes vadībā. Visiem bija iespēja noskatīties videofilmu "Mūsu barikāžu laiks". Barikāžu pasākums notika ar Valkas rajona padomes atbalstu. Izstāde ir apskatāma līdz 18. februārim.

Tādu pacēlumu vairs nepiedzīvosBarikāžu dalībnieks Dzintars Jansons atzīst, ka šā notikuma dalībnieku paliek aizvien mazāk. "To laiku ir grūti novērtēt par zemu. Tādu pacēlumu Latvijas tauta diezin vai piedzīvos. Neviens neprasīja - kas man par to būs, bet gāja un darīja visu, ko tobrīd vajadzēja," atceras sirmais vīrs. Viņš bija viens no tiem apmēram 30 brīvprātīgajiem vīriem Valkā, kuri piedalījās Ļeņina pieminekļa demontāžā, partijas komitejas un drošības dienesta dokumentācijas pārņemšanā. Viena vara faktiski bija beigusi pastāvēt, bet otras vēl nebija. Tas bija pārejas laiks, kad brīvprātīgo vienībai darba netrūka. D. Jansons uzskata, ka emocionāli visnepatīkamākais bija puča laiks. Neviens nezināja, uz kuru pusi sasvērsies svaru kausi un vai neveiksmes gadījumā Latvijas patriotiem nedraud ciešanas un pārbaudījumi. Viņš nožēlo, ka pietrūka tikai pāris dienu, lai atklātos to cilvēku vārdi, kuri apzināti darbojās pret Latvijas valsti.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ugunskuru liesmu atblāzmā

Kategorijas