Ilvija Ķimse: Ikviens esam eņģelis ar vienu spārnu

2007. gada 21. decembris 14:44

2452

Ilvija Ķimse: Ikviens esam eņģelis ar vienu spārnu

Šomēnes Jērcēnu pagasta bibliotēkas vadītāja Ilvija Ķimse Latvijas Piļu un muižu asociācijas rīkotās akcijas "Apceļosim Latvijas pilis un muižas" noslēguma pasākumā Jaunpilī ieguva labākās stāstnieces titulu.

To viņa izcīnīja kā senās Jērcēnmuižas ēkas gide, turklāt tūristi, kuri bija apmeklējuši Jērcēnus, nobalsoja par muižu kā otru viesmīlīgāko ekskursiju objektu valstī.Tādi panākumi jau otrajā gadā pēc iestāšanās asociācijā pārsteigtu pat visprofesionālāko tūrisma biznesa pārstāvi, bet Ilvijai šis darbs lielā mērā bija balstīts uz pašas entuziasmu. Apbrīnojama ir arī viņas aktivitāte pagasta sabiedriskajā dzīvē. Neraugoties uz aizņemtību, viņa ir paguvusi piedalīties daudzos pasākumos, iesaistījusies projektos, turklāt nav aizmirsusi pastāvīgi papildināt zināšanas pagasta senās muižas vēstures izpētē."Es esmu pārliecināta, ka neko jaunu nevar uzbūvēt bez pamatiem. Tas nozīmē, ka mēs tikai tad spēsim tikt uz priekšu, ja zināsim savu aizmuguri - vēsturi," saka I. Ķimse.

Sendienas iemīl no vecmāmiņāmVēlos zināt, kur bibliotēkas vadītāja tam visam guvusi motivāciju un iedvesmu. Varēja taču mierīgi veikt savus bibliotekāres pienākumus un vairāk laika pataupīt ģimenei.Ilvija uzskata, ka patiku pret sendienu stāstiem ieguvusi jau bērnībā no draudzenes vecmāmiņas."Tā kā tagad ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kas mudina iegrimt apcerē par nodzīvoto gadu un padarīto, arī es esmu filozofiski noskaņota. Domāju, ka ikviens cilvēks piedzimst ar savu uzdevumu. Uz lielā Visuma fona mūsu dzīve ir mirklis, un es domāju, ka arī tas mums nav par velti dāvāts, jo kaut kas ir jāizdara. Daudz kas atkarīgs no tā, cik tas mūsos ir ielikts no ģimenes un cik daudz paši piestrādājam. Bērnībā es lielāko laika daļu pavadīju kopā ar vecmāmiņu. Es ļoti labi atceros stāstus par viņas jaunību, par mūsu ģimenes senčiem. Es tagad zinu mūsu senčus pagātnē līdz septītajai paaudzei. Bērnībā man tuva bija arī kaimiņu draudzenes vecmāmiņa, es viņu saucu par Mīmu. Man itin bieži vajadzēja ravēt dārzā vagas. Viņa redzēja, ka man tas ne visai patīk un devās man palīgā. Es viņai bieži lūdzu pastāstīt par vecajiem laikiem. Dažus stāstus Mīmīte stāstīja vairākas reizes, bet man patika klausīties un nekad viņu nepārtrauca. Savukārt mana vecmamma bija ievērojusi, ka man patīk grāmatas. Dažreiz skolā daiļliteratūru lasīju stundās, paslēpusi zem mācību grāmatām. Reiz vecmāmiņa ieminējās - ja jau man tik ļoti patīkot grāmatas, varbūt varot padomāt par bibliotekāres profesiju. Šis ieteikums manī radīja it kā apskaidrību, un jau no 7. klases man bija skaidrs dzīves mērķis," stāsta I. Ķimse.

Ģimene iemāca cienīt dzimto vietuTo, ka Ilvija kļuvusi par gidi un it kā neviļus sākusi aizrauties ar novada vēsturi, kā arī savu sabiedrisko aktivitāti viņa izskaidro ar īstajā laikā un vietā satiktiem cilvēkiem. "Man ir laimējies ar apkārtējiem cilvēkiem. Visi ir darbīgi, pretimnākoši, un tā ir laba motivācija arī pašai censties tādai būt. Es saskarsmē ar cilvēkiem esmu atvērta, ja no citiem jūtu to pašu, tad ko vēl vairāk vajag, lai gūtu spēku un vēlmi darboties. Atklāti sakot, man skolas laikā vēsture īpaši neaizrāva. Taču, kad redzu to konkrētos objektos, apkārtējā vidē, tad rodas sajūta, ka tas viss ir arī mans un man par to ir daļa. Un tad nākas atzīt, ka tā vēsture man tomēr patīk," smej I. Ķimse. Otra lieta, ko viņa mantojusi no ģimenes, ir mīlestība pret vietu, kur dzīvo un strādā. "Tā jau saka - nekad nesaki nekad, bet es, šķiet, esmu cilvēks, kuram būtu grūti aizbraukt dzīvot un strādāt citur. Ja arī tā notiktu, man šī vieta tik un tā paliktu sirdī. Savas saknes jāapzinās. Ja pavērtē cilvēkus, kuri kaut ko sasnieguši, tad redzams, ka viņi visu laiku ir godājuši un turējuši atmiņā savas identitātes saknes. Tāda, piemēram, ir Vaira Vīķe-Freiberga. Bērnībā viņai vajadzēja atstāt Latviju un daudzus gadus to neredzēja, bet viņa pētīja latvju dainas. Man grūti savus secinājumus izteikt vārdos, bet ir tā, ka bez pamatiem neko nopietnu nevar uzcelt. Tā ir ilūzija domāt, ka varu paveikt lielas lietas, bet mani neinteresē priekšgājēju darbi," apliecina I. Ķimse.

Sasniegtais ir komandas panākumsViņa domā, ka Jērcēnmuižas vēstures pētīšanu sākusi neapzināti, nedomājot, kas no tā vēlāk iznāks. "90. gadu sākumā aizbraucu uz arhīvu un ieguvu nelielu informāciju. Tad ieinteresējos un darbu turpināju. Pirmais mans mērķis bija bukleta izdošana. Katrā ziņā to, kas ir sasniegts tagad, es viena nevarētu panākt. Te man jāatkārto, ka liela nozīme bija man apkārtējo cilvēku attieksmei. Es kā gide varēju atslēgt durvis un pastāstīt par muižu, bet, ja pagalms nebūtu noslaucīts, ja parks nebūtu sakopts un telpās izdegušās lampas nomainītas, tad atbraucēji nekādu lielo viesmīlību nejustu," saka I. Ķimse.Pētot Jērcēnmuižas vēsturi un strādājot par gidi, Ilvijai gadījies arī pārsteidzošs atklājums. "Dažreiz iepazīstinot ekskursantus ar muižas vēsturi, es netieši novirzījos no temata un nereti pati nesapratu, kādēļ papildus tūristiem paredzētajai informācijai stāstu vēl par tuvākajā apkārtnē esošo purvu un putnu dzīvi tajā. Reiz vasarā, gaidot ekskursantus, pētīju internetu un ieraudzīju, ka Ornitoloģijas biedrība ir sagatavojusi publikāciju par Jērcēnmuižas muižkungu Krīdeneru kā veltījumu viņa jubilejas datumam. Izrādās, ka viņš Baltijā bijis viens no pirmajiem putnu pētniekiem.Acīmredzot Sedas purvā liela putnu migrācija bijusi arī viņa laikā. Var visādi domāt, bet, iespējams, Krīdenera gars manu stāstījumu bija ietekmējis," spriež I. Ķimse.

Jūt muižkunga gara atbalstuJērcēnmuižas pēdējā muižkunga Krīdenera gara klātbūtne ēkā bijusi vairākkārt izjūtama. "Kamīnzālē uz kamīna bija uzlikta svecīte. Ne no kā tā pēkšņi bija iedegta, kaut tautas nama vadītāja ir pārliecināta - tobrīd telpās neviena nebija. Ir bijušas vēl zīmes, kas vedina domāt par Krīdenera gara klātbūtni muižā. Piemēram, 2005. gada janvāra vētrā pie ēkas brāzma liepai norāva pamatīgu atzaru. Tas nokrita gar pašu sienu zemē. Ja atzars būtu uzkritis jumtam, tas būtu sagrauts. Iepriekšējais pagasta vecākais reiz svētdienā bija atnācis pastrādāt. Viņš bija pilnīgi viens, kad dzirdēja aiz kabineta durvīm soļus un durvju čīkstēšanu. Priekšsēdētājs gāja skatīties, bet neviena nebija. Kad Jaunpilī man par uzvaru stāstnieku konkursā pasniedza kristāla kausu, es tūlīt pēc atgriešanās aizgāju uz muižas ēku parādīt balvu Krīdeneram, jo tas ir arī viņa nopelns. Varbūt ka tā ir tikai kaut kādu apstākļu sakritība, bet jāatceras, ka katrai pasakai apakšā ir dzīves patiesība," stāsta I. Ķimse.Ilvija aktīvi darbojas arī biedrības "Glābiet bērnus" Jērcēnu nodaļā. Pēc viņas vārdiem, enerģiju labiem darbiem dod apkārtējo ticība, ka viņa ieceres spēs īstenot. "Tam ir liela nozīme. Ja cilvēks sastopas ar vienaldzību un atteikumiem, tad viņš ilgi nespēj būt aktīvs. Te tā nav, tādēļ teicu, ka man ar apkārtējiem cilvēkiem ir laimējies. Drīz būsim apvienojušies novadā un gribas tam dot arī savu pienesumu, ne tikai gaidīt, ko citi piedāvās. Protams, tāpat kā visur, arī te ir cilvēki, kuri uzskata, ka nav jēgas pūlēties, jo nekas labāks nekļūs. Skaidrs, ka šad tad gribas, lai valsts vairāk domātu par sabiedrību, bet, ja tā padomā, valsts esam mēs visi. Valsts varai tikai jāgarantē iespējas īstenot ieceres," saka I. Ķimse.

Gads aiztraucies nemanotPirms Ziemassvētkiem pārdomājot paveikto, Ilvijai šķiet, ka gads ir aizskrējis lielā ātrumā. "Laikam jau tas tādēļ, ka man laiks sastāv no saplānotiem darbiem. Tad tā ritumu nemana. Viss iedomātais jau tik un tā nav piepildīts. Ir tāds teiciens, ka ikviens cilvēks ir eņģelis ar vienu spārnu un lidot viņš var, ja cieši apskauj otru tādu pašu būtni. Tas ir tas pats, ko es jau teicu - ir svarīga pleca sajūta, tad var daudz paveikt. Lai jaunajā gadā mums visiem tāda būtu!" novēl I. Ķimse.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ilvija Ķimse: Ikviens esam eņģelis ar vienu spārnu

Kategorijas