Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Robeža krīt: Robežpārkāpēju nav trūcis nevienu gadu

Aivars Zilbers

2007. gada 15. decembris 14:07

2497
Robeža krīt: Robežpārkāpēju nav trūcis nevienu gadu

Tagadējais Valkas rajona Policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieks Sergejs Majors Valkas robežsardzes dienestu vadīja kopš 1997. gada maija.

S. Majors dienestā pavadītos 10 gadus iedala trijos periodos. "Pirmais ir periods, kad uz robežas bija abpusējā kontrole un dokumentus pārbaudīja gan Igaunijas, gan Latvijas robežsargi. Pēc tam kādu laiku vienā postenī pārgāja uz vienpusējo kontroli un beidzot vienpusējo dokumentu pārbaudi ieviesa visos posteņos," stāsta S. Majors.Viņš atzīst, ka robežpārkāpēju nav trūcis nevienu gadu. "Nav nekāds noslēpums, ka Valka un Valga ir tikpat kā viena pilsēta. Te dzīvo vairākas internacionālas ģimenes. Daudziem tuvinieki dzīvo un strādā otras valsts pilsētā. Problēmas radīja tas, ka Latvijas nepilsoņi gadā otrā valstī varēja uzturēties tikai 90 dienas un tikpat ilgi Latvijā varēja būt Igaunijas nepilsoņi. Nereti cilvēki šo prasību ignorēja. Vasarā robežpārkāpēju statistika bija mazāka, jo nebija manāmas pēdas. Ziemā gan tās bieži norādīja, kur devušies pārkāpēji. Protams, bija arī blēži," saka S. Majors.Viņš atceras dažus spilgtus gadījumus, kas palikuši atmiņā. "Reiz kontrabandisti lielu cigarešu kravu pāri robežai mēģināja pārvest pa Gauju ar plostu. Tas tomēr neizdevās, plostu pārtvērām. Pa upi ir mēģināts ievest arī cukuru. Kad atklājām kontrabandistus, viņi grieza maisus pušu, cukuru bēra ūdenī, bet paši centās aizbēgt," atminas S. Majors.Kā interesantāko laiku bijušais dienesta vadītājs atceras trako cukura bumu uz robežas, kad Igaunijā šī prece bija ievērojami lētāka. "Kad viens cilvēks varēja ienest tikai noteiktu cukura daudzumu, šīs produkcijas iepircēji Igaunijā sava biznesa interesēs piesaistīja cik vien cilvēku varēja. Toreiz pat skolēni pirms stundu sākuma ieradās pie robežas, lai vienreiz to pārietu ar cukuru un nopelnītu vismaz latu," saka S. Majors.Robežsargi dabūjuši dzirdēt daudz ko. Ja kādam bijis ilgāk jāpagaida rindā, tad nereti dokumentu pārbaudītāji saņēmuši pamatīgu mutisku brāzienu."Grūti pateikt, vai bija jēga robežai starp divām pilsētām vai ne. Mēs pildījām likumu. Domāju, ka šeit jābūt divām valstīm un vienai pilsētai," apliecina S. Majors.