Oponenti un ienaidnieki

2007. gada 14. decembris 08:51

978

Demokrātiskās valstīs nemēdz runāt par politiskajiem ienaidniekiem, jo konkurējošo viedokļu paudēji jebkurā diskusijā ir tikai oponenti. Izņēmums var būt gadījums, ja pašmāju politiķis sāk darboties kādas kaimiņvalsts totalitārisma režīma interesēs, bet arī tad vairāk pienāktos runāt konkrēti par spiegu vai vismaz kaitniecisku "interešu aizstāvi" jeb lobiju.

Šāda veida aģentūra mēdz būt arī starp Saeimas deputātiem, nemaz nerunājot par korumpētās ierēdniecības korpusu. Visam pa vidu ir apjukušie, kuri dažkārt baidās no savas ēnas. Tā laikam gadījies ar televīzijas priekšnieku Holšteinu, kurš galu galā bija spiests uzņemties to vainas daļu, kas pienāktos dažam augstākā ranga ierēdnim vai politiķim.Neizvēršot šo tēmu plašāk, gribu tikai citēt Lietuvas ģenerāli Kronkaiti, kurš mūža lielāko daļu dienējis ASV armijā: "Mēs baidāmies no lielajām naudas summām, kas nāk no Krievijas, lai korumpētu mūsu vadību. Es runāju par ļoti lielu naudu, ko var lietot, lai kontrolētu mūsu valdību. 2004. gadā bija jāatceļ Lietuvas prezidents, kuru apsūdzēja sakaros ar Krievijas slepeno dienestu."

Pseidovēlēšanas KrievijāDemokrātiskās nometnes žurnālisti, kādi Krievijā vēl saglabājušies, neseno Valsts domes vēlēšanu farsu par vēlēšanām nemaz nesauc, jo bija pārāk nedemokrātiska pati gaisotne. Jau laikus tika nomainīts vēlēšanu komisijas sastāvs, daudzas partijas un apvienības vispār netika reģistrētas, netika pieļauti opozīcijas mītiņi un sapulces, tā vietā ļaujot pilnu varu Kremlim uzticīgo jauniešu jandāliņiem. Un klāt jāpieskaita elementāri viltojumi, kad dažos apgabalos par putinistiem nobalsojušo skaits sasniedza pat 109 procentus. Varas kontrolētie plašsaziņas līdzekļi par nelikumībām klusē, bet mūsdienās grūti ko noslēpt. Ar mobilajiem telefoniem slepus uzņemtie kadri pārpludinājuši internetu visdažādākajās variācijās.Kāds bija varas mērķis? Jau rakstīju, ka Putina sapnis ir radīt vienpartijas sistēmu, lai korumpētā ierēdņu kasta mākslīgi radītās partijas "Vienotā Krievija" veidolā parlamentā iegūtu konstitucionālo vairākumu, proti, vismaz divas trešdaļas vietu, lai nevienā balsojumā nebūtu jārēķinās ar citām partijām. Tikai tāpēc pats Putins kļuva par partijas saraksta līderi, tikai tāpēc tika sarīkota izrāde Lužņiku stadionā, tikai tāpēc notika daudzās falsifikācijas. Divas dienas pirms "vēlēšanām" televīzijas debatēs kļuva skaidrs, kurām partijām būs atļauts veidot mazākumu. Un tomēr - Kremļa partija ieguva tikai 15 liekus mandātus, kas ļoti saniknojis Putinu. Arī blēdībām ir zināmi pieļaujamie griesti.

Naida atmosfēraAgresivitāte pret visiem citādi domājošajiem bija raksturīga visai priekšvēlēšanu kampaņai, un kulminācija bija Putina runa Lužņikos. Pēc tam kādā televīzijas raidījumā viens no "Vienotās Krievijas" vadoņiem burtiski bļāva, ka visi, kas domā citādi, ir "vragi"- ienaidnieki. Akadēmiķis Afanasjevs gan mēģinājis iebilst, ka politikā jārunā par oponentiem, bet, kad arī raidījuma vadītāja mēģināja ko iebilst, satracinātais politiķis aizskrēja no studijas.Pareizāko vērtējumu šādai nostājai deva pieredzējušais politiķis Javlinskis, kurš kategoriski noraidīja oponentu saukāšanu par ienaidniekiem, jo nākamā pakāpe var būt tikai pilsoņu karš vai arī diktatūra ar "tautas ienaidnieku" vajāšanu. Šo tēzi der ielāgot arī Latvijas naida kūrējiem un politiķu bakstītājiem ar lietussargiem. Arī tiem "Jaunā laika" runasvīriem, kuri naidā zvērojošām acīm atsakās no jebkādiem kompromisiem, pat nemēģinot piedāvāt savu pozitīvu rīcības programmu.Nebūtu pareizi noliegt, ka krievu sabiedrībā pietiekami daudz to, kas Putina politikā saskata iespēju atgriezties vakardienā. A. Jakovļevs šādus cilvēkus raksturo skarbi - "ar staļinisma buljonu piesūcinātām smadzenēm". Televīzija šādus vecīšus vērojām tepat Rīgā, kad ap 20 tūkstošiem Krievijas pilsoņu devās balsot par Putinu. Šeit man gribas secināt, ka gandrīz ikviens cilvēks savā garīgajā attīstībā iziet zināmu plānprātības stadiju. Vairumam šis periods ir ļoti īss un noris infantilitātes fāzē, bet ir ne mazums tādu, kuri līdz mūža galam saglabā vienvirziena domāšanu, un tādi bija vairums no tiem, kas ar mirdzošām acīm balsoja par "mīļoto Putinu", kurš gan sakās prezidenta krēslu drīz pamest, atstājot varu sev uzticamās specdienestu korporācijas rokās. Tiesa, šī specdienestu korporācija radījusi nekad agrāk nepieredzētu korupciju, kur "kukuļošana ir tikpat parasta kā rokasspiediens sasveicinoties". Lai piekļūtu miljoniem, vara atklāti sludina "samtaino reprivatizāciju", bet, lai varētu izlaupīt stabilizācijas fonda naudu, tiek darīts viss, lai novāktu no ceļa finanšu ministru Kudrinu. Tajā pašā laikā tā sauktā naftas nauda nebūt netiek ieguldīta vajadzīgo ceļu būvēšanai, jo Putins secinājis, ka tādu milzu naudu tik un tā izlaupīs (razvorujut). Komentētājs Dorenko sagruvušo ceļu no Maskavas uz Rostovu salīdzināja ar "Hošimina taku" (tā Vjetnamas kara laikā sauca ieroču transportēšanas slepeno taku cauri džungļiem).Daži vārdi par Krievijas valsts domes atļauto opozīciju. Mironova vadītā "Taisnīgā Krievija" ir Kremļa projekts. Žirinovska LDP ir jau 1991. gadā KGB radīts projekts, lai nepieļautu demokrātu nostiprināšanos. Ne velti tagad no šīs partijas par deputātu ievēlēts bijušais čekists Lugovojs, kuru Britu karaliskā prokuratūra vaino Ļitviņenko slepkavībā. Sanāk, ka vienīgā īstā opozīcija ir komunisti Zjuganova vadībā.

Piebilde par robežlīgumuJuristu veiksme ir tā, ka Satversmes tiesa atrada pamatojumu robežlīgumam un apklusināja neauglīgos strīdus Abrenes piederības jautājumā. Jo bija taču skaidrs, ka šo novadu Latvija nekad neatgūs, bet nenokārtoti robežstrīdi tikai rada nevajadzīgu spriedzi valstu attiecībās. Ko šeit var piebilst?Laikā pirms 1920. gada miera līguma Abrenes novads ietilpa Pleskavas guberņā, kamēr visa pārējā Latgale jeb Inflantija - Vitebskas guberņā. Tas ir fakts, ko nevar apstrīdēt. Cita lieta, ja papētām tālākā vēsturē, raugot pēc latviešu apdzīvotajām teritorijām. Mūsdienās tā gan ir tikai romantiska nostalģija, bet zinām, ka arī igauņi tad var pretendēt gandrīz uz visu Vidzemi. Senās latviešu ciltis vispār tagadējā teritorijā sāka ierasties pirms četriem tūkstošiem gadu no Dņepras krastiem, un tad jau varam aizsapņoties nezin cik tālu. Vismaz Nestora hronikā atzīmēts, ka 10. gadsimtā Polotas (Polockas) upe bijusi robeža starp rusiem (rusīniem) un latgaļiem (latigola). Savukārt Otrā pasaules kara laikos kartogrāfs Osis Krievijas teritorijā sazīmējis 87 pilskalnu virteni, kas varēja iezīmēt seno cilšu robežu. Par labu šai versijai liecina arī vietvārdi. Daži piemēri.Par senām robežupēm tiek uzskatītas Mude un Zarote. Tagadējā Opočka kādreiz bijusi Apodze, Ostrova - Austruve, Izborska - Izbārste, Veļikije Luki - Lielie Loki, Novosokoļņiki - Jaunvanagi utt. Interesanti veidojies Zilupes vārds, jo sākotnēji upīte saukta par Sienupi (latgaliski Sīnupe), ko krieviskoja par Siņuku. Tāpat Rītupe sākotnēji saukta par Ūdrāju, ko krieviskoja par Utroju.Tā mūsdienās ir tāla vēsture. Savulaik Latvijas valdība gan pielaida kļūdu, kad Lauru koloniju ar trim tūkstošiem latviešu iedzīvotāju atdāvināja Igaunijai, tā sacīt, mīļā miera labad. Beigu galā trešais spēks šo strīdu izšķīra sev par labu, un tā ir laba mācība gan latviešiem, gan igauņiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Oponenti un ienaidnieki

Kategorijas