Ar mūziku apmīļo klātesošos un jau citā saulē aizgājušos

2007. gada 4. decembris 09:05

1036

Ar mūziku apmīļo klātesošos un jau citā saulē aizgājušos

Viens no šā gada izcilākajiem kultūras dzīves notikumiem Strenčos neapšaubāmi bija Nacionālās operas direktora vietnieka Artura Maskata autorkoncerts Strenču vidusskolā, kuru tiešraidē translēja arī Latvijas radiokanāls "Klasika".

"Lai gan pirmās dzīves dienas esmu pavadījis Valmierā, tomēr mana dzimtā un bērnības pilsēta ir Strenči. Šobrīd zālē redzu daudz tuvu un dārgu seju. Ticiet, mani skolotāji ir kaut kas īpašs. Katrs no mums savās domās sirdī un garā parasti atgriežamies tur, no kurienes esam nākuši, un tas katram no mums ir nozīmīgi. Es Strenčus esmu deklarējis par savu dzīvesvietu un negrasos to mainīt, kaut arī Rīgā man ir dzīvoklis," koncerta ievadā apgalvo A. Maskats. Vasaras viņš pavada tieši te, pie tuviem cilvēkiem, un daudz nozīmīgu skaņdarbu ir tapuši tieši Strenčos.

Nekur nav tik labi kā StrenčosKoncerts sākās ar divām Jānim Šipkevicam junioram īpaši rakstītām dziesmām, kuras šovasar tapušas Strenčos. "Šī vieta zināmā mērā ir manas dzīves simbols un pirmā muzikālā skola. Esmu centies komponēt dažādās pasaules vietās dažādos kontinentos, bet tas nav salīdzināmi ar manu dzimto pilsētu," atzīst komponists. Viņš ironizē, ka kļūstot par subjektīvu liriķi un varbūt tieši šajā plauktā viņu ieliks muzikologi. Arturs saka, ka citiem cenšas dot tieši tādas sajūtas, kādas vēlas saņemt pats.Strencēnieši izsenis zina komponista saistību ar skolotāju Māru Larionovu, kura ir mācījusi vācu valodu un ģeogrāfiju, taču dīvainā kārtā viņa nevienu no šiem priekšmetiem nav mācījusi Arturam. "Par Arturu kā skolnieku noteikti labāk varētu pastāstīt citas skolotājas, jo es viņu iepazinu tikai 7. vai 8. klasē, taču kļuvām draugi uz visu mūžu. Skolā viņš bija gluži tāds pats kā tagad - mīļš un jauks, mūžam sirsnīgs un atsaucīgs, turklāt gatavs spēlēt pavadījumu jebkam un jebkur. Viņš jau tad saprata, ka tam ir radīts," stāsta M. Larionova.

Izvēlas sarkanbaltsarkanu ziedu sakārtojumuArturs nekad neesot bijis īpaši komfortablos apstākļos, taču vienmēr un visur ir labi juties. Viņš allaž ir pratis mīlēt, cienīt un atzīt apkārtējos ļaudis un vietu, kur dzīvo. Mārai puisis paticis ar to, ka vienmēr vēlējies apspriest un pārrunāt visu redzēto un dzirdēto, un tā viņiem ir ko runāt līdz šai baltai dienai - vienmēr, visu un par visu. M. Larionovai fonotēkā ir visi Artura ieraksti. Kādu dienu Arturs pārskatījis viņas diskus un atklājis, ka kāda no tiem viņam nav. Tas tūdaļ komponistam uzdāvināts.Koncertā viņam dāvāja dažādus ziedus, taču Māra izvēlējās sarkanbaltsarkanu sakārtojumu, jo pirms 30 gadiem tieši Arturs bijis pirmais, kurš Dailes teātrī Rīgā kādā izrādē inspirējis himnas "Dievs svētī Latviju" atskaņošanu. Plašākā sabiedrībā to neievēroja, taču skolotāja šo notikumu atcerēsies visu mūžu. No šobrīd Latvijas aktīvajiem komponistiem A. Maskats ir tieši tas, kura mūzikā var just, no kurienes nākam, kur meklējamas mūsu saknes. Tā subjektīvā lirika un sirsnīgais vēstījums kora dziesmu faktūrās kaut kādā veidā ir tā lirika kas izriet no mūsu klasiķiem."Liels manas dzīves posms ir bijis saistīts ar Dailes teātri, un jo īpaši pateicīgs esmu Arnoldam Liniņam, ar kuru kopā sāku, pēc tam Kārlim Auškāpam un daudziem citiem. Man patīk arī kino, piemēram, darbs kopā ar Viesturu Kairišu, un redzēt to procesu, kā idejas dzimst konkrētajā vietā. Esmu tēlojis pat diriģentu, taču bezcerīgāku par mani grūti iedomāties," smej komponists. Dailes teātrī viņš ir strādājis kopā arī ar Ivaru Kalniņu un spēlējis sintezatoru visu izrādes laiku.

Neviena sastapšanās nav ikdienišķa"Kad sāku strādāt operā, nosolījos, ka nemūžam nerakstīšu nekādas operas. Patiesībā sāku rakstīt mūziku baletam kādā ļoti interesantā projektā, kur vajadzēja izveidot trīs versijas vienam darbam. Tur bija horeogrāfi no Dienvidāfrikas, Ķīnas un mūsu pašu Aivars Leimanis. Līdz galam tikām. Pēc tam iepazinos ar Kšištofu Pastoru no Amsterdamas un citiem vadošajiem Eiropas horeogrāfiem un tā radās vairāki lieliski projekti," stāsta A. Maskats.Viņam dvēseliski tuvs ir gan Čaks, gan Vācietis, kam dzimšanas diena ir novembra nogalē gluži kā Arturam. "Kaut kāda likteņu sakritība vienmēr iespējama. Ar Arturu bieži satiekamies, runājam par kādu abiem tuvu tēmu. Kaut kā sanāk, ka mūsu radošie krustpunkti ir novembra nogalē. Nezinu, vai tas ir saistīts ar Artura patību vai citiem apstākļiem, taču tā ir neikdienišķa parādība. Neviena sastapšanās ar viņu nav ikdienišķa," secina Rīgas radiokora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Sigvards Kļava. Viņš akcentē, ka ikvienā Artura sacerējumā ir jūtams tāds mugurkauls, kas emocionāli tieši uzrunā klausītāju. S. Kļava atzīst, ka nav iespējamas tādas vienkāršas muzicēšanas tūres ar šo komponistu un tas viņam dara godu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar mūziku apmīļo klātesošos un jau citā saulē aizgājušos

Kategorijas