Sviestmaizes gaidīšana

2007. gada 2. decembris 13:00

583

Laikam īsti labi būs tikai tad, ja katram latvietim piederēs savs pīļu dīķītis. Sēdēs latvietis dīķīša krastā, palaidīs peldam maizes riecienu un sāks gaidīt ūdens kustēšanos, kad maigs vilnītis plikā rieciena vietā atskalos īstu sviestmaizi.

Taisnības labad jāteic, ka arī citas tautas pazīst šādus sviestmaižu gaidītājus, starpība tikai tā, ka latvieši to dara izteikti individuālā kārtā. Tas izpaužas arī kā nemitīga šķelšanās un dalīšanās. Nupat laikraksts "Neatkarīgā" publicēja izvilkumus no grāmatas "Dialogi", kurā rakstnieks Jānis Liepiņš apkopojis Eduarda Berklava un Ulda Čērmaņa saraksti deviņdesmitajos gados. Grāmata tapusi ilgi, galvenokārt tāpēc, ka nebija viegli atrast izdevēju divu Latvijas patriotu kopdarbam, kurā visai skarbā patiesībā atspoguļojas nepievilcīgā politiskā virtuve laikā pēc valsts neatkarības atgūšanas. Tolaik, kad vēl darbojās Augstākā padome ar interfrontistu opozīciju, arī Tautas frontei lojālie politiķi un politikāņi centās sašķelt latviešu sabiedrību pēc iespējas sīkākās drumstalās.Līdzīgas tendences ar mēģinājumiem šķelt politiskās partijas vērojamas arī tagad, kaut motivācija var nedaudz atšķirties. Par vienīgajiem nacionālpatriotiem uzskatītie tēvzemieši šo tendenci apstiprina, jo daļa partijas biedru nespēj samierināties ar dažu vecbiedru ieslīgšanu renegātismā. Arī agrākajos gados šo grupējumu pametuši daudzi politiķi, varam minēt Visvaldi Lāci, Einaru Repši, Jāni Lagzdiņu, Aleksandru Kiršteinu, Andri Ārgali...Kādu vērtējumu pelnījis ikviens no politiķiem, mēs visai drīz spēsim izvērtēt, kad pilnā mērā varēsim iepazīties ar Eduarda Berklava nesaudzīgo analīzi. Runāt par to, kā navTā ir sena latviešu indeve, kad kritizējam to, kā nemaz nav. Tas uzskatāmi izpaudās, piemēram, literatūras kritikā, kad tāda vēl bija. Kolīdz iznāca jauna grāmata, tūdaļ bars recenzentu sāka meklēt kaut ko tādu, ko autors nav attēlojis. Pēc tam sekoja neesošā fantoma kritizēšana.Līdzīgi rīkojušies arī mūsdienu politologi, kad metušies analizēt neseno Andra Šķēles lekciju par ekonomikas situāciju Latvijā. Var kādam Šķēle patikt vai nepatikt kā cilvēks vai politiķis, bet nevar noliegt viņa smalko ekonomista jutoņu. Bet neviens līdz šim nav pat mēģinājis apšaubīt Šķēles redzējumu un priekšlikumus, tā vietā tiek meklētas tēmas, par kurām referātā nav bilsts ne vārda. Bet jārunā taču ir par to, ko cilvēks teicis, nevis par to, kas it kā paturēts domās un nepateikts. Šāda virtuāla kritizēšana nav produktīva.Tāds ir fons laikam, kad tiek meklētas aprises jaunajai valdībai. Tie, kas inflācijā vainojuši Kalvīti, tagad patiesi baidās no nākotnes, jo skaidri redzams, ka leiputriju nedēļas laikā nav iespējams radīt. Vēlmes un iespējas ir atšķirīgi lielumi. Katram tiesības domāt, ka viņš aizvakar bijis visgudrākais, bet "Jaunais laiks" tieši ar šo aizvakardienas gudrību sevi iedzinis stūrī. Jo iekļauties valdībā nozīmē atsacīties no prasības par Saeimas atlaišanu. Ak, ja šī klaigāšana būtu bijusi patiesa, tad opozīcijas partijas varēja nolikt savus mandātus un Saeima beigtu pastāvēt.Ja kāds prasītu padomu man, es ieteiktu kādus četrus piecus ministru amatus likvidēt vispār. Bet lēmēji tik un tā darīsies pa savam.

Paradoksālā KrievijaKaut Putins mīl atkārtot, ka Krievija ir uzticams partneris, īstenība pierāda pretējo. To izjūt arī Latvija, kad politiskās pretstāves brīdī kaimiņzeme bez paskaidrojumiem pārtrauc pilnībā Latvijas šprotu importu. Jo Kremlis jau izlolojis cerības, ka nākamo valdību varētu veidot Jānis Urbanovičs. Ja kāds vēl cer, ka ar Krieviju iespējams uzturēt civilizētus ekonomiskos kontaktus, tad šādas cerības pēdējais laiks atmest.Krievijā durvju priekšā Valsts domes vēlēšanas, un savu piekritēju mītiņā Lužņiku stadionā Putins pavēstīja, ka no šīm vēlēšanām būs atkarīgs arī prezidenta vēlēšanu rezultāts nākamā gada pavasarī. Kaut socioloģisko pētījumu rezultāti pārliecinošu uzvaru sola partijai "Vienotā Krievija", tomēr Kremļa gudreļu satraukumam ir zināms pamats. Internetā veiktā aptauja uzrāda pavisam atšķirīgu spēku samēru, jo tīmekli ikdienā izmanto tikai sabiedrības intelektuālākā daļa, kamēr pētniecības centri mēdz aptaujāt arī bomžus un lauku tantukus, kam mājās nav pat telefona. Un tīmekļa aptaujas dati ir satriecoši: 25 procenti balsu saņem Javlinska "Jabloko" (partija ar sociāldemokrātisku ievirzi), 20 procentu Labējo spēku savienībai, 15 procentu komunistiem, tālāk seko Mironova dibinātā "Taisnīgā Krievija", Žirinovska LDP un tikai pēc tam "Vienotā Krievija" ar Putinu priekšgalā. Kad populārais žurnālists Kiseļevs savā raidījumā "Vara" (piektdienās RTVi) piedāvāja interaktīvo aptauju par to, cik vēlētāju gatavi balsot par Putinu un cik būtu pret, tad rezultāti vispār netika paziņoti. It kā datori esot "uzkārušies", bet pareizāk būtu domāt, ka tiem, kas raidījumu vadīja aiz kadra, rezultāts būs šķitis pārāk skandalozs.Ar šādu pretrunīgu situāciju varam izskaidrot to skaļumu, ar kādu Kremlis rīko Putina aizstāvju mītiņus. Nervozitāte pārņēmusi arī pašu Putinu, jo tikai tā var izskaidrot viņa runas toni, kad lamāti tika Rietumu ļaunie rusofobi un bez izšķirības tika slānīti arī pašmāju oligarhi un demokrāti, kuri Krieviju grib izlaupīt. Visi tie, kas nepiekrīt Putina kursam, esot šakāļi, kas barojas no ārvalstu labumiem. Ironiskais Radzihovskis šakāļu parādīšanos Maskavā skaidroja ar globālo klimata pasiltināšanos.

Atgriešanās pagātnēMēdz sacīt, ka vēsture mīl atkārtoties farsa veidā. To spilgti pierāda jaunākie notikumi Krievijā, kur varu aizvien stingrāk savās ķetnās pārņem bijušie un esošie čekisti. Sava veida revanšs par 1991. gada augusta puča neizdošanos. Savulaik Staļins meistarīgi prata čekistus izmantot savas varas stiprināšanā, bet nekad nepieļāva situāciju, kurā drošībnieku pusmiljona lielā armija sāktu pārvaldīt valsti. Pēdējā sāncensība ar Beriju abiem necilvēkiem izrādījās liktenīga.Putins atšķirībā no Staļina pats ir nācis no KGB aprindām, un čekisti ir viņa vienīgais balsts. Un tagadējais Federālais izlūkošanas birojs kopā ar izbijušo čekistu brālību pirms vēlēšanām rada nedrošības atmosfēru ierēdniecībā, kāda bija raksturīga staļinisma ērai. Viens pēc otra tiek apcietināti augstākie ierēdņi, gan atbildīgie par narkotiku apkarošanu, gan finanšu ministra vietnieks, par kuru zināms tikai tas, ka bijis pārāk godīgs un prasmīgs. Starpība ar trīsdesmitajiem gadiem tā, ka tolaik cilvēkus varēja nošaut pēc jebkura absurda apvainojuma, bet tagad lodes tiek taupītas, priekšroku dodot sapūdēšanai Čitas cietumā.Lai pierāda kāds, ka viņš nav kamielis.Tajā pašā laikā redzam, ka augstākā ierēdniecība ir tiktāl iebiedēta, ka dažkārt sāk pārspīlēt savas aktivitātes. Ja no Kremļa norādīts, ka jānodrošina "Vienotās Krievijas" pārliecinoša uzvara, tad vietējie činavnieki grābj visus, kas iedrošinās domāt citādi. Pat Maskavas centrā miliči "sašnorē" šahistu Kasparovu, kurš gan sevi nodrošinājis, iegūstot arī ASV pilsonību.Ko mēs, latvieši, varam no tā mācīties? Tikai to, ka savstarpējos kašķos nedrīkstam aiziet līdz robežai, aiz kuras var sākties visādu urbanoviču valdīšana. Jo jebkurš Maskavas pakalpiņš automātiski kļūst arī tur valdošā režīma pakalpiņš.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sviestmaizes gaidīšana

Kategorijas